Kādu motociklu izvēlēties, ja gribi būt stilīgs? 4

Motocikls mūsdienās kļuvis par transportlīdzekļa, izklaides rīka un īpašas pašapliecināšanās lietas apvienojumu. Tātad – ko izvēlēties, ja gribi būt arī stilīgs?

Reklāma
Reklāma

 

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Lasīt citas ziņas

Latvijas apstākļos, kad, no vienas puses, klimats liek šķēršļus divriteņu braucamo izmantošanai augu gadu, bet, no otras, ņemot šīs tehnikas cenu attiecību pret vidusmēra pilsoņa ienākumiem, motocikls patiesībā ir arī pietiekami ekskluzīva luksusprece. Vēl vairāk tas attiecas uz šķietami utilitāro kvadraciklu, jo tas jau ir visai dārgs transportlīdzeklis.

Formāli pēc Ceļu satiksmes noteikumu klasifikācijas visi motocikli iedalās trīs grupās: mazie, kuru dzinēja darba tilpums nepārsniedz 125 cm3, vidējie – ar jaudu līdz 35 kw, un pārējie – virs 35 kilovatiem. Vēl ir mopēdi un motorolleri (skūteri), kuru dzinēja darba tilpums nepārsniedz 50 cm3. Taču ikdienā mopēdus, motociklus un kvadraciklus parasti grupē pēc to stila un pielietojuma mērķiem.

 

Modē ir čoperi

CITI ŠOBRĪD LASA

Vadošo firmu motociklu cenas sākas no aptuveni trīs tūkstošiem latu, un, kā zināms, par tādu naudu jau var tikt pie tīri pieklājīga automobiļa. Tātad motocikls ir uzskatāms par diezgan dārgu izklaides rīku. To apliecina arī fakts, ka no visai dažādā piedāvājuma joprojām pieprasīti ir nebūt ne tie lētākie un ne tie praktiskākie modeļi. Iespējams, daudzi izvēlas rokeru iemīļotos močus, tā sauktos čoperus tikai tādēļ, ka tas ir moderni. Arī pati braukšana ar tipisku čoperi ir nesteidzīga un relaksēta, neprasot no tāda attiecīgi sapucēta svētdienas rokera ne īpašu meistarību, ne piepūli. Būtībā šis motociklu tips ir pats nepraktiskākais un dinamiskai braukšanai nepiemērotākais. Pilsētas satiksmē čoperu stila moči ir gandrīz tikpat neveikli kā mašīnas, arī tālu ceļu veikšanai tie nav visai ērti. Tomēr visus trūkumus atsver stilīgais, nedaudz draudīgais braucēja un braucamā izskats, kurš neuzliek par pienākumu veikli lavierēt starp mašīnām, bet gan, cienīgi pukšķinot, lepni izrādīt savu krāšņo moci un aksesuārus.

Pati slavenākā čoperu marka neapšaubāmi ir Harley-Davidson. Šie leģendārie motocikli gan nav nekādi lētie – sākot no aptuveni sešiem tūkstošiem latu par jaunu, salīdzinoši vienkāršu hārleju un beidzot ar divas vai pat trīs reizes dārgākiem modeļiem.

Turklāt daudziem čoperistiem īpašu prieku sagādā pastāvīga motocikla uzlabošana un pilnveidošana, tā padarot to atšķirīgu. Gan ārzemēs, gan pie mums ir speciālas darbnīcas, kas nodarbojas ar čoperu pārbūvi.

Rokeru iemīļotā stila braucamos ražo arī daudzas citas motociklu firmas. Piemēram, tādu slavenu zīmolu, kā “Yamaha”, “Suzuki”, “Kawasaki” un “Honda” modeļi tehniskā ziņā nereti ir pārāki par amerikāņu hārlejiem, taču tiem trūkst īpašās, leģendām apvītās auras, kas ir neatņemama šīs kultūras sastāvdaļa.

