Uldis Šmits: Kādi kuram rēķini 0
Ar Sergeja Magņitska vārdu simboliski saistīta tiesību akta pieņemšana Latvijai ir nozīmīgāka nekā Igaunijai un Lietuvai, kur tas jau stājies spēkā. Arī pretestība mūsmājās ir lielāka.
Iespējams, tādēļ, ka tiesību akts attiecas uz parādību, ko mēdz dēvēt par valsts nozagšanu. Šoreiz gan Krievijas valsts nozagšanu kā tagadējās varas sistēmas neatņemamu sastāvdaļu, kas pirmām kārtām nodrošina procesā iesaistīto Kremlim pietuvināto oligarhu lojalitāti Putina režīmam. Ik pa laikam seko “noraidījumi” jeb kāda spēlētāja novākšana no laukuma. Nevis par līdzekļu piesavināšanos, kas izplatīta visos līmeņos un tiek no augstākās varas puses vairāk vai mazāk akceptēta, bet tāpēc, ka tas vai cits sāk šķist potenciāli neuzticams, ir par kaut ko pārmācāms, ietupināms pārējiem par brīdinājumu. Iepriekš nosauktajās diezgan atšķirīgajās “noraidīto” kategorijās iekļaujami, piemēram, Mihails Hodorkovskis, režisors Kirils Serebreņņikovs un nupat ciet saņemtie Dagestānas valdības vīri. Pastāv arī sistēmā neaizstājamie, kā Čečenijas tirāns Kadirovs, kam ļauj darīt visu vai gandrīz visu. Režīma funkcionēšanai vajadzīgus cilvēkus no tiesībsargājošajām vai, pareizāk, represīvajām iestādēm uzdrīkstējās atmaskot Magņitskis. Par ko samaksāja ar dzīvību. Tomēr tā ir tikai epizode garstāstā par nodokļu maksātājiem nozagto un milzu apmēros izvesto naudu. Pārsvarā uz Rietumiem – ASV, Apvienotajā Karalistē un citviet, pēc dažām aptuvenām aplēsēm, esot nogulsnējušies pāris triljonu dolāru.
Gan stāsts kopumā, gan konkrētā epizode skar arī Latviju. Diez vai īsti būs taisnība Aivaram Lembergam, kurš vienā no preses konferencēm izklāstīja savus argumentus pret t. s. Magņitska likumu: “A mums no tā labums? A mums no tā sliktums. Vienkārši mēs varam labi dzīvot uz Krievijas rēķina. Nē, mēs sakām: nē, mums tas neinteresē. Mēs gribam slikti dzīvot un ieriebt krieviem, ja, ka viņiem tur demokrātija tāpēc būs lielāka vai mazāka. Mušai jāsmejas, zin.”
Jāiebilst, ka “mums tas” tomēr ir interesējis. Vismaz Latvijas bankām, caur kurām Magņitska lietas figuranti pārskaitīja naudu. Šajā sakarā, šķiet, nu jau sesto gadu rit negribīgi ievadītais kriminālprocess. Turklāt ir pamats domāt, ka tas nav vienīgais finanšu darījums, kad Latvija kalpojusi par starpposmu naudas atmazgāšanā un kādam kaut kas arī atlēcis “labai dzīvei”. Protams, frāze par labu dzīvošanu uz Krievijas rēķina laikam jāsaprot plašākā nozīmē. Pēcpadomju telpā tādu dzīvesveidu piekopj Baltkrievija vai, teiksim, Kirgizstāna, kurai Putins nupat norakstīja 240 miljonu dolāru parādu. Rietumos labajai dzīvei nododas zināmas biznesa aprindas, tajā skaitā Krievijas triljonu apsaimniekošanā iesaistītās, kuru ietekme atspoguļojas arī tagad ASV un Eiropā vērojamajās peripetijās. Jo labumi netiek doti bez maksas, kas bieži izrādās pārmērīga vai pat politiski pazudinoša, un Latvijas gadījumā tas tā būtu pavisam noteikti.
Publiskotajās “Rīdzenes sarunās” izskanēja, ka arī Latvijā nopietnus darījumus vajadzētu kārtot Kremļa varas vertikāles stilā. Tās iedzīvināšana nozīmētu tiesiskas valsts beigas. Jeb valsti, kurā varu uzurpējušie un varas izredzētie rauš bagātības uz pilsoņu interešu noniecināšanas un pamattiesību faktiskas iznīdēšanas rēķina. Ir saprotams, kāpēc Saeimā vakar pēc debatēm atbalstītais “Magņitska likums” ticis vērtēts un interpretēts tik dažādi. Un kāpēc, piemēram, Jānim Urbanovičam “ir skaidrs, ka jebkurš nemotivēts, neargumentēts uzbrauciens krieviem Krievijā sāpīgi atsaucas Latvijas krievu sirdīs”. Respektīvi, viss kopums tiek identificēts ar Kremli, un, ja Krievijas krievs Magņitskis vēl uzturētos šai saulē, sacītais nevilšus attiektos arī uz viņu. Tādējādi problēmas būtību var noslēpt aiz krievu sirdssāpēm. Taču korupcijai tāpat kā savtīgiem aprēķiniem vai politiskās gribas trūkumam nav etniskās piederības. Bet valstiskā un partijiskā – nereti ir.
