Foto-LETA/AFP

Kārlis I.Āboliņš: “Bēgļi” nekaitēs, Sīrija ir Tuvo Austrumu viseiropeiskākā valsts 20

Latvijas valdība ir nolēmusi divu gadu laikā uzņemt 250 bēgļus, kuri, bēgot pa Vidusjūru, ir nokļuvuši Grieķijā vai Itālijā. Šis lēmums bija ļoti grūts un tika pieņemts vien ar argumentu, ka dalība Eiropas Savienībā nozīmē solidaritāti ar citām ES dalībvalstīm.

Reklāma
Reklāma
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Kokteilis
Krišjāņa Kariņa sieva Anda publisko emocionālu vēsti vīra atbalstam: “Es apprecēju vienu no drosmīgākajiem, godīgākajiem, gudrākajiem un labestīgākajiem vīriešiem pasaulē” 435
Lasīt citas ziņas

Pretarguments par bēgļu uzņemšanu ir, ka Latvijā jau tā ir sašķelta sabiedrība, jo PSRS laikā Latvijā izmitināja tūkstošiem “bēgļu” no citām PSRS valstīm. Vai, uzņemot bēgļus no Tuvo Austrumu kara un nabadzības valstīm, Latvijas iedzīvotāji vēl vairāk sašķelsies un kaitēs Latvijas un Igaunijas pamattautām? Nē, tas nenotiks, ja uzņemsim bēgļus no Sīrijas – kā kristīgos, tā arī islāmticīgos. Kur tam ir pamatojums? Manā pieredzē un zināšanās. Esmu strādājis daudzās Tuvo Austrumu valstīs, galvenokārt ES un Eiropas Investīcijas bankas uzdevumā.

Sīrijā 2007. gadā ne vienu reizi vien ar Vācijas sūtni pusdienojot Damaskā, viņš man Sīriju raksturoja kā tolerantāko un drošāko Tuvo Austrumu valsti. Patiešām: kurā citā arābu valstī kristīgās baznīcas un mošejas strādā plecu pie pleca? Sīrija ir Tuvo Austrumu viseiropeiskākā valsts ar eiropeiskiem pilsoņiem – kā kristiešiem, tā islāmticīgiem. Sievietes Sīrijā brauc ar automašīnām, esmu Damaskā redzējis tik īsus svārkus, kādus neredzēju pat Parīzē. Sīrijā nav daudzsievības, ģimenēs caurmērā trīs bērni. Izglītība un medicīniskā aprūpe – Eiropas līmenī. Kā nekā Sīrijas prezidents ir izaudzis Anglijā un tur izstudējis par acu ārstu. Tātad Latvijai nebūtu problēmu uzņemt bēgļus no Sīrijas.

CITI ŠOBRĪD LASA

Autors- Dr. Kārlis I. Āboliņš, Luksemburga un 
Beverīnas novads