Līdzās pašiem prestižākajiem lielās kubatūras čoperiem ražo arī vieglākus un attiecīgi lētākus šāda tipa motociklus. Modeļu dažādība ir tik liela, ka reizēm pat grūti precīzi novilkt konkrēta stila robežas. Čoperu mērenākie modeļi jau gandrīz neatšķiras no klasiskajiem ceļa motocikliem. Vēl ir arī milzīgie tūrisma motocikli, kas arī būvēti uz smago čoperu bāzes.

 

Ielas un šosejas braucamie

Ielas jeb klasiskos ceļa motociklus nosacīti var klasificēt pa vidu starp čoperiem un šosejas sporta močiem jeb baikiem. Nedaudz izmainot atsevišķus kāda klasiskā modeļa elementus, var viegli panākt līdzību ar čoperu vai baiku stilu. Šāda tipa motocikli ir pietiekami manevrētspējīgi un ātri, lai pilnībā atbilstu mūsu ceļu iespējām. Ielas močiem ir ērtāka sēdpozīcija un tos salīdzinoši vieglāk vadīt gan pilsētas drūzmā, gan uz šosejas. Arī izskats klasiskajiem motocikliem ir diezgan neitrāls, taču vienlaikus pietiekami sportisks un elegants. Paši sportiskākie ielas modeļi jau pēc neliela vizuālā tūninga, proti, papildus aptecētāju un spoileru uzstādīšanas viegli pārvēršas par baikiem. Taču robežas, kas atdala dažāda stila motociklus, ir visai izplūdušas. Piedāvāto modeļu dažādība ir tik liela, lai katrs varētu atrast sev tīkamāko.

Reklāma
Reklāma

Šosejas sporta motocikli jeb tā sauktie superbaiki ir paši ātrākie divriteņu braucamrīki. Jaudīgākie var attīstīt pat 300 km/h ātrumu. Skaidrs, ka pie mums vienīgā vieta, kur kaut cik var izmantot šādu šosejas raķešu spējas, ir Biķernieku trase. Tik dinamisks transportlīdzeklis pietiekami nesagatavota vadītāja rokās var būt ļoti bīstams, jo prasa visai augstu braukšnas meistarību. Gan baiku, gan arī jaudīgu ielas motociklu pircējiem ļoti ieteicams pirms parādīšanās ielās apmeklēt drošas braukšanas kursus. Parasti šādu rīku īpašnieki piesien dūšu slēgtā sacīkšu trasē, lai nerastos lieks kārdinājums pārbaudīt sava mocīša spējas uz mūsu ne tik gludajiem un platajiem koplietošanas ceļiem.

 

Universālie kareivji

Enduro jeb apvidus motocikli uzskatāmi par pašiem universālākajiem un mūsu apstākļiem piemērotākajiem. Arī šī tipa modeļi var būt gan orientēti uz bezceļiem, gan vairāk piemēroti asfaltam. Lielākie jau pieder tā sauktajai tūrisma motociklu kategorijai. Šādus braucamos vienlīdz labi var izmantot gan pasaules apceļošanas ekspedīcijām, gan vietēja mēroga ekskursijām.

Apvidnieku piekritēji kā galvenos trumpjus min šo moču labo manevrētspēju un vieglo vadāmību gan pilsētas drūzmā, gan lauku neceļos. Arī pa šoseju likuma noteiktajos ātruma limitos vai nedaudz virs tiem ar šādiem motocikliem var justies visnotaļ komfortabli.

Enduro braucējam nesagādā problēmas ne ceļa apmales, ne pakāpieni, ne sliedes, ne citi tamlīdzīgi pārējo stilu motociklistiem nepārvarami šķēršļi. Protams, lai pilnībā izmantotu visurgājēju spējas, ir nepieciešama diezgan laba sagatavotība. Taču arī te apvidnieku faniem ir savi argumenti – ar enduro motociklu trenēties var praktiski jebkurā vietā. Turklāt kritieni meža sūnās vai smiltīs nav tik sāpīgi ne pašam braucējam, ne braucamajam.

