Egils Līcītis: Katastrofa mums ar tām partijām 3
Divdesmit gadu demokrātijā latviešu pusauga partijām bija laiks izaugt no īsbiksēm. Lai gan tās krata krēpes un apgalvo, ka pārvalda visas Latvijā sastopamās dzīvības formas, 99% pilsoņu ir skaidra bilde – saucamie politiskie spēki ir drausmīgā, pussabrukušā, izkurtējušā stāvoklī. Tie funkcionē kā sīkas interešu grupas vai oligarhu kājslauķi, pietiek ar 200 dvēselēm, Sniegbaltīti kā līderi un septiņiem rūķīšiem aktīvistiem, lai pretendētu uz iekļūšanu valdībā un noteikšanu Latvijā. Iesakņoto modeli drīkst dēvēt par partiju diktatūru, un nav jābrīnās, ka, politiskajiem uzpircējiem no piparbodītēm darbojoties vēlētāju balsu andeles tirgū, klienti pēc vēlēšanām nav apmierināti ar apkalpošanu un sūdzībgrāmata vaļā vien stāv. Vara un nauda ir vienīgie rokturi, kas partijniekus pieāķē valstij. Latvijā ir nevis fašisma, bet zelta teļa glorifikācija, kur valstiski nacionālās intereses ir tukša vieta.
Uzmetoties par nācijas garīgajiem līderiem, Latvijas auklītēm un saimnieciskajiem titāniem, vajadzētu kaut nedaudz nodarboties ar tautas iedvesmošanu un vienošanu, valsts darba kārtības noteikšanu un labklājīgas nākotnes kalšanu, bet putekļa izmēra partiju augstākais domas lidojums ir štukošana, ko nožulīt sev par labu. Īsbikses, ko partijnieki valkāja, sarāvušās par vīģes lapu, ar ko grūti apsegt ideju, intelekta, smadzeņu, kadru, politiskās gribas un iniciatīvas trūkumu.
Sabiedrība daudzkārt pūlējusies satvert blefotājus aiz apkakles. Lika priekšā vēlēšanu sistēmas maiņu. Prezidents runāja par dramatisku bezatbildību visos līmeņos un vājprāta murgu koalīciju. Partijas reaģēja lielmanīgi – mūs pamācīt nevajag! Tās līda pēc nodokļu maksātāju naudas, taču ne pirksta nekustināja partijas celtniecībā, neveidoja daudzgalvainas organizācijas, nerakstīja likumā normu, ka partija sākas ar 500 – 1000 biedriem, nevis nieka divsimt. Jautājums – kura būvvalde pieskata šīs šaubīgās konstrukcijas, lai tās nesagrūtu mums uz galvas?
Austrumu kaimiņš kļūst arvien temperamentīgāks. Nākamajās vēlēšanās oligarhi labprāt sagrābtu no rokām izslīdējušo varu, ja tā vispār bija izšļukusi. Viņiem ir daudzi noliesējuši draugi, kuri prasās uzbarojami. Valdībā skaliņus ministrus gatavojas nomainīt ar Maskavas gultas klājējiem. Ir liels apgrūtinājums minēt, uz ko šais apdraudējumos paļauties. Tā turpinot, nevis vecumdienās, bet šoruden tāds Zaķis sēdēs pie Jēkabpils magazīnas, kūpinās kaļķīti un vēzēs ar spieķīti, atminoties, “kā es viņus visus masēju”, un par septītajām debesīm, kur “Vienotība” bija uzkāpusi. Tagad vēlētājiem neder būt ar aklību sistiem un lētticīgi bizenēt no vienas partijas piekritējiem pie otriem. Papildinājums, kas ierodas latvisko partiju spārnā, ir vēl mazvērtīgāks nekā esošie “centristi”. Ikviens vēlēšanu kandidāts jāņem aiz krāgas, jāpārtrauc viņa “atziņu Daugava” ar konkrētiem jautājumiem – vai ar likumu stiprinās partijas spēkā un prātā? Mainīs vēlēšanu sistēmu? Ies valdībā ar “Saskaņu”? Un lai nozvērējas.
