Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
25. novembris, 2013
Drukāt

Kādu medicīnisko palīdzību garantē valsts?

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Satversmē rakstīts, ka valsts garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Ko tas īsti nozīmē un vai valsts to patiešām nodrošina? Tiesībsargs sācis pētīt šo jautājumu.

Kāds izskatās minimums?


Latvijas Satversme garantē mums daudzas tiesības. Taču dzīvē valsts ne visas tās nodrošina. Pagājušajā gadā tiesībsargs pētīja, ko īsti nozīmē valsts garantētā izglītība, un panāca, ka tagad vecākiem par savu naudu vairs nav jāpērk mācību grāmatas un citi mācību līdzekļi.

Kā ir ar valsts garantēto medicīnu? Sa­tversmes 111. pantā rakstīts: “Valsts aizsargā cilvēka veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu”.

Tomēr Ministru kabineta noteikumos vai citos normatīvajos dokumentos nav pateikts, kas tad katram no mums pienākas bez maksas. Ir pateikts tikai tas, par ko jāmaksā. Ministru kabineta apjomīgie noteikumi Nr. 1046 par veselības aprūpes finansēšanas kārtību pēc būtības ir instrukcija, kā finansējumu sadalīt starp ārstniecības iestādēm. Kā mūsu valstī ierasts, arī uz šiem noteikumiem cilvēki nevar ilglaicīgi paļauties, jo tajos jau veikti 29 grozījumi.

Un ko Satversmes autori 1922. gadā saprata ar medicīniskās palīdzības minimumu? Vai tikai to, lai cilvēks nenomirtu, vai ko vairāk? Piemēram, Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 12. pants nosaka, ka “Šā pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības sasniegt visaugstāko (!) fiziskās un psihiskās veselības līmeni”.

Kāda ir reālā situācija Latvijā, kādi būtu minimālie standarti un ko darīt, lai varētu atzīt, ka valsts patiešām nodrošina Sa­tversmē garantēto un starptautiskajos tiesību aktos noteikto?

Šim nolūkam tiesībsargs nesen izveidojis konsultatīvo padomi veselības aprūpes jomā, lai šo jautājumu izpētītu no pacientu un sabiedrības interešu viedokļa, nevis no pieejamā finanšu apmēra, un nepieciešamības gadījumā iesniegtu konkrētus priekšlikumus likumu un citu normatīvo aktu grozīšanai.

Pavārgrāmatu medicīna un kur pazūd kvotas


Daudzi iedzīvotāji ir saskārušies ar situācijām, kad slimnieks ar ārsta norīkojumu netiek uz izmeklējumiem vai pie speciālistiem, jo beigušās kvotas! Īpaši neizdevīgi ir slimot gada beigās, kad kvotu nav. Taču ir konstatēti gadījumi, kad kvotas ir, bet ārstniecības iestādes tās slēpj, acīmredzot, lai sniegtu vairāk maksas pakalpojumu. Piemēram, kādai sievietei bija norīkojums uz vairogdziedzera sonogrāfiju. Zvanījusi uz vairākām medicīnas iestādēm – kvotu vairs nav! Griežoties Nacionālajā veselības dienestā, noskaidrojies, ka vairākām medicīnas iestādēm kvotas vēl ir. Kad paciente priecīga zvanīja uz kādu medicīnas sabiedrību Rīgā un gribēja pieteikties uz izmeklējumu, atbilde bija strupa: “Kvotu nav!” Uz pacientes iebildumu, ka tomēr kvotām ir jābūt, pēc brīža tās arī atradās.

Īpaši briesmīgi ir tas, ka kvotas attiecas arī uz bērniem. Viņiem pienākas bezmaksas ārstēšana, taču, ja kvotas beigušās, vecākiem jāatver maciņš, jo akūtās situācijās nevar gaidīt mēnesi, līdz nokļūs pie speciālista.

Nevar teikt, ka medicīnas jomā mums trūkst normatīvo aktu. Zvērināta advokāte Ilze Vilka uzskata, ka ārstniecības process ir pārmērīgi reglamentēts. Tas rada tā saukto pavārgrāmatu medicīnu, kad ārstam pat nav tiesību ņemt vērā katra pacienta individuālās īpatnības!

Lūk, piemērs, kad vadlīniju ievērošana pacientei maksāja dzīvību. Ivetas ģimenē (vārds mainīts) ir iedzimta tendence uz palielinātu cukura līmeni asinīs, kas īpaši pieaug stresa apstākļos, bet, iedzerot nomierinošas zāles, samazinās. Kad Ivetas vecmammu Ātrā palīdzība aizveda uz slimnīcu, ārsti uzreiz gribēja iespricēt insulīnu. Sieviete lūdzās, lai to nedara, jo cukura līmenis mazināsies, ja viņai iedos nomierinošas zāles. Taču ārsti neklausīja un injicēja insulīnu. Cukura līmenis strauji kritās, sievietei iestājās hipoglikēmiskā koma un viņa nomira.

Bezmaksas neatliekamā medicīnas palīdzība mūsu valstī ir tikai līdz slimnīcas slieksnim. Arī tad, ja pacients atrodas bezsamaņā un nevar izteikt savu gribu, viņam tiek uzsākta ārstēšana, par kuru būs jāmaksā. Un kur tad vēl klasiskais sauklis “Ātrā palīdzība nav taksis!” Daudzos gadījumos slimnīcā nolemj, ka pacientam jāārstējas mājās un nekavējoties jādodas prom – pat nakts vidū un arī tad, ja līdz dzīvesvietai laukos ir kādi trīsdesmit kilometri. Ja slimniekam nav naudas, lai samaksātu par taksometru, pats vien esot vainīgs! Kaut gan slimnieks pamatoti cerēja, ka ātrie viņu ved uz slimnīcu, lai turpinātu ārstēšanu. Taču, piemēram, Lielbritānijā ir cilvēciskāka kārtība un neatliekamās palīdzības darbinieki pacientu atved arī atpakaļ uz mājām.

Zināmi arī gadījumi, kad neatliekamās palīdzības mediķi atsakās gulošu slimnieku nest līdz mašīnai vai pat līdz liftam un lūdz, lai tuvinieki meklē nesējus pat nakts vidū.

Tiesībsarga birojā iecerēts noformulēt konkrētus jautājumus un izveidot atsevišķu e-pasta adresi, lai iedzīvotāji varētu pastāstīt par savu pieredzi gadījumos, kad bija tiesības saņemt bezmaksas medicīnisko palīdzību.

UZZIŅA


Nacionālajā veselības dienestā jebkurš var noskaidrot, kādās ārstniecības iestādēs vēl varētu būt kvotas pieņemšanai pie speciālistiem, izmeklējumiem un operācijām. Bezmaksas informatīvais tālrunis: 80001234.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+