Mobilā versija
-4.3°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Otrdiena, 6. decembris, 2016
9. septembris, 2012
Drukāt

Kādu velosipēdu izvēlēties?

Foto - Timurs Subhankulovs un Dainis BušmanisFoto - Timurs Subhankulovs un Dainis Bušmanis

Velobraucēju Latvijā ar katru gadu kļūst arvien vairāk, taču, salīdzinot ar daudzām citām valstīm, kur velokultūra iesakņojusies krietni dziļāk, mums priekšā vēl tāls attīstības ceļš. Tāpēc sāksim no paša sākuma – kādu braucamo pirmoreiz izvēlēties, ja arī gribas pievienoties šim pulkam?

 

Agrāk autobraucējs uz ielas vai lielceļa varēja justies kā neapstrīdams saimnieks, kuram vien jāraugās nenodarīt pāri kādam kājāmgājējam, turpretim tagad pilsētā uzradies kāds mudīgāks un bieži vien nekaunīgāks, proti, riteņbraucējs. Tas drīkst pārvietoties gan pa brauktuvi, gan ietvi vai veloceliņu. Arī satiksmes noteikumu ievērošanā pedāļu minējs nereti jūtas krietni brīvāks. Nedrīkst aizmirst arī par velobraukšanas pozitīvo iespaidu uz veselību, kā arī ekonomisko efektu, ko sniedz transportlīdzeklis, kuram atkrīt izdevumi par degvielu, stāvvietu, apdrošināšanu un citām tamlīdzīgām citiem braucamrīkiem nepieciešamām lietām. Arī apkopju un remonta izmaksas velosipēdam ir nesalīdzināmi zemākas. Tas viss ne vienam vien sastrēgumā sēdošam autobraucējam liek aizdomāties par divriteņa iegādi. Nupat ir īstais brīdis , jo rudenī un ziemā veloveikalos parasti ir ievērojamas cenu atlaides.

 

Divriteņu klasifikācija

Divriteņu piedāvājums ir visai plašs, tādēļ katrs var izvēlēties sev piemērotāko. Galu galā – dažādiem mērķiem var iegādāties atbilstošus braucamos. Daudzi tā arī dara. Ikdienas gaitām pa pilsētu ir viens, bet šosejai vai mežam – cits. Taču, atgriežoties pie pirmās izvēles, jāsāk ar velosipēdu klasifikāciju.

Lai neiegrimtu sarežģītā klasifikācijā, pieaugušam vidusmēra praktiskajam latvietim velosipēdus nosacīti var iedalīt trīs grupās: kalnu (MTB), klasiskie (pilsētas) un šosejas.

Pie mums populārākie ir kalnu, kurus daudzi izmanto arī ikdienas braukšanai pa ielu un tūrisma pārbraucieniem. Šie ir paši universālākie divriteņi, piedāvājums ir ļoti plašs, tie ir modē, jo izskatās sportiski. Klasiskie jeb pilsētas velosipēdi mūsu pedāļu minēju vidū arī ir visai izplatīti. Laukos daudzi tādus izmanto vēl no ulmaņlaikiem un padomju gadiem, kad īstos kalneniekus neviens nepazina. Savukārt pilsētās mūsdienu klasiskie velosipēdi ļauj pārvietoties stilīgi un ērti, neiztaisoties par sazin kādu sportistu. Šosejas velosipēdi ir diezgan specifisks sporta inventārs, bet to ikdienas lietošanai piemērotākos modeļus jau sāk uzskatīt par pilsētas braucamajiem. Tādēļ, veidojot praktiskā latvieša divriteni, lielākoties pieturēsimies pie kalnu un klasiskajiem. Protams, tas, kā jau minēts, ir visai nosacīts iedalījums, jo daudzi ražotāji piedāvā versijas, kuras grūti pieskaitīt kādai no šīm klasēm. Taču arī šīs klasifikācijas rāmjos var ielikt ļoti daudzus un dažādus velosipēdus. Bieži vien modeļu paletes pāreja no vienas klases vai tipa uz citu ir pakāpeniska un nemanāma, turklāt ļoti daudz atkarīgs arī no braucamrīka aprīkojuma. Tātad, izvēloties velosipēdu, vispirms jānoskaidro, kāds braucamais būs piemērotākais.

