Kaijas bērns pēc gada atgriežas Mežaparka dārzā 0
Pirms gada “Latvijas Avīze” publicēja manu vēstuli (“Kā kaijas bērns pie cilvēkiem izdzīvoja”, 21.07.2011.) par vēl lidot nespējīgu kaijas bērnu, kas pērn no maija beigām līdz augusta vidum nodzīvoja mūsu dārzā Mežaparkā.
Kaijas bērnu pieskatīja viņa māte. Es sāku vest reņģes no tirgus un izbarot tās abiem putniem. Izliku trauku ar ūdeni dzeršanai un vannas, kur mazgāties. Uz vasaras beigām kaijas bērns bija izaudzis liels un apaļš, no manis nemaz nebaidījās, labprāt fotografējās. Pamazām iemācījās arī lidot. Uz ēšanu ieradās arvien retāk. Vienu dienu kaijas bērns bija aizlidojis pavisam. Kad sākās aukstais laiks, no apkārtnes pazuda arī citas kaijas.
Visu ziemu es pa reizei iedomājos, diezin kur un kā šo laiku pavada mans kaijas bērns. Gudroju, vai viņš citu vasaru atkal ieradīsies mūsu dārzā. Vai es viņu pazīšu? Vai viņš mani? Zināju, ka kaijām ir pelēkas spalvas tikai pirmo gadu. Pēc tam putni kļūst balti ar dažiem pelēkiem un melniem akcentiem un visi izskatās vienādi.
Liels bija mūsu pārsteigums, kad šī gada 25. maijā pie mūsu lieveņa stikla durvīm ar knābi klauvēja viena balta kaija. Mans vīrs domāja, ka tā ir iepriekšējās vasaras kaiju māte, nevis bērns, jo tikai māte mēdza klauvēt. Es nopētīju putnu un tomēr domāju, ka tas ir kaijas bērns, jo bija slaidāks, ar mazāku guzu, nekā to atceros mātei. Es no priekiem un arī būdama viesmīlīga namamāte, piesteidzos pie ledusskapja, paķēru mazu šķipsnu cepta laša, izgāju ārā un pametu to kaijai. Viņa to entuziastiski apēda. Pēc brīža ieradās arī otra kaija. Tā bija lielāka, cienīgāka izskata. Man bija skaidrs, ka tā ir māte. Ēst es vairāk nedevu ne vienam, ne otram.
Nākamajā dienā atkal klāt bija kaijas bērns, bez mātes, un klauvēja pie stikla. Es izgāju ar viņu parunāties, paskaidrot, ka netaisos viņu te pieradināt ar ēdamo, bet labprāt ar viņu paciemojos. Putns mani uzmanīgi klausījās, grozīja galvu tāpat kā iepriekšējā vasarā, un man nebija vairs šaubu, ka šis ir tas pats putns, kaut tagad spalvas bija baltas, sāni pelēki, bet astes gals svītrains, melns ar baltu.
Kaijas bērns tagad ierodas uz mūsu lieveņa vairākas reizes katru dienu, kādreiz pat vēlu vakarā. Ja dzirdu, ka viņš klauvē, es izeju parunāties. Kādreiz apsēžos uz krēsla un mēs viens otru nopētām. Citu reizi pie pavērtām durvīm uz paklāja snauž mūsu 13 gadus vecā kaķene Dīva. Putns neuzdrošinās durvīm tuvoties, stāv pa mazu gabaliņu. Kaķim pa brīžam iedrebas apakšlūpa un pasprūk ņurdiens, bet citu reizi viņš izliekas, ka guļ.
Man ir liels kārdinājums kaijas bērnam piedāvāt kādu zivs gabalu, bet zinu, ka tas nebūtu pareizi. Putnam ir jāmāk pašam par sevi gādāt. Man nav ne jausmas, vai putns ir zēns vai meitene. Šogad neviens mazulis mūsu dārzā nav manīts. Tomēr man šķiet, ka kaijas bērns vēl arvien ir vieninieks.
Māra Celle
Komentārs
Ornitologs Jānis Vīksne: “Kā pārliecinājāmies pie Engures ezera, kur jau vairāk nekā 50 gadus notiek putnu, it īpaši lielo ķīru, izpēte, kaijas ļoti labi zina, kura tante ir laba un lucīšu iekšas atdod putniem, bet kura ir zāģis un zivju paliekas ieber cūkām. Tāpat kaijas ļoti labi zina, ka tās mēdz ķert ar zilu motociklu atbraukušie ornitologi – kamēr bija citi cilvēki, kaijas dzīvoja miera dzīvi, bet, tiklīdz parādījās ornitologi, tās nozuda… Neviens neuzņemas apgalvot, ka kaijas, būdami dzīvnieki, kas veiksmīgos apstākļos spēj nodzīvot ievērojamu mūžu (kāds ilgdzīvotājs lielais ķīris – pat 31 gadu!), nebūtu apveltīti ar atmiņu un objektu atšķiršanas māku.
Visticamāk, Māru Celli apciemo tā pati sudrabkaija, kas izauga viņas dārzā. Sudrabkaijām pēc ārējām pazīmēm nevar noteikt, vai tas ir tēviņš vai mātīte. Dzimumgatavību tās sasniedz otrajā, trešajā vai pat ceturtajā dzīves gadā. Sudrabkaijas likteni par veiksmīgu varēs dēvēt tad, ja tai izdosies tikt pie pēcnācējiem. Ja kaija ir izdzīvojusi patstāvīgi, tad tā ir iemācījusies atrast barību un nav jāpiebaro, un Rīgā, visticamāk, tās ir kādas ēdiena atliekas no atkritumu tvertnēm vai izgāztuves.”
LĪKSMA BEBRE
