Mobilā versija
Brīdinājums +0.5°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
29. augusts, 2012
Drukāt

Kadiķu enerģētiskajā trijstūrī

Foto-Anda KrauzeFoto-Anda Krauze

Pierasts, ka, ierodoties viensētās, pirmie mūs steidzas sagaidīt mājas sargi – suņi. Taču šoreiz ir citādi. Sasveicināšanās rējiena vietā atskan blējiens, jo sagaidītājas ir divas brūnganas savvaļas aitas. Uz mums vērīgi nolūkojas arī āzis ar dižciltīgiem ragiem, tomēr viņš netuvojas.
 Madonas novada Vestienas pagasta bioloģiskās dabas sētas “Aparēni” saimniece Ligita Vītoliņa  paskaidro, ka naskās blējējas cerējušas uz kādu ciemkukuli, bet kā gan mēs to varējām zināt.

 

– Āzi Baronu ar visiem lielajiem ragiem atvedu savā vieglajā automašīnā no Talsiem. Viņam jau bija pasludināts nāves spriedums, bet es lēmu, ka nevar tik skaistu dzīvnieku spundēt saldētavā. Mans “pasažieris” brauciena laikā gan bija stipri nemierīgs. Vienu brīdi pat domāju, jālaiž tuvējā mežā, bet nekas, laimīgi tikām galā, – uzvaroši noteic Ligita.

Ne tikai ar āzi, bet ar daudz ko citu dzīvē viņa veiksmīgi tiek galā. Apsviedīgā Ligita ir nodibinājusi biedrību “Bioloģiskā dabas sēta”, lielās platībās iekopusi daiļdārzu, audzē dekoratīvos putnus un savā sētā uzņem ekskursantu grupas. Un pāri visam viņā mājo radīšanas prieks.

Izejot cauri pasakainajam dārzam, nokļūstam kalna galā, no kura paveras skats uz Kāla ezeru. Tā līkloči līdzinās upei.

– Jokojot ekskursantiem saku – un te redzami Daugavas loki. Dažs labs izbrīnā pavaicā – vai tiešām Daugava šeit tik tuvu pienāk?

Ligitai labi padodas gan jokošana, gan stāstīšana.

– Neesmu vietējā, Vestienā ieprecējos. Sākumā mitām pie vīramātes, bet vienā mājā divām saimniecēm grūti sadzīvot. Tad iegādājāmies šo mājiņu, taču dzīve neveidojās, kā bija cerēts. Pirms deviņiem gadiem ar vīru izšķīrāmies un es paliku viena ar abiem bērniem. Ir smagi, kad izjūk ģimene, bet sieviete nevar izmisumā nolaist rokas, jācīnās par savu un bērnu dzīvi.

Tagad bērni jau lieli. Monta dzīvo Ogrē, Markus Rīgā. Pa vasaru pie vecmāmiņas ciemos atbraukusi mazmeitiņa Ramona. Ligitai ir arī audžumeita Reičela, kas rudenī sāks mācīties 9. klasē.

Ir jauki staigāt un tīksmināties par skaisto dārzu, bet nevaru nedomāt arī par milzīgo darbu, kas tajā ieguldīts. Vai Ligita patiesi viena pati tiek galā ar neskaitāmajām puķu dobēm?

 

– Man virtuvē var palikt trauki nemazgāti, bet dārzam vienmēr jābūt kārtībā, jo to taču brauc skatīt ekskursanti. Agrāk dēls un meita iesaistījās dārza ravēšanā, bet tagad esmu viena ar divām pusītēm – Reičelu un Ramonu. Reičela paziņoja: kad viņai būs sava māja, ap to pletīsies tikai zāliens un nevienas puķu dobes.

 

Dēls arī man saka – tev ir par daudz, bet es viņam vaicāju – kuram dārza stūrim brauksi pāri ar zāles pļāvēju? Es arī citiem veidoju dārza dizainu, un ir tik interesanti pēc laiciņa aizbraukt pavērot, kā viss saaudzis.

Ne jau tikai par skaistumu jādomā, bet arī par izdzīvošanu, tāpēc Ligitai kūtī ir divas slaucamas govis, divas teles un bullis.

 

– Mana vienīgā tehnika ir pieczaru dakšas, tāpēc visi pakalpojumi jāpērk par naudu. Taču, ja nebūtu lopu, nesaņemtu maksājumus no Eiropas Savienības fonda. Pienu es vairs nenododu pārstrādei, jo tas neatmaksājas. Labāk sienu sieru, taisu sviestu, biezpienu. Man ir savas kundes, kas iegādājas šo produkciju. Nezinu, kā jūs, pilsētnieki, varat iedzert veikala pienu. Tam jau tikai baltā krāsa vien no piena palikusi.

 

Bet kā sākās Ligitas aizraušanās ar raibo putnu saimi?

