Kādu apdrošināšanas medicīnu izvēlēties šodienas Latvijā? 1
Valstij nekas nedrīkst būt svarīgāks par iedzīvotāju veselību un darba spējām. Politika diktē katras valsts likumus. Modernās valstis neatkarīgi no iekārtas piegājušas apdrošināšanas lietai un ievēro galvenokārt trīs motīvus:
1) darbinieks strādā ne tikai sev, bet arī sabiedrībai; sabiedrība ir materiāli ieinteresēta par strādnieka veselību, jo darba spējīgais strādnieks paceļ sabiedrības produktivitāti; 2) modernā ārstniecība ir ļoti dārga un sarežģīta, tās izdevumi var pārsniegt slimnieka maksātspēju; 3) sabiedrībai ir morāls pienākums palīdzēt cilvēkiem saslimšanas gadījumā. Šie trīs punkti visur atzīti par pareiziem. Tā mēs šodien modernās valstīs redzam trīs slimību apdrošināšanas sistēmas, kas, tuvāk apskatot, uzrāda dažu līdzību.
Privāta apdrošināšana pēc ASV parauga
Privāta apdrošināšana pēc ASV parauga izveidojusies par sistēmu, kurai ir nosaukums “brīva (privāta) ārstniecība”. Princips – katrs pilsonis rūpējas par sevi, viņš var brīvi izvēlēties ārstu un saņemt maksāšanas spējām atbilstošu ārstēšanas veidu, viņš pats sedz izdevumus par ārsta vizītēm, zālēm, operācijām, slimnīcu u. c.
Minētais princips, protams, nebija nekāda apdrošināšana, un tas kā novecojies tagad atmests. Amerikāņi jau sen sapratuši, ka pilsonis nestrādā tikai sev, bet arī sabiedrībai, kam jāpiedalās ārstēšanas izdevumu segšanā. Lai saprastu, kā tas notiek, mums īsumā jāiepazīstas ar amerikāniskās demokrātijas brīvības jēdzienu un ārstniecības organizāciju šajā zemē.
Pilsētu un apriņķu pašvaldību uzdevums ir uzturēt nelielu skaitu vispārēju slimnīcu (general hospitals), kas atbilst Latvijas pilsētu slimnīcām, un gādāt par trūkumcietēju ārstēšanu. Veselības lietu tieša vadīšana atrodas šaurāku vai plašāku privātu grupu rokās: slimnīcas, atpūtas nami un nespējnieku patversmes pa lielākai daļai ir reliģisku bezpeļņas organizāciju īpašumi.
Šo organizāciju rīcībā ir lieli līdzekļi. Medicīniskas pētniecības institūtus un daļu koledžu atbalsta pie lieliem rūpniecības koncerniem pastāvošie fondi un privātu personu ziedojumi. Slimnīcas pārvalda augstāk minēto brīvprātīgo grupu izraudzītas personas. Pārvalde sedz visas algas un citus izdevumus.
Ārsti katrā slimnīcā sastāda īpašu vienību (medical staff). Tās uzdevums ir vadīt tikai tīri medicīniskas lietas; par savu darbu ārsti norēķinās ar slimniekiem tieši. Ārstu vienība sadalīta medicīniskās specialitātēs. Tā ir varen stipra, uzmanīgi seko ne tikai katra ārsta tiešai darbībai, bet arī ētikai, kam jābūt saskaņā ar Amerikas Ārstu apvienības (AMA) principiem. Pēdējā blakus medicīnas darbībai ir stipra politiska organizācija ar iespaidu Kongresā. Ja katras slimnīcas ārstu vienība ētiskos jautājumus ir padota AMA uzskatiem, tad var iebilst, vai tādu stāvokli var saukt par demokrātisku brīvību. Amerikāņu publika pie tādas kārtības pieradusi.
Slimnieku apdrošināšana ASV ir brīvprātīga un privāta. Puse valsts ir apdrošinājusies vienā, divās vai pat trijās apdrošināšanas sabiedrībās. Ne pret visām kaitēm, bet tikai pret apdrošināšanas polisēs minētajām.
Kas ir apdrošināšanās filozofijas pamatā? Tās mērķis ir no daudzu apdrošinātu klientu prēmiju naudām dibināt fondu, no kā izmaksā naudu summas slimajiem, citiem vārdiem: cilvēks, vesels būdams, it kā krāj naudu kādai slimībai, ko nekad labprāt nevēlas piedzīvot.
