Kultūra
Literatūra

Dzejnieču dinastija: Andas un Elīnas Līces dzeja Latvijai 0


Dzejnieces Anda un Elīna Līces ir vienisprātis: “Mums abām daudz nozīmē tas, ka morālās vērtības mums ir kopīgas un šķēpi par tām nav jālauž.”
Dzejnieces Anda un Elīna Līces ir vienisprātis: “Mums abām daudz nozīmē tas, ka morālās vērtības mums ir kopīgas un šķēpi par tām nav jālauž.”
Foto no personiskā arhīva

Latviešu literatūrā dzejnieku dinastijas nav retums, tomēr šodienas acīm spilgtus piemērus, kas būtu lasītājiem vienlīdz tuvi un mīļi, iedomāties grūti.

Izņēmums – Anda un Elīna Līces, māte un meita, kuras savu dzīves un poētisko ceļu sākušas divās atšķirīgās laiktelpās, attiecīgi 20. un 21. gadsimtā.

Anda Līce (1941) kopā ar māti un vecvecākiem tika izsūtīta uz Sibīriju 1949. gadā un atgriezusies Latvijā tikai 1956. gadā. Padomju represijās cietušo liecību apkopojums un darbs pie grāmatas “Via dolorosa” (1990–1995), padsmit dzejas un eseju grāmatas – tas viss godināts ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Elīna Līce (1979) ir dziesminiece, kopā ar mammu izdevusi dzejoļu krājumu “Tik tuvu pie…” (2008). Šovasar viņai iznāca dzejoļu krājums “Redzu” (2018), bet pašlaik viņa strādā pie nākamās grāmatas.

Kopā viņas veido ainu, ko gribētos saukt par Latvijas jubilejai simbolisku – dažādas valsts dažādos likteņus, kas satiekas šodienā un lūkojas nākotnē.

– Nākat no krasi atšķirīgām Latvijām. Kā katra no jums saprot šo laiku? Kā atrodat kopīgus saskarsmes punktus?

Elīna: – Šis ir pārmaiņu laiks – dažādās nozīmēs. Daudzi jūt apmulsumu un neskaidrību. Arī es. Vai tas skartu valsti, pasaules ģeopolitiskos procesus vai cilvēku savstarpējās attiecības. Ir risks kļūt paviršiem, un izaicinājums, pat drosme ir iet cilvēkattiecību dziļumā. Palikt jūtīgam. Nākotnes redzējums nav skaidrs, tāds tas arī nekad nav bijis. Drīzāk runa ir bijusi par vīziju – vai nācijai tāda ir? Uz kādiem ideāliem balstās šī vīzija? Lasu visas pārdomas, kuras mamma publicē, un ļoti daudz kam piekrītu. Arī garākās sarunas man vēl joprojām ir tieši ar viņu.

Anda: – Vienkāršu laiku nav, kaut gan tādi tika solīti. Es mūža lielāko daļu esmu pavadījusi iepriekšējā gadsimtā, un man ir ar ko salīdzināt. Iespējams, tas palīdz labāk izprast un vieglāk izdzīvot arī šo laiku. Pieredzei ir milzīga nozīme. Tā kā mums morālās vērtības ir kopīgas un šķēpi par tām nav jālauž, tas nozīmē ļoti daudz gan man, gan Elīnai.

– Cik spēcīgi Elīnu un viņas paaudzi ietekmējis mammas un viņas ģimenes liktenis?

Elīna: – Nekur jau no savas dzimtas nevar aiziet. Un es to arī nevēlētos. Pieredzes, kas veidojušas manus vecākus, skar arī mani. Jūtoties sasaistē ar savu dzimtu, vismaz kādiem tās locekļiem (būsim godīgi, ne ar visiem var lepoties!), vienlaikus esmu dziļākā sakarā ar savu kopienu, nāciju, lai arī katram ir savs absolūti unikāls stāsts. Mani interesē pēc iespējas jēgpilnāk risināt savējo. Arī saviem bērniem rādot piemēru, ka var dzīvot, sekojot sirdsbalsij.

Anda: – Par visu Elīnas paaudzi neņemos spriest, viņu pašu noteikti ir ietekmējis manas ģimenes liktenis un mans dzīves gājums. Viņa jau agros gados zināja par represijām, ticības spēku un to, kāda vērtība ir grāmata un kultūra vispār.

– Vai arī mammu Andu ir ietekmējusi meitas aizraušanās ar postfolkloru mūzikā, dzejas poētiku, kas ir tik atšķirīga?

Elīna: – Drīzāk nē – mums katrai ir sava balss.

Anda: – Es atbalstu aizraušanos ar jebkuru radošu darbu. Liktenis man liedza nodarboties ar mūziku, tāpēc man ir īpašs prieks, ka to dara Elīna. Mums katrai ir savi iedvesmas avoti, tāpēc arī dzejā esam tik atšķirīgas. Bet avotu ceļi ir neizdibināmi, tie var arī satikties.

 

– Ko jūs novēlētu Latvijai nākamajā simtgadē?

Elīna: – Godīgāku un jūtīgāku skatījumu kā attiecībā uz sevi, tā vispārējiem procesiem sabiedrībā. Lielāku empātiju un spēju vienam otru atbalstīt – ar labu vārdu, novērtējumu un gluži vienkārši – uzklausīšanu.

