Mobilā versija
-4.3°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Otrdiena, 6. decembris, 2016
23. novembris, 2016
Drukāt

Dainis Grūbe: Apnicis, ka zog un zog (3)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs
RADOŠĀ VIZĪTKARTE

DAINIS GRŪBE

Dzimis 1984. gadā Madonā.

2009. gadā beidzis Teātra 9. studiju un vienlaikus ieguvis Latvijas Kultūras akadēmijas humanitāro zinātņu bakalaura grādu mākslā.

Dailes teātrī no 2010. gada, izrādēs piedalās kopš 2007. gada.

Rīt, 23. novembrī, pēc kaismīgām diskusijām “Spēlmaņu nakts” žūrijā tiks sadalītas balvas 17 kategorijās pašiem labākajiem 2015./2016. gada sezonas skatuves māksliniekiem. Bet ir tikai viens aktieris, kurš līdz šim ir saņēmis balvu divus gadus pēc kārtas. Un tas ir dailēnietis Dainis Grūbe.

Viņam piešķirta “Spēlmaņu nakts” balva nominācijā “Gada aktieris” un Skatītāju balva par Alana Strenga lomu izrādē “Equus” un Mihaela lomu izrādē “Visas viņas grāmatas” (2014/2015), “Spēlmaņu nakts” balva nominācijā “Gada aktieris” un Skatītāju balva par Bena lomu izrādē “Izraidītie” un Song Lilingas lomu izrādē “M. Butterfly” (2013/2014).

Tagad Dainis Grūbe “Gada aktiera” balvai nominēts trešo reizi – par Radību lugā “Frankenšteins” Dailes teātrī.

 

– Teātra kritiķi raksta, ka Daiņa Grūbes būtiskākā prasme saistās ar spēju nevis rādīt tēlu vai, esot lomā, stāstīt par to, bet gan tik reāli iemiesot konkrētā varoņa jūtas un kaislības, ka rodas iespaids par absolūtu aktiera un tēla saplūsmi.

D. Grūbe: – … Paldies.

– Bet, tā kā jūsu pēdējā laikā atveidotie varoņi dzīvo ļoti lielā spriedzē, vai tas no jums paša neprasa pārlieku daudz?

– Lomas ir emocionāli grūtas. Robeža, pa kuru nākas iet kā uz naža asmens. Režisore Laura Groza jūt, cik tālu aktieri var laist. “Equus” un arī “Frankenšteinā” viņa mani pat bremzē, neļauj tēlu ielaist pārāk dziļi sevī, lai tiešām palieku pie prāta, aktieris jau aizraujas un ir gatavs gandrīz uz visu. Bet, tiesa, kafija jādzer vāja. (Pasmaida.)

– Nav noslēpums, ka, spēlējot “Frankenšteinā”, tikāt savainots un ar diafragmas plīsumu nonācāt klīnikā. Vai kauju ainas nav iestudētas uz pārāk liela riska robežas?

– Vai nu es par augstu palēcos, vai Gints Andžāns par zemu pietupās, grūti pateikt, kā gadījās kļūme. Taču pēc atgriešanās teātrī es traumēju viņu… Bet mūsējās ir lieliskākās cīņu ainas teātrī. Bez lielīšanās. Ja grib, lai viss ir pa īstam, jāriskē. Teātris patlaban ļoti mainās, mums jāiet laikam līdzi. Un teātris nav kino, kur tavā vietā bīstamākās ainas nospēlē kaskadieri. Piemēram, Krievijā aktieri var izpildīt salto uz līdzenas vietas, man tā šķiet, jo tur ir cita konkurence. Cik no mūsējiem to spēj?

– Kā sadzīvojat ar Radības visai atbaidošo grimu?