Autonoma apdrošināšanās pēc Rietumeiropas valstu parauga
Autonoma apdrošināšanās jeb daļēji socializēta medicīna – tāda pastāv visās Rietumeiropas valstīs, atskaitot Angliju. Šī kārtība ir demokrātiska, tā dod slimniekiem un ārstiem tiesības līdzi runāt veselības politikā. Brīva, ne privāta, apdrošināšana ar valsts, darba devēja un darba ņēmēja prēmiju iemaksām jāuzskata par visvairāk atbalstošu humānai ētikai. Jo, pirmkārt, strādnieks daļēji sedz ārstēšanās izdevumus, tātad viņš ir ieinteresēts ārstēšanas izdevumu ekonomijā. Tāda līdzatbildība dod apziņu, ka viņš pats rūpējas par savu veselību, tas ir, cilvēks patur savu personīgo autonomiju. Otrkārt, uzņēmums no strādnieka darba gūst peļņu, tāpēc uzņēmums maksā savu daļu ārstniecības fondā (slimokasē vai citur) strādnieka slimības izdevumu segšanai. Tas ir taisnības princips. Treškārt, valsts saņem strādnieka darba rezultātus (produkciju, nodokļus). Valsts iemaksas ārstniecības fondā simboliski parāda, ka visa sabiedrība atbalsta savus slimos pilsoņus. Tas strādniekam dod drošības sajūtu.
Šai ārstniecības sistēmai ir autonoma pārvalde. Tās izpildaparāts ir slimokases (vai citādi nosauktas organizācijas), kuru atbildīgajām personām ir jāizlemj visi svarīgie veselības jautājumi.
Sākumā slimokases bija plānotas kā sociālas apdrošināšanas iestādes, tātad ideāli piemērotas “mehanizētai” dzīvei ar koncentrētu rūpniecību. Vai slimokases 130 pastāvēšanas gados attaisnojušas uz tām liktās cerības, vai attiecīgu rietumval stu slimnieki ar savu ārstēšanas sistēmu tagad ir apmierināti? Uz šo jautājumu var atbildēt: tikai daļēji. Autonoma apdrošināšana tomēr var interesēt valstis, kurās nav labi attīstīta ārstniecības sistēma vai arī tajā gaidāmas pārmaiņas.
Labs piemērs ir neatkarīgās Latvija slimokases, ko varam droši likt par filantropisku paraugu visām pārējām līdzīga tipa apdrošināšanām. Jaunākai latviešu paaudzei, kas neatkarības laikus labi neatceras, ir jāzina, ka Latviju laikā pirms Otrā pasaules kara atzina par pasaules liberālāko apdrošināšanas zemi blakus Jaunzēlandei.
Slimokases Eiropā pastāv vēl šodien, tās gan nav tik liberālas kā neatkarīgās Latvijas laikā. Salīdzinot ar dārgo ASV apdrošināšanas sistēmu, redzam, ka Eiropas sistēmas, būdamas gandrīz smieklīgi lētas, sedz izdevumus gandrīz visam slimošanas sektoram no cilvēka dzimšanas līdz nāvei.
Vai pret tādu demokrātisku likumu varētu būt kādi iebildumi? Liekas, ka ne. Un tomēr slimokasēm bija trūkumi, par ko nevaram vainot ne pašu likumu, ne tā ideju, bet galvenokārt gan cilvēcīgo vājumu. Lūk, daži no tiem.
1. Daļēji socializēta sistēma ātri kļūst par ieroci politiskām partijām, kas rūpējas nevis par veselības jautājumiem, bet cenšas izsist politisku kapitālu.
2. Sistēmas pārvalde ir dārga, tur valda birokrātija un partijiskums.
3. Zāļu patēriņš lielāks nekā parasts, notiek ļaunprātības ar receptēm.
Slimokases ārsta stāvoklis ir īpatns. Ārstam faktiski jāaizstāv trīs dažādas intereses: slimnieka, pārvaldes un, protams, arī savas. Viņam ir grūts, dažreiz neatrisināms uzdevums, jo prasības no vairākām pusēm var izrādīties neizpildāmas. Ārstniecībā ir daudzi strīdīgi punkti, kam nav universālu atbilžu. Kur ir robeža starp slimību un veselību? Ārsts viens nav atbildīgs par kādas apdrošināšanas sistēmas labu funkcionēšanu. Absolūti nepieciešama pārvaldes aparāta un apdrošināto klientu lojalitāte. Tāda lojalitāte var būt vienīgi tur, kur pati sistēma respektē cilvēcīgo cieņu un kur indivīds labprātīgi atzīst subordinēšanos kādam lielam kopīgam mērķim.
Valsts piespiedu apdrošināšana pēc Padomju Krievijas parauga
Sociālistiski totalitāras valstis revolucionārā kārtā socializēja ārstniecību līdz ar visiem citiem privātiem uzņēmumiem. Princips: pilsonis pieder valstij, viņš strādā valstij, bauda tās labumus un aizsardzību. Valsts ir visgudrības un visvarenības iestādījums, tās autoritāte balstās uz sociālisma doktrīnu un nav apstrīdama. Pilsonis padots šai augstākajai autoritātei un atrodas tās aizgādībā. Valsts gādā par pilsoņiem, par viņu drošību, labklājību un veselību no dzimšanas līdz vecumam un nāvei. Iekārtas morāle prasa, lai pilsonis sevi visu atdod valstij. Par to valsts viņam sniedz “brīvību” – ārstēšanu un slimības un nespējības pabalstu.
Padomju Savienības obligātais apdrošināšanas likums pieņemts tikai 1937. gadā, un Maskavas prese to lepni nosauca par “mirdzošu dimantu” kolosālajā sociālisma celtnē, kas liecina par Staļina lielo gādību par citiem cilvēkiem un dod visiem siltumu un paļāvību.
Oficiāli padomju pilsoņi likumu priekšā ir vienādi un bauda vienādas tiesības. Diemžēl reālajā dzīvē pilnas tiesības bauda tikai partijas biedri, t. i., 2% no visiem iedzīvotājiem. Viņi ir augstākā šķira un lēmēji par pārējiem pilsoņiem un viņu vajadzībām.
Latvijas koncepcija
Izlasot Veselības ministrijas valdībai iesniegto obligātās veselības apdrošināšanas koncepciju, jāsecina, ka tajā ir paņemts sliktākais no pieminētajiem apdrošināšanas modeļiem. Nodokļu nemaksātāji ir krimināli sodāmi un ir jāliek cietumā, nevis jāatņem tiesības uz veselības aprūpi. Ja pieņems šo koncepciju, cilvēku nedrošība valstī arvien pastiprināsies. Jau tā ir pietiekami daudz nenoteiktības. Piemēram, es apdrošinājos Latvijā par 180 latiem mēnesī, bet šī apdrošināšanas firma bankrotēja. Kāpēc valstī ļauts dibināt firmas, kam nav finansiāla seguma? Mani mulsina, kā var uzrakstīt koncepciju astoņiem gadiem! Kā gan var zināt, kādi tad būs Latvijas ekonomiskie un finansiālie rādītāji? Tā ir liela drosme rakstīt dokumentus, par kuru izpildi māc lielas pamatotas šaubas.
Uzziņa Ko pirmskara Latvijas slimokases deva apdrošinātajiem 1. Vizīti pie ārsta. 2. Ārsta mājas apmeklējumus, ieskaitot naktīs un svētku dienās. 3. Laboratoriskus izmeklējumus, konsultācijas. 4. Ambulatoras operācijas, kursa injekcijas, fizioterapiju. 5. Dzemdību palīdzību mājā vai slimnīcā, vecmāšu palīdzību. 6. Ārstēšanu slimnīcā akūtos un hroniskos gadījumos pat līdz trim mēnešiem un ilgāk. Sanatoriju: Ķemeru, Baldones, Liepājas dūņu vannas, Saulkrastu. Minētajās iestādēs izdevumus sedza gandrīz pilnā apmērā, ieskaitot operācijas, zāles u. c., samaksu ārstiem, anestēziju un visādu veidu ekstra darbus ieskaitot. Apdrošinātajam bija jāpiemaksā 2% no algas. Latvijā 1939. gadā caurmēra slimnīcas dienas maksa bija 4 – 5 lati un vidēja strādnieka alga mēnesī bija 120 – 150 lati. 7. Slimības pabalstu darba nespējas laikā. 8. Slimības atvaļinājumus ar vai bez algas. 9. Apbedīšanas izdevumus. 10. Ārstēšanās tiesības pašiem apdrošinātajiem, kā arī viņu ģimeņu locekļiem. 11. Zāles. Speciāls likums par lauku iedzīvotāju ārstēšanu nodrošināja lauciniekus ar lētu ārsta palīdzību, slimnīcas ārstēšanu ieskaitot, turklāt valsts un pašvaldības sedza lielāko daļu izdevumu. |
