Kāds ir latviešu valodas lietderības koeficients? 0
Valsts pārvaldē racionālā, loģiskā un objektīvā pieeja ir ne vien vēlama, bet pilnīgi nepieciešama. Latvijas sabiedrība cerīgi uzlūko visus centienus efektīvāk izmantot valsts līdzekļus, par ko pašlaik attiecībā uz augstākās izglītības iestādēm daudz runā izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis, mēģinādams saistīt tēriņu racionalizāciju ar augstskolu sistēmas reformu, kas vienlaikus būtu orientēta uz kvalitatīvāku un konkurētspējīgāku izglītību.
Nav šaubu, ka ar augstākās izglītības kvalitāti Latvijā ir nopietnas problēmas. Tomēr ministra haotiskā darbība un nepārdomātie izteikumi rada aizdomas, ka kārtējo reizi tiek veiksmīgi noteikta diagnoze, briest kārtējās pamatīgās reformas, bet pārliecības par rezultātu nav. Jo nav pārliecības, ka ministrija redz kopainu un skaidri zina reformu mērķus.
Par kopainas neredzēšanu var spriest pēc R. Ķīļa pārsteidzošā viedokļa par to, ka augstākajā izglītībā vajadzētu pāriet uz angļu valodu, pamatojot to ar vēl, maigi sakot, pārsteidzošāku apgalvojumu, ka latviešu valoda nav zinātnes valoda. Un šī nu ir tā robeža, kurā objektivitātes, efektivitātes un konkurētspējas argumenti acīmredzami kļūst nepietiekami vai, izsakoties precīzāk, ir jāskatās dziļāk un plašāk, lai saprastu, kas šajā jautājumā veido objektīvās situācijas saturu.
To, ka skaitļu valodas objektīvā loģika var izrādīties mānīga, esam pieredzējuši arī citās izpausmēs. Spilgtākais piemērs ir nebeidzamais strīds par valsts attiecībām ar kultūras un mākslas procesiem un argumentu krustugunis par robežu, aiz kuras rodas valsts atbalsta nepieciešamība.
Liberālā tirgus lineāro mehānismu domāšana, protams, vedina spriest, ka tiesības pastāvēt ir tikai tam, kas iekļaujas pieprasījuma un piedāvājuma principā un spēj sevi uzturēt. Viss pārējais kļūst nekonkurējošs, liekēdīgs un parazītisks.
Turklāt šis princips rada nākamo ķēdes posmu – tas, kas, piemēram, mākslā spēj izdzīvot un pašfinansēties, parasti atbilst komercmākslas kategorijai, šīs mākslas patērētājus savukārt pieradinot pie priekšstata, ka arī mākslā tāpat kā preču tirgū kvalitātes mēraukla ir mākslas pircēju skaits. Lai gan šī pieeja pilnīgi noliedz mākslas evolūcijas un attīstības nepieciešamību. Tāpēc mēģinājumi izskaitļot mākslas sabiedrisko labumu patiesībā ir centieni uzminēt vidusmēra patērētāja gaumi, nevis meklēt ceļus uz jaunu kvalitāti.
Līdzīgi notiek ar izglītības un zinātnes ministra domu līkločiem. Kādi ir spēcīgas augstākās izglītības kritēriji vai, kā tagad tos dēvē, rezultatīvie rādītāji? Vai konkurētspēja darba tirgū ir vienīgais un centrālais mērķis, uz kuru būtu orientējama mūsu izglītība? Piemēram, vai izglītības sistēmas mērķis ir izglītot spēcīgas personības, kas apzinās savu latvisko identitāti un kurām latviešu valodas prestižs nav kļuvis par perifēras nozīmes jautājumu, vai arī izglītības sistēmā mēs, līdzīgi kā Nacionālajā attīstības plānā, centīsimies izvairīties no vārdiem “latvieši” un “Latvija”, tiecoties uz kāda unikultūras indivīda saražošanu, kas veiksmīgi iekļausies darba tirgū? Un uz kuru darba tirgu Latvijas izglītības politika vēlas orientēt jauno latvieti – uz Latvijas vai kādas citas valsts darba tirgu? Ja valsts politikas pamatā ir atziņa, ka latvietis darba tirgū spēs konkurēt tikai ar izcilām angļu valodas zināšanām, vai tas nozīmē prognozi, ka arī Latvijā mēs visi drīz sazināsimies tikai angļu valodā? Ja ne, tad šāda valsts politika faktiski rada mehānismu, kas drīzāk veicinās nekā kavēs jauno latviešu aizplūšanu uz ārvalstīm.
Šābrīža situācija visus ar latviešu valodas situāciju saistītos jautājumus liek vērtēt īpaši rūpīgi, jo jācer, ka mēs nevēlamies paši izdarīt to, kas neizdevās 50 okupācijas gadiem. Tāpēc R. Ķīļa nesenās atziņas par nepieciešamību augstāko izglītību iegūt svešvalodā, kas, cerams, ir vien pārsteidzīgs un pārspīlēts apgalvojums, manī ne tikai izraisa bažas, bet sāpīgu apjausmu, ka valsts postulē latviešu valodas kapitulāciju.
Ministra apsvērumam par lielāku konkurētspēju vismaz daļēji var piekrist, bet otrais arguments – ka latviešu valoda nav zinātnes valoda – jau šķiet gluži kā kādu neizbēgamību samiernieciski proponējošs. Vai ministra nolūks ir panākt latviešu valodas izspiešanu no zinātniskās saziņas?
Jo tās izslēgšana no augstskolu programmām – pat ja ne visām (kas faktiski nemaz nav iespējams) – nozīmētu arī daudzas citas stāvbremzes, piemēram, zinātniskās terminoloģijas jomā utt. Vai latviešu valodai tiek atvēlētas kādas noteiktas zinātniskajiem kontaktiem, biznesa un tirgus interesēm netraucējošas geto zonas? Kā savā starpā sazināsies latviešu zinātnieki? Un kur galu galā viņi strādās? Kā šāds izglītības politikas pavērsiens saskanētu ar deklarēto nodomu panākt latviešu atgriešanos dzimtenē? Nenoliedzot iespēju palielināt svešvalodā apgūto studiju kursu skaitu, noteikti jādomā par tiem izglītības pasākumiem, kas nepieciešami, lai izglītībā neizzustu latviskums kā pamatvērtība. Meklējot efektīvāko ceļu uz kvalitatīvu izglītību, atcerēsimies, ka valodas politika, ar kuru izglītības politika nonāk ciešā saskarē, tomēr nav fizikas uzdevums un ka mēģinājums samērot valodu lietderību jau pašos pamatos ir aizdomīgs un apšaubāms paņēmiens. Protams, ar nosacījumu, ka nav atmesta nacionālas valsts ideja.
Turklāt īsi jāpiebilst, ka šobrīd latviešu valodas pastāvēšanas ideju nav iemesla uzlūkot kā utopisku. Latviešu valodas lietotāju skaits ir pietiekami liels, lai valoda spētu ne tikai inerti eksistēt, bet arī attīstīties. Zinātnes jomā turpinās nopietna latviešu valodas pētniecība, kas kā svarīgs kritērijs apliecina latviešu valodas spēcīgās pozīcijas. Turklāt nopietna baltu valodu pētniecība notiek ne tikai Latvijā un Lietuvā, bet, piemēram, Zviedrijā, Vācijā un ASV. Neaizmirsīsim, ka valodu daudzveidību stiprina arī Eiropas Savienības birokrātiskie mehānismi. Līdz ar to latviešu valodas nākotnei izšķiroša ir un būs mūsu pašu attieksme un rīcība.
Bieži tiek uzsvērts, ka valoda ir mūsu valsts un kultūras pamats. Tomēr tieši izglītība ir viens no galvenajiem mehānismiem, kas līdzās ģimenē ieliktajiem pamatiem izveido mūs par latviešiem. Tāpēc izglītība nav tikai rīks, ar kuru ražot darba tirgum vajadzīgos strādniekus. Izglītība ir svarīgs resurss, ar kuru mēs arī nākotnē varam iegūt spēcīgus argumentus latviešu valodas un kultūras pastāvēšanai.