Tikpat liela dažādība kā modeļu piedāvājumā ir arī to cenu amplitūdā. Lētākie mazas kubatūras Ķīnā ražoti mocīši maksā, sākot no aptuveni tūkstoš latiem, pazīstamu firmu braucamie ir krietni dārgāki.

 

Mopēdi un motorolleri

Par mopēdiem pieņemts uzskatīt mazos motociklus ar dzinēja darba tilpumu līdz 50 cm3. Pēc modeļu tipiem un pielietojuma līdzinās motocikliem. Tie var būt gan čoperveidīgi, gan ielas vai enduro tipa. Vienīgi tie ir mazāki.

Motorolleri jeb skūteri gan ir nedaudz atšķirīga mototehnikas grupa. Tos nosacīti var uzskatīt par tādu kā vidusposmu starp velosipēdu un motociklu. Paši pieejamākie rollerīši, kuru dzinēja darba tilpums nepārsniedz 50 kubikcentimetrus, formāli ir pielīdzināmi mopēdiem. Savukārt lielākie jau uzskatāmi par motocikliem ar visām no tā izrietošajām sekām. Lielie motorolleri, kas ir apgādāti ar 125, 250 vai pat 500 kubikcentimetru tilpuma četrtaktu motoriem, jau ir pietiekami iespaidīgi braucamrīki ar attiecīgi augstu aprīkojuma līmeni. Ar tiem diezgan ērti var pārvietoties divi braucēji, un luksusaprīkojumā iespējamas pat tādas lietas, kā roku un kāju apsilde, mobilā telefona turētājs, elektriski nolokāmi spoguļi.

 

Kvadracikli darbam un izklaidei

Par kvadricikliem dēvētie četrriteņu motocikli jeb saīsināti ATV (all terrain vehicle – transportlīdzeklis jebkuram segumam) ir ļoti universāli braucamrīki. Tos ražo lielākās mototehnikas firmas – gan japāņu “Yamaha”, “Honda”, “Kawasaki”, “Suzuki”, gan amerikāņu “Can-Am”, “Arctic Cat”, “Polaris” un vēl daudzi citi. Turklāt piedāvā neskaitāmus modeļus – sākot ar lauksaimniecības tehnikai līdzīgiem darba zirdziņiem un beidzot ar bērniem paredzētiem izklaides vai sporta mocīšiem.

Ekonomiski attīstītās valstīs ATV ir visai populāri braucamie, it īpaši mazapdzīvotos lauku apvidos. Pie mums salīdzinoši augstās cenas dēļ tie visai lēni iekaro savu vietu darba un izklaides transportlīdzekļu kompānijā. Lielie kvadracikli pēc izskata, tehniskajām iespējām un pielietojuma ļoti atgādina mazus traktoriņus. Tos var aprīkot ar piekabi, vinčām, aizsargiem, visādiem bagāžniekiem un turētājiem, pat ar nelielu kravas kasti, kā arī ar dažādu darbu veikšanai domātām ierīcēm, piemēram, ar sniega lāpstu.

Daudzi lielās un vidējās kubatūras (500 – 1000 cm3) ATV modeļi ir domāti braucieniem neskartas dabas apstākļos, tādēļ ar tiem savus darba pienākumus veic arī robežsargi vai meža dienesta darbinieki.

Svarīga četrriteņu motociklu priekšrocība ir iespēja tos izmantot cauru gadu. Ziemā labākai saķerei uz slidenas virsmas riteņiem var uzlikt īpašas ķēdes. Daži ražotāji saviem lielajiem pilnpiedziņas modeļiem piedāvā pat riteņu vietā pieliekamas kāpurķēžu sistēmas, šādi kvadracikla caurgājību palielinot līdz maksimumam.