 

Klasiskie 
pilsetas

Vienkāršoti var teikt, ka nesportiskāk noskaņotajiem labāk der kāds klasiskā tipa modelis. Šāds ielas divritenis nodrošina ērtu sēdpozīciju ar taisnu muguru, tas ļauj cienīgi pārvietoties kaut vai uzvalkā. Šī paša iemesla dēļ tipisks pilsētas modelis neder lielu attālumu pārvarēšanai un braukšanai pa meža takām. Šai klasei pieskaitāmi arī sieviešu modeļi ar tā saukto zemo jeb izliekto rāmi. Tiesa, piemērotību sievietei ne tik daudz nosaka rāmja forma, cik dažādi papildu aksesuāri (piemēram, aizsargtīkliņš aizmugures ritenim, mantu groziņš, sēdeklis) un atbilstošs krāsojums. Klasiskajiem velosipēdiem parasti ir 28 vai 29 collu riteņi un piemērotas riepas braukšanai pa asfaltu. Lētākajiem modeļiem (Ls 70 – 100) ir vienkāršas formas tērauda rāmis, viens pats pārnesums, kājas bremze, metāla dubļusargi un bagāžnieks. Šāda tipa divriteņi ir populāri Eiropas riteņbraukšanas metropolēs (Amsterdama, Kopenhāgena vai Stokholma). Tur ir ļoti labi attīstīta attiecīgā infrastuktūra, kas daudziem dažādu profesiju pārstāvjiem ļauj divriteni ērti izmantot kā ikdienas transportu. Katrs, kurš bijis šādās velobraucēju lielpilsētās, ir novērojis, ka tur brauc ar visai vienkāršiem klasiskajiem divriteņiem. Tas tādēļ, ka tā ir ērtāk, arī pats braucamais ir lēts un nav īpaši jāraizējas par tā drošību. Lepnu sporta riteni tur apseglojis tikai atbilstoši noskaņots un ekipēts braucējs.

Ir pilsētas modeļi, kurus mēdz dēvēt arī par hibrīdiem. Pēc rāmja formas un sēdpozīcijas tie vairāk atgādina kalnu divriteņus, taču tievākās riepas un cits aprīkojums ļauj šiem braucamajiem būt vairāk piemērotiem asfalta segumam. Tātad stingru robežu starp klasēm novilkt nav iespējams, vienkāršāk ir izcelt tipiskākās īpašības.

 

Kalnenieki

kalnuKā jau norāda nosaukums, kalnu divriteņi ir piemēroti braukšanai pa kalnu un mežu takām. Tomēr kalnenieku vispusība ļauj tos gana labi izmantot gan pilsētā, gan uz šosejas. Sēdpozīcija vairs nav tik relaksēta kā uz klasiskā divriteņa, taču sportiskāk noskaņotie novērtē iespēju veikli manevrēt, uzlekt uz apmales un pārslēgt pārnesumus. Par komfortu gādā priekšējās dakšas amortizācija un pietiekami resnas riepas. Šā iemesla dēļ kalnenieki ir tik iecienīti mūsu pilsētās, kur riteņbraucējiem vēl nav ne tie labākie veloceliņi, ne tās gludākās ietves un brauktuves. Arī kalnu divriteni var izvēlēties ar klasiskākas formas rāmi un aprīkot atbilstoši ikdienas vajadzībām – uzstādot universālāka protektora riepas un dubļusargus. Pārējais, piemēram, bagāžnieks vai sīklietu somiņa jau ir nianses. Arī šajā gadījumā, attiecīgi aprīkojot, var viegli nojaukt robežu starp kalnu un klasisko divriteni.

Kalnu velosipēdus tagad var nopirkt pat lielveikalā. Tiesa, jebkādu divriteni vislabāk tomēr iegādāties specializētā veikalā. Tur pārdevēji parasti ir gana atsaucīgi un zinoši, lai izrādītu piedāvājumu un ieteiktu piemērotāko modeli. Par lietotiem braucamrīkiem šoreiz nav runa. Lietotu divriteni var ieteikt iegādāties vienīgi no pazīstama pārdevēja, vai arī, ja komplektā nāk pirkšanas dokumenti. Tirgos un lombardos pārsvarā ir zagti braucamie, tādēļ šo rūpalu atbalstīt nevajadzētu – pašam var nākties ciest.

