Kaido Oles izstādē “Dejas vientuļo siržu klubā”.
Kaido Oles izstādē “Dejas vientuļo siržu klubā”.
Foto: Timurs Subhankulovs

Kaido Ole un viņa boliņi 0

Līdz 25. augustam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” iepazīstama igauņu mākslinieka Kaido Oles darbu izstāde “Dejas vientuļo siržu klubā”.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
“Man ir lauzta kāja un deguns, pārsista piere, pamatīgs smadzeņu satricinājums…” Horens Stalbe Dobelē nežēlīgi piekauts 33
Putinam draud briesmas, par kurām pagaidām zina tikai nedaudzi 15
Mājas
12 senlatviešu ticējumi par Jurģu dienu: kāda šī diena, tāda visa vasara? 25
Lasīt citas ziņas

Vai atceraties skaitāmpantu varoni, olu vīru, kurš nokrita no mūra sienas un sagādāja daudz bezjēdzīgu rūpju karaļa gvardei? Tikpat negaidīti šovasar Latvijas kultūras dzīvē ar lielu izstādi iekrita viens no slavenākajiem Igaunijas laikmetīgās glezniecības pārstāvjiem Kaido Ole.

Ļaut sev būt brīvam

Neatkarīgi, ironiski un paradoksāli viņš vēro dzīvi un sevi šajā pasaulē, meklē līdzsvaru starp jautājumu un atbildi un visvairāk mākslā nicina “zelta viduci”. Gluži kā Pērs Gints mākslinieks necieš ierasto, kas vairs nereibina prātu un nekutina emocijas. Tikai pikantums, nepieklājīgums un galējības, kas atrodas aiz pieņemtajām robežām, var iešūpot skatītāja uzmanību un ļaut viņam uz mirkli pazaudēt līdzsvaru savā uzskatu sistēmā. Šādu reibinošu kokteili no dažādām tēmām, stāstiem un mākslinieciskajiem paņēmieniem šovasar piedāvā izbaudīt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle “Arsenāls”.

CITI ŠOBRĪD LASA
Gleznot nozīmē ļaut sev būt brīvam – tas ir viens no saukļiem, zem kura gribētu parakstīties katrs mākslinieks, bet Oles gadījumā pat truismi pieņem konceptuālas programmas spēku.

Viss, ko dara mākslinieks, šķiet tik pārdomāts un pamatots, ka cits pat varbūt nesaskatītu jēgu izmantot krāsas un audeklus savu konceptu realizēšanai. Tomēr liels Oles daiļrades pievilcības spēks sakņojas tieši tajā, ka viņš, neatsakoties no glezniecības, meistarīgi to izmanto kā plašai publikai saprotamu un pieņemamu vizuālo valodu.

Formu un mērogu cēla skaidrība un sakārtotība ir pirmais iespaids, kas paveras aiz ieejas kulises. Dīvains līdzsvars starp telpas tukšumu un piepildītību. Daudzas lielformāta gleznas pie sienām kā taisnstūru ķēde apjož “Arsenāla” interjeru un ritmiski ved no viena darba pie otra. Vēsi un pārdomāti.

Vizuālā skaidrība, protams, ir triks, kas ļauj sākumā pievilināt skatītāja acis, lai vēlāk varētu pieslēgties arī ieintriģētais prāts. Ole ir jūtīgs kolorists, bet viņa glezniecības stilistika, kas atvasināta no popārta tiražējamo lietu un komerciāla dizaina mehāniskas estētikas, rosina baudīt mākslu drīzāk kā plakātu un grafisko dizainu, nedomājot par triepienu, faktūru, lazējumiem un citiem tradicionālās glezniecības formas elementiem.

Vizuālo paradoksu spēks

Darbiem nepiemīt gleznieciskas noslēpumainības aura, bet to kompensē vizuālo paradoksu spēks. Kā slavenais beļģu sirreālists Renē Magrits, Ole vērpj savu paradoksālo pasauli stingri un racionāli, piešķirot tai neapšaubāmi izteiktu laikmetīguma garšu. Viņa tēlu un zīmju sistēma var mainīties, attēlotais var apšaubīt vai noliegt realitātes likumus, bet paliek nesatricināms stūrakmens – mākslinieka radītajā absurdu pasaulē viss notiek saskaņā ar savu īpatnēju loģiku.

