Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
7. augusts, 2012
Drukāt

Kādiem “spēkiem” tik neatliekami nepieciešama referendumu vaļa?

Foto-LETAFoto-LETA

Kas interesējas par politisko aprindu dzīvi, tas redz noņemšanos ap referendumu – cik pieprasītāju parakstu jāsavāc, kas par ko maksās un tamlīdzīgi. Skaitās, ka notiekošais esot cīņa par demokrātiju un tieši tautas interesēs.

 

Jo mazāk pilsoņu parakstu par referenduma sarīkošanu esot jāsavāc, jo priekšlikums (par minimālā parakstu skaita nepieciešamību, lai pieprasītu Vēlēšanu komisijas rīcību) esot tautiskāks, demokrātiskāks. Par to iestājas Urbanoviča un Ušakova k-gu vadītais “Saskaņas centrs” un Zemnieku savienība, vadīta no Brigmaņa k-ga.

No “Latvijas Avīzes” lasītājiem ne “SC”, ne ZZS pozīcijas nav jūtami atbalstītas. Jūtama uzmanīga, piesardzīga attieksme, paceļas dabiski jautājumi, kas tie par “spēkiem”, kam tieši patlaban un tik neatliekami vajadzīga referendumu vaļa. Kam tā lielā politiskā interese un – kādos apstākļos.

Domāju, ka trauksmes un aizdomu signāls noskanēja šā gada 18. februāra referendumā, kas notika krieviska politiska grupējuma tieša spiediena rezultātā caurcaurēm krieviskas intereses dēļ. Šis referendums pierādīja, ka jau vairākiem simtiem tūkstošu pilsoņu šķiet vajadzīgi un iespējami publiski pieprasīt nacionālajā valstī ieviest ne vien citas valsts valodu par valsts valodu, bet pieprasīt arī varu valdībā. Jautājums – ar kādiem mērķiem? Par to var jautāt dažādiem “spēkiem”. Rīgas krievu avīzēs A. Giļmans, bez kura publikācijām tās pēdējā laikā iztikt nevar, arī par to pašu prātojis ilgi, un jau 2004. gadā. Giļmana k-gs, kurš šogad 1941. gada 14. jūnija izsūtīšanās cietušos un citus apzinīgus cilvēkus sadusmoja ar vaļīgiem spriedelējumiem, kas aizskāra cilvēku cieņu, 2004. gadā rakstīja:

 

“Mēs pat neiedomājamies, kā vēlētos dzīvot, ja mums neviens netraucētu dzīvot. Varbūt kā Tatarstānai – pievienoties Krievijai, atmetot latviešiem autonomiju. Vai kā Piedņeprā – formāli vienotā valstī nodibināt savu varu… Iespējami jebkuri varianti, un tos jāsāk apspriest…”

 

A. Giļmana propaganda ir pazīstama, var teikt, appelējusi. Taču pats propagandists nerimstas un viņu atbalsta dažādi vietējie krievu mediji un to vadītāji. Kad A. Giļmans izrunājās par 1941. gada izsūtīšanām, to atbalstīja kā “Čas” ar savu galveno redaktoru priekšgalā, tā “Vesti”. Uzradās vismaz 200 “domubiedru”, kas pieteicās parakstīties zem Giļmana prātojumiem.

Līdzās šīm “aktivitātēm” notiek nikni uzbrukumi Valsts prezidenta A. Bērziņa centieniem samierināt sabiedrību. Jau pieminētajā krievu avīzē “Čas” prezidenta ierosmi nolamāja par “samierināšanās Trojas zirgu” un publicēja T. Ždanokas un viņas vietējo aģentu histēriskos kliedzienus saorganizēt kārtējo referendumu par nepilsoņu vispārēju uzņemšanu Latvijas pilsoņos. Šim pasākumam, pēc vācēju ziņām spriežot, nebija gaidīto panākumu.

Lai ko par referendumiem un ap tiem runātu politiķi, neaizmirsīsim, ka aiz runām ir jāsaskata intereses un mērķi, kas atšķiras no itin kā ticamiem un aizkustinošiem vārdiem par demokrātiju. Tādas tās lietas.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+