Lielos ATV var formāli pielīdzināt lauksaimniecības tehnikai un, attiecīgi piereģistrējot, ar tiem tad drīkst pārvietoties pa koplietošanas ceļiem. Arī CSDD iespējams atbilstoši sertificētus kvadraciklu modeļus piereģistrēt braukšanai pa koplietošanas ceļiem. Vēl ir variants, kad kvadraciklu uzskata par bezceļu braucamo un tad ar to drīkst īslaicīgi piedalīties satiksmē. Bezceļniekiem izsniedz īpašas numura zīmes – zaļas krāsas burtu un ciparu kombinācijas uz balta fona. Mazie un vidējie kvadracikli domāti darbam vai izklaidei un sportam pa mežiem, laukiem vai speciāli ierīkotām trasēm. Tos nav paredzēts reģistrēt CSDD kā transportlīdzekļus. Tomēr precīzu konkrētā modeļa pielietojumu viemēr nosaka ražotājs.

UZZIŅA

Moto vadītāju klasifikācija

AM – mopēds, kura motora darba tilpums nepārsniedz 50 cm3, bet ceļu satiksmē pieļaujamais braukšanas ātrums nepārsniedz 45 km/h; vadītāja apliecību var saņemt no 16 gadu vecuma, CSDD nokārtojot teorētisko un vadīšanas eksāmenu. Ar mopēdu Latvijas teritorijā atļauts braukt, ja ir B kategorijas auto vadītāja apliecība.

A1 – motocikls bez blakusvāģa ar motora darba tilpumu līdz 125 cm3 un jaudu, kas nepārsniedz 11 kW; vadītāja apliecību var saņemt no 16 gadu vecuma, CSDD nokārtojot teorētisko un vadīšanas eksāmenu. Ar šādas klases motociklu Latvijas teritorijā atļauts braukt, ja ir B kategorijas auto vadītāja apliecība.

A2 – motocikli, kuru motora jauda nepārsniedz 35 kW; vadītāja apliecību var saņemt no 18 gadiem, pēc kursu pabeigšanas autoskolā nokārtojot teorētisko un vadīšanas eksāmenu CSDD.

A – pārējie motocikli; vadītāja apliecību var saņemt no 24 gadiem, pēc kursu pabeigšanas autoskolā nokārtojot teorētisko un vadīšanas eksāmenu CSDD.

UZZIŅA

Romāns Popovs, “Mobilus Pluss” mototehnikas speciālists: – Mūsu tirdzniecības centrā Rīgā, Mūkusalas ielā, ir ļoti plašs dažādas mototehnikas piedāvājums ar labu kvalitātes un cenas attiecību. Skūteru klasē gribētos izcelt pievilcīgā dizaina modeli “Baotian BT49” ar mūsdienīgu aprīkojumu. Motociklu grupā ievērības cienīgs ir šīs sezonas jaunums no Dienvidkorejas – “Hyosung XRX 125 Enduro”. Savukārt kvadraciklu piedāvājumā “CFMOTO” firmas ražojumi ļoti labi konkurē ar vadošajiem pasaules zīmoliem. Atšķirībā no daudzām slavenām kompānijām turklāt “CFMOTO” nav žēlojuši līdzekļus un veikuši Eiropas sertifikāciju. Tas nozīmē, ka šos kvadraciklus var piereģistrēt CSDD kā pilnvērtīgus satiksmes dalībniekus un ar tiem braukt pa ielām. Vairākums ražotāju orientējas uz Amerikas tirgu, tādēļ šos braucamos pie mums var piereģistrēt tikai kā bezceļu transportlīdzekļus ar tiesībām piedalīties satiksmē īslaicīgi, lai pārbrauktu pāri ceļam no viena lauka uz otru. No tā izriet vēl viens būtisks “CFMOTO” trumpis – šiem kvadracikliem ir ļoti laba piekare, kas ļauj ar tiem pārliecinoši justies uz jebkura seguma ceļiem.