Reklāma
Reklāma

Vēstījuma loģikas klātbūtne ļauj komfortabli lasīt gleznas kā grāmatas no kreisās uz labo pusi, lappusi pēc lappuses.

Oles radītie tēli ir jautri un traģiski, naivi un brutāli, bet vienmēr, šķiet, nāk no neizsmeļamām radošās spontanitātes dzīlēm.

Tēliem, kas palīdz māksliniekam stāstīt savus vienkāršos stāstus, arī jābūt maksimāli primitīviem, lai nepiesārņotu uzmanību ar “glezniecisko” troksni. Tā radušies Oles arhetipiskie bumbgalvju shematiskie cilvēciņi. Bumbgalvis kā virtuālais radījums nepazīst nekādas robežas, bet viņa piedzīvojumi perfekti apmierina skatītāja alkas pēc nebeidzamu stāstu ritējuma.

Tēlu vietā – attiecības

Mākslinieks vienmēr strādā ciklos un, noslēdzot vienu “komiksu”, atkal un atkal rada jaunus sižetus un jaunus personāžus. Tēli var būt gan ļoti konkrēti, gan arī abstrakti, bet tieši savstarpējas varoņu/priekšmetu attiecības veido gleznas būtību. Varbūt tieši tāpēc Oles glezniecība ir tik saistoša un dinamiska, jo tradicionālu mākslas tēlu vietā viņš piedāvā attiecības.

Pēkšņi glezniecībai rodas tai nepiederošā laika dimensija, kas līdzīgi kā teātrī vai kino ne tikai rada atsevišķus tēlus, bet ļauj tos vērot dramatiskā un psiholoģiskā attīstībā. Mūsu publikai labi pazīstamais mākslinieks Juris Dimiters līdzīgi savās gleznās inscenēja ainas no sērkociņu, pīpju, kurpju un banānu jutekliskās dzīves, bet, mīlējoties savā autonomajā pasaulē, tie pieskārās mūsu realitātei tikai ar mākslas vēstures starpniecību.

Pretēji – Oles gadījumā tiek iznīcināta ceturtā siena, kas atdala publiku no iztēles personāžiem. Mākslinieks ievieto savu alter ego, savu dubultnieku vai varbūt dopelgangeru (varoņa tumšo pusi) starp bumbgalvjiem un citiem personāžiem nevis kā radītāju un valdnieku, bet kā līdzvērtīgo, kurš nav pasargāts arī no stāsta vardarbīgiem pagriezieniem.

Ievietot sevi starp savas mākslas varoņiem ir veids, kā Olem vērot sevi no malas, ka vizualizēt savas neglītās īpašības, analizēt un varbūt arī iedraudzēties pašam ar sevi kā savu labāko draugu. Tēli un cilvēki sanāk kopā.

Tēli žonglē ar dzīvi, bet cilvēki meklē līdzsvaru.

Tā rodas Kaido Oles lielās, skaistās un dziļi neomulīgās gleznas, kas var uzjautrināt, bet jau pēc brīža pārsteigt ar domu, ka šī ir ļoti sociāli atbildīga māksla, kas nespēlējas un neākstās ar izdomātu tēlu palīdzību tikai jautrības dēļ, jo Oles uztverē māksla kā paša dzīve nav nekāds joks.

Tomēr, lai nezaudētu līdzsvaru un neiekristu drūmā filozofēšanā, mākslinieks uzreiz būtu gatavs apgalvot, ka svarīgi nezaudēt humora izjūtu, ja pat nav nekā smieklīga. Un tā Kaido Ole turpina iet no darba pie darba kopā ar saviem uzticīgajiem bumbgalvjiem, balansējot uz šauras paradoksu robežas. Jā, būt pašam nav viegli.

Kaido Ole un viņa boliņi
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.