– Radības izgudrotājam, zinātniekam Frankenšteinam ir brālītis Viljams, kuru Radība nogalina. Ir aina, kurā man puika jāapgriež riņķī un viņam pēc tam jānobīstas. Bet kā lai nobīstas, ja atkal vien tas pats Dainis stāv priekšā? Bet pirmajā reizē ar testa grimu puika acis vien ieplēta – vai, cik lieliski! Tā-ds grims! Un tāda ir arī mana attieksme pret savu vizuālo izskatu. Vienīgi šis grims prasa divas stundas. Divos dienā beidzas mēģinājums, trijos četrdesmit sēžos grimētāja krēslā, sešos beidz grimēt. Tad kustību partitūras ar puikām un manējās. Septiņos sākas izrāde. Tā paiet diena, kad spēlē “Frankenšteinu”.

– Aktieris, protams, uz skatuves strādā, bet vai ir kas tāds, kas šajā lugā aizķer jūs pašu?

– Pats sākums. Vēl esmu caurulē, tikko saklausāmi iedziedas zēni. Puika jau ir tas pats vīrietis, tikai mazāk pieredzējis. Kad zēni falsetiņos, smalkajās balstiņās dzied, tajā ir kaut kas pārdabisks, ārkārtīgs spēks trauslumā. Radība saka – es jau nelūdzu piedzimt, bet, ja reiz esmu nācis pasaulē, tad cīnīšos, lai dzīvotu. Cik būtiski vārdi! Tagad visiem jācīnās par eksistenci, nekas nav vienkārši. Nākas pat dzirdēt – ranše bilo lučše (agrāk bija labāk – krievu val.). Esam ierauti nežēlīgā ritenī. Kāds izkrīt ārā, kāds kāpj iekšā, kāds nevar izturēt… Teritoriāli tik tuvu Lietuvai, bet būtu mūsos kaut nedaudz viņu spīts, neļaušanas sevi pakļaut un kāpt uz galvas.

– Pazīstat kādu no Lietuvas?

– Mana sieva Marija ir lietuviete. Bet var jau palūkoties arī vēsturē un tikpat labi šodienā. Lietuvā uzcelta gāzes krātuve, lai būtu patstāvīgi, neatkarīgi no lielās kaimiņvalsts. Fantastiski. Viendien vedam mazos uz bērnudārzu un Marija nopietni satraukusies: ja nu draudzība starp Trampu un Putinu vēl vairāk uzplaukst? Ko mēs darīsim sliktākajā gadījumā? Ja godīgi, nezinu. Laikam īsti neesmu gatavs nekam. Man nav Šveices bankā konta, nav radinieku ne Kanādā, ne Amerikā… Bet ir ģimene… Un tad vienā brīdī ienāk prātā, ka taču brīnišķīgi, ja tāds konts Šveices bankā ir, vari iekāpt lidmašīnā, aizlidot uz Austrāliju. Bet tajā pašā laikā te, Latvijā, viss ir tik dārgs un tik mīļš…

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Pa lielam ņemot un pie viena, valstis arī taču katra zem savas Zodiaka zīmes – leišiem tātad vai nu Vēzī vai Aunā (lasītās versijas par to arī pat atšķiras) mājo, bet… Latvija pedantiskajā un visu tik kontrolēt kārajā Jaunavā. Nu i rezultāti, vismaz tajā pārbirokratizētajā varnešu galā, kā uz delnas un tas ar nekas, ka baltu izcelsme viena un tā pati – citas lapas no tā zara vispār jua noplūktas ar tiem kariem, – t;a kā pirms lvietējie tie ielie ‘karotāji” mataa krēslos dzied līdzi lielvarām, lai jau padomā, ko īsti un kāpēc tad arī..

  2. Fantastisks aktieris!
    Labākais Latvijā. Paldies par lieliskajām lomām. Lai veicas!

  3. Viens nosaukums:Aktieris!

Hermaņa režisētās "Madama Butterfly" pirmizrādi "La Scala" rādīs arī Rīgā (1)Trešdien, 7. decembrī, notiks Alvja Hermaņa režisētās operas "Madama Butterfly" pirmizrāde pasaulslavenajā opernamā "La Scala", un to, vietējiem skatītājiem par prieku, tiešraidē varēs noskatīties arī Rīgā kinoteātrī "Splendid Palace".
Draugiem Facebook Twitter Google+