Kalnu velosipēds tomēr ir nedaudz sarežģītāks par klasisko, tādēļ kaut cik sakarīgu braucamo par 100 latiem iegādāties neizdosies. Toties atlaižu laikā par kādiem 150 latiem divriteni, kura cena ir bijusi ap 200 latiem, sameklēt var. Par šo naudu būs alumīnija rāmis, priekšējā dakša ar amortizāciju, ne paša zemākā līmeņa aprīkojums. To var uzskatīt par iepazīšanos – braucamais varētu būt pietiekams ikdienas lietošanai no tehniskā viedokļa un vēl ne tik dārgs, lai būtu ļoti sāpīgi, ja to nozog. Kalnu riteņbraukšanas entuziasti, protams, teiks, ka normāls velosipēds sākas no 1000 latiem, taču tas lai paliek regulāriem sacensību dalībniekiem. Starp citu, arī MTB velomaratonu ar šādu lēto kalnenieku var mierīgi nobraukt, tiesa, bez sportiskām ambīcijām, veselības klasē. Ikdienas braukšanai nav nepieciešamas disku bremzes, pietiek ar parastajām V veida. Tāpat var iztikt bez dārga, regulējama amortizatora, karbona rāmja un augsta līmeņa aprīkojuma. Mūsu apstākļos svarīgāk iegādāties labu saslēdzēju pret zagļiem un pielikt lampiņas drošībai. Tas attiecināms uz jebkura tipa velosipēdu, ar kuru paredzēts pārvietoties pa ielām un ceļiem.

 

Komfortam un drošībai 
Velosipedi_DB_01

Pliks divritenis bez jebkāda aprīkojuma ikdienas lietošanai īsti neder. Klasiskos modeļus parasti pārdod jau komplektā ar pašu nepieciešamāko (dubļu sargi, ķēdes sargs, atstarotāji), turpretim kalnu velosipēdi lielākoties aprīkoti vien ar minimālo atstarotāju komplektu. Pirmkārt, drošībai ieteicams uzstādīt lukturīšus priekšā un aizmugurē. Pilsētā var noderēt atbalsta kājiņa un zvaniņš. Kalnu ritenim jāpiemeklē jau minētie dubļu sargi. Ķēdes sarga funkcijas kaut kādā mērā pilda plastmasas aizsardziņš uz lielā zobrata. Tas braucēja bikses attur no kontakta ar ķēdi. Tālāku ceļu mērotājiem nepieciešams pudeles turētājs un sīklietu somiņa.

Ikdienas velosipēdam noteikti jāsarūpē kāds saslēdzējs, jo ne visur iespējams paņemt braucamo līdzi un novietot drošībā. Saslēdzējus var iedalīt trīs grupās: dažādu izmēru un izturības trosītes un ķēdes, U veida saslēdzēji (pakavi), kā arī saliekamie tērauda saslēdzēji. Trosītes un ķēdes neatkarīgi no izmēra, cenas un slēdzenes konstrukcijas parasti ir visnedrošākās. Ar kārtīgām knaiblēm bruņots zaglis praktiski jebkuru var pārkniebt pāris sekundēs. Pakavi ir krietni drošāki, šāda veida saslēdzēja pievarēšana prasa vairāk laika (aptuveni 10 min.) un pienācīgu aprīkojumu – vismaz knaibles. Pēdējā laikā arvien populārākie saliekamie saslēdzēji ir ērtāk pārvadājami nekā pakavi un, pats galvenais, tie ir grūtāk salaužami.

Protams, attiecīgi ekipēts zaglis spēj atbrīvoties no jebkāda saslēdzēja, jautājums ir vienīgi, cik laika tas prasīs. Tieši tādēļ ikdienas lietošanai, kad braucamrīku bieži nākas atstāt bez uzraudzības, nav vērts gādāt dārgu velosipēdu.

 

Uzziņa

Rāmja izmēri

Augums Ieteicamais rāmja izmērs

cm (+/–) collas cm


MTB kalnu velosipēdi

148 – 158 13 – 14 33 – 36 XS
158 – 168 15 – 16 38 – 41 S
168 – 178 17 – 18 43 – 46 M
178 – 188 19 – 20 48 – 51 L
188 – 193 21 – 22 53 – 56 XL
193 – 198 23 – 24 58 – 61 XXL

Pilsētas velosipēdi

148 13 38 S
153 15 48 S
158 16 50 M
163 17 52 M
168 18 54 L
177 19 56 L
182 20 58 XL
187 21 60 XL
192 23 62 XXL

Iegādājoties velosipēdu specializētā veikalā, pārdevējs noteikti palīdzēs izvēlēties piemērotākā izmēra braucamo. Nevajag kautrēties – noskatītais divritenis noteikti jāizmēģina darbībā! Turklāt tabulā redzamie skaitļi nebūt nav kā akmenī iecirsti. Reizēm braucējs labāk jūtas uz lielāka izmēra rāmja, nekā viņam pēc auguma pienāktos. Parasti tā notiek ar kalnu velosipēdu rāmjiem, kuriem lielāks izmērs pēc sajūtām var atgādināt klasisko divriteni.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+