– Ar vārdiņu “nekad”. Tā kā mana sirds pieder puķēm, teicu – nekad neturēšu dārza postītājus – mājputnus. Bet tad žurnālā “Praktiskais Latvietis” izlasīju par ražīgajām Orlava šķirnes vistām. Teicu bērniem – brauksim pakaļ olu robotiem. Un ar to āķis bija lūpā. Tagad putnu mājā ir astoņu sugu putni, kas pārstāv trīsdesmit divas šķirnes. Pavisam man ir 150 putni – dažādu paveidu vistas, gaiļi, pīles, zosis, tītari, paipalas un arī pāvu pāris. Nezināju, ka pāvu tēvam skaistā aste izaug tikai trešajā gadā, pirms tam ir necila slotiņa. Iepriekšējā rudenī putnu māju apciemoja caunu ģimene un nokoda 78 šķirnes putnus. Eju no rīta uz putnu māju un redzu, kā cauna ķērusies pie zīdvistiņas. Tobrīd kļuvu tik nikna, ka sevi pat nepazinu. Pēc tam pateicu, ka vairs neņemšos ar šķirnes putniem, jo tas ir dārgs prieks. Taču pamazām jau kaut ko esmu atjaunojusi.

Par lauku tūrismu Ligita ieinteresējās, kad vietējā avīzē izlasīja ziņu – Madonā tiek rīkoti tūrisma kursi.

Vienseta3-ak– Sākumā neko nopietnu nedomāju, bet reiz kursu vadītāja Sarmīte ierunājās – pie tevis aizbrauks daži cilvēki, kas vēlas redzēt daiļdārzu. Teicu, nu labi. Kad pie mājas piestājās lielais autobuss, pilns ar ekskursantiem, pie sevis lūdzos, mīļā zemīt, atveries. Mani pārņēma bailes, ko es stāstīšu tik daudziem cilvēkiem, runāt nemāku, sirds dauzās. Pirmās ugunskristības izturēju, un tagad jau tā ir pierasta lieta. Izveidoju bērniem rotaļu laukumu, lai viņiem ir ko darīt, kamēr pieaugušie aplūko dārzu.

Savukārt uz biedrības dibināšanu Ligitu uzjundīja enerģiskā Vestienas informācija un konsultācijas centra vadītāja Vita Eizentāle.

– Vita rosināja – tev jādibina biedrība, rakstīsim projektus, piesaistīsim Eiropas Savienības finansējumu. Tā arī tapa “Bioloģiskā dabas sēta”. Iesniedzām trīs projektus – par datortehnikas, mēbeļu iegādi un telpu remontu. Es biju nodomājusi savas mājas augšstāvu atvēlēt biedrības vajadzībām, lai tajā iekārtotu zāli. Taču šis pēdējais projekts negāja cauri, jo tā ir mana personīgā māja. Biju pat ar mieru novēlēt otro stāvu biedrībai, bet bērni atrunāja, sakot – mamma, māju nedalīsim, – stāsta Ligita.

Biedrības saieti un semināri tiek rīkoti namiņā, kas atrodas turpat netālu no dzīvojamās mājas. Tajā var satilpt ap divdesmit ļaužu.

Vienseta2-ak– Namiņā ir laba aura, atnācēji saka – negribas projām iet. Mēs aicinām dažādus lektorus, kas stāsta par zāļu tējām, veselīgajām sulām, māca svinēt saulgriežus. Es arī pati daudz mācos. Izlasīju, ka pie mājām jāiestāda kadiķu enerģētiskais trijstūris. Mani silā izraktie kadiķi jau ir krietni pastiepušies garumā, un, kad jūtos iztukšota, apguļos starp tiem un enerģētiski uzlādējos.

Ziemā, kad puķu dārzs dus miegā, Ligitas aizraušanās ir pērļošana.

– Madonas informācijas centrā darbojas gudrības skoliņa, kurā var visādas labas lietas iemācīties. Es izvēlējos apgūt pērļošanu, jo man rokdarbi vienmēr patikuši. Rotu darināšana sniedz relaksāciju, ķimerējies, mierīgi skaiti pērlītes, un tajā brīdī galva atpūšas. Rotu veidošanai izmantoju arī putnu spalvas, no kurām top piespraudes. Gribētos arī apgūt dekupāžu, bet visu nevar spēt. Man daudz kas sagādā prieku. Žēlošanās neko nemaina, daudz auglīgāks ir radīšanas prieks. Ja tevī nekā nav, tad ir grūti dzīvot. Esmu sapratusi – neviens tevi nemainīs, ja nemainīsies pats. Un tas, ko tu dod citiem, nāk atpakaļ. Raidiet citiem prieku, mīlestību, un to arī saņemsiet pretim, – novēl Ligita.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+