Foto – Agnese Gulbe/LETA

Kaiju lielpilsēta Rīga. Īstie pilsētas saimnieki 1

Rīgas simbols ir gailis, kas rotā vairāku baznīcu torņu galus, bet īstie pilsētas saimnieki ir sudrabkaijas, kurus daudzi rīdzinieki turpina nepareizi saukt gan par albatrosiem, gan žargonā – par baklāniem.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Lasīt citas ziņas

Ar ko mūsu galvaspilsēta pievilina šos putnus? Pirmkārt, ar savu ģeogrāfisko atrašanās vietu – ar jūras piekrasti, Daugavas upi, daudzajiem ezeriem, jo tās ir tipiskas sudrabkaijas dzīves vietas. Jāatgādina, ka vēsturiski šie putni Latvijā ligzdoja augstajos purvos, bet 20. gadsimta laikā cilvēku saimnieciskās darbības dēļ no purviem kaijas tika izspiestas. Tad tās pārcēlušās uz lielajiem piejūras ezeriem, bet 70. gadu sākumā pirmie pāri sāka ligzdošanu uz ēku jumtiem Rīgā.

Otrkārt, pilsētā šie putni iemācījušies izmantot lielos daudzumos izmesto un viegli pieejamo pārtiku. Kaijas to ķeksē no atvērtajiem konteineriem, noēd pagalmos kaķiem atstāto barību un lielā skaitā (tūkstošiem) apmeklē mūsu lielāko un atklāto sadzīves atkritumu poligonu – Getliņu izgāztuvi.

CITI ŠOBRĪD LASA

Treškārt, Rīgā ir daudz plakanu jumtu, kuri no gaisa atgādina liedagu un ir drošas vietas ligzdu ierīkošanai un mazuļu izvešanai. Šo labvēlīgo faktoru dēļ pēc vairāk nekā 40 gadiem jumtu populācija pieaugusi līdz 1500 pāriem. Mūsdienās Rīga ir kļuvusi par vienu no lielākajām sudrabkaiju apdzīvotajām pilsētām Baltijas jūras reģionā! Ziemā uz pilsētu atlido arī Igaunijas un Somijas populāciju putni, reizēm līdz pat 15 000 īpatņiem vienlaikus.

Kaiju skaitam pieaugot, cilvēkiem sākas arī problēmas. Visvairāk kaijas “krīt uz nerviem” rīdziniekiem jūnija beigās un jūlijā, kad jaunie putni veic pirmos lidojumus. Daļa no mazuļiem uzreiz iemācās lidot, bet daļa – nolido no jumta un skraida pa pagalmiem, skaļi kliedzot – prasot no vecākiem barību un drošību. Pēc izlidošanas kādas trīs nedēļas kaijas uzturas ligzdošanas vietu tuvumā, pieaugušie putni turpina tos barot, bet kontakti