Anda: – Novēlu attīrīties, jo esam vēstures un sadzīves dubļos paši pamatīgi savārtījušies un ļāvuši arī pasaulei mūs ar tiem apmētāt. Ir jābeidz ar pirkstu rādīt uz citiem, jāsāk ar sevi, ar veco (ne gadu ziņā) cilvēku sevī. Attīroties atjaunot sevi. Un gan jau tad atjaunosies arī Latvija.

DZEJAS ABC

Jūlija Dibovska, literatūrzinātniece: “Sveikt Latviju un “Latvijas Avīzes” lasītājus ar dzeju, ko sarakstījuši valsts 100 gadu vēstures liecinieki, – doma laba. Kā lai to izdara? “Dzejas dinastija” kā Latvijas lepnums jeb simbolisks divu atšķirīgu poētisko pasauļu tvērums ir iemesls, kādēļ Andas un Elīnas Līču teksti uzrunās gan tos, kas lasa dzeju, gan tos, kurus interesē cilvēki un vēsture šodienā. Te ir ierakstīti divi likteņi: viens ir drīzāk pārliecināts postulāts ar nelielu dzīves rūgtumu un patiesumu, otrs – liriskais, melodiskais un pārdomu pilnais kā haika. Kā jau dzeja – lasāmi gan svētkos, gan izskaņā.”

 

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Andas un Elīnas Līču dzejas kopas, kas vēl ir ceļā uz grāmatu.

Anda Līce:

 

Ir tāda zāle – vārdā aizmirstība.

Tā pati iesējas, kad kauju troksnis pārdun,

to zāli ļaudis nepļauj sienā –

jo, tādu ēdot, govis norauj pienu,

tai zālei līkumu met meža zvēri,

tur iemaldījies saka, ka ar nātrēm pēries,

tai zālei tikai tumsa uzdrīkst pirkstus piedurt.

Vai kāds ir redzējis to zāli kādreiz ziedam?

 

***

Tā nodzidrināties

kā rudens dārzā gaiss,

kad bijums saknes klāj

un ābols pēdējais

visu nokritušo vārdā

sveicienus tev māj.

 

Tā nodzidrināties,

ka nīstamā vairs nav,

bet mīlamais tik ilgi ārdēts,

ka beidzot pasakāms

ir pāris vārdos.

 

Tā nodzidrināties,

kā spoguļpriekšā nākot,

kad tas, ko ieraugi,

ir tikai mūžīgs sākums.

 

***

Stāv vaļā logs. Balts aizkars elpo rāmi,

un diena vēl nav ielogota rāmī,

bet audekls jau nogruntēts.

Kas dīgs no tā, kas tika vakar sēts?

Tad saule vēzēs nokaitētu otu,

tu – savu līdzi, cik vien labi proti,

un pilēs zelts, kad rudzu lauks būs pļaujams,

tev arī tiks, cik radīšanai ļaujies.

Uz stiebriem paliks tikai sviedru rasa,

bet rugaine pat to sev neatprasīs.

Būs vaļā logs, un maizes smarža staigās,

ar pirmās dienas zīmogu uz vaiga.

***

Un atkal purpurs un zelts,

zelts un purpurs –

koki upurē uz rudens altāra.

Velk migla plīvuru pāri,

zariem vairs nesāp vēja skārieni

un kokiem vainaga greizums.

Pirmās sniegpārslas vēl tik vārīgas,

ka aizturu elpu

un sniegā ar sudrabu rakstu

paldies par vēl vienu vēlreiz.

 

Laika ziņas

Snigs un atkal nokusīs,

un labi pārziemos vien leduspuķu dārzi,

būs jauni pušumi un daži vecie dzīs,

un, kad sāks pašā ziemas vidū līt,

kāds sapnis savicinās spārnus

un meklēs vietu, kur tam paglābties.

Tad atsaucies, lai kur tu arī esi,

jo ne jau tu, viņš tevi tālāk nesīs.

 

 

Elīna Līce:

 

Saprašanās stīdziņā smalkā –

domāju par tavām rokām

ļoti. Siltām.

 

***

Uz drūpošiem mūriem

ugunspuķes aug –

cilvēki mīlējuši.

 

***

Cietokšņu puķes

kareivjiem pie krūtīm

kļaujas.

 

***

Lapas virpuļo un virpo

ainavas seju.

***

Nolaupīti āboli –

zāle neko neliecina,

nolaupīti āboli zālei,

kokam, kas atdevis,

jau vienalga…

 

Skaļā daba

Aizdomīgi spilgti āboli,

tik spilgtiem āboliem nav jābūt

kopā saliktiem

uz viena šķīvja,

viena galda,

vienas tribīnes

tuvumā.

 

Nevaru ievilkt pauzes

(kā elpu),

kā uztvērību

pār ainavu visu.

 

***

Ienākas tumsa:

ne gluži kā ābols,

ne gluži kā skice,

drīzāk – saruna.

 

Un, ja to nevēlos,

atstāju par repliku.

 

***

Pilsētas drēgnajā lapkritī

spuldzes pievelk acis

ar kodīgu gaismu.

 

Ilgas pēc mājām

zumošā kamolā salīp,

dzenot uz priekšu

aizvien ātrāk.

 

It kā tur, aiz stūra, iestātos

tūlītējs siltums…

LA.lv