Anda Līce
Anda Līce
Foto: Valdis Ilzēns

Anda Līce: Kādu lielvalsti gribam? 21

Patlaban mēs esam putu lielvalsts. Tas notiek pavisam vienkārši – vajag tikai kādu jautājumu sākt nevis risināt, bet putot, līdz šajā nodarbē iesaistās visa sabiedrība un putojums jau vairakkārt pārsniedz sākotnējos izmērus. Pēc tam tematu var nomainīt. Vēl pēc kāda laika, kad putas noplakušas, to pašu darbību var atkārtot. Ne saskaitīt, cik šādu putošanas maratonu 25 gados jau ir bijis: pilsonība, valsts valoda, čekas maisi, bēgļu jautājums, valsts un baznīcas attiecības, pensijas, zāļu un pārtikas cenas, izglītības reforma, vārdu sakot, putošanai noder pilnīgi viss. Pats jaunākais ir “valsts nozagšanas mēģinājums”. Te gan vajadzētu precizēt, runa patiesībā sen vairs nav par mēģinājumu, bet reālu nozagšanu. Putošana ilga pusgadu un, pateicoties visos līmeņos teicami izveidotam noziedzības piesegšanas tīklam, kā jau tas bija skaidrs pašā sākumā, beidzās ar… pamatīgu putu kalnu. “Rīdzenes sarunu” dalībnieki un viņiem pietuvinātie kādā citā krogā varēja lepni nosvinēt uzvaru.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

Tā kā pašreizējais Valsts prezidents Saeimu atlaist netaisās, pieklātos izmeklēt pašas Saeimas darbību. Tomēr arī tas nebūtu nopietni, jo izmeklēšanas komisijas vadīšanu uzticētu atkal kādam sudraba vai zelta cilvēkam, un viss tik un tā beigtos ar putām. Atliek tikai viens – Saeimas vēlēšanas 2018. gada rudenī. Tas patiešām ir liels izaicinājums jaunajiem politiskajiem spēkiem, kuru apmelošana ir sākusies jau tagad. Bet tas ir izaicinājums arī mums, vēlētājiem, – beidzot sākt domāt ar galvu, nevis ar vēderu. Valsts pārvaldes samaitātība un valsts nozagšana nevar notikt bez pilsoņu labprātīgas piedalīšanās. Latvijas nākotne tiešām ir mūsu rokās, un tas beidzot ir jāuztver nopietni.

Bet līdz tam ir laiks meklēt atbildes uz jautājumu, kāpēc mēs visi ilgstoši piedalāmies darbībās, kuru rezultāts mums individuāli riebjas. Šajā sakarā man gribas dzirdēt un lasīt kaut ko vairāk par Oto Šarmera darbu “U teorija” un tā rezonansi pasaulē un Latvijā. Es priecājos, ka Rīgā top integrālās izglītības institūts. Ir jāsāk profesionālas diskusijas par sabiedrības tālāko attīstību, jo pasaule ir nonākusi strupceļā. Mēs ceram uz mieru un saskaņu nākotnē, bet riņķojam pa apli, atkārtojot vienas un tās pašas kļūdas. Turpinot dzīvot vecajos modeļos, skaidrs priekšstats par nākotni nemaz nav iespējams. Baidīšana ar pasaules galu taču arī ir sava veida putas. Pārslēgties uz idejām un darbībām ar pluszīmi nebūs viegli, bet tikai tā mēs varam cerēt, ka Latvija kļūs par nākotnes redzējuma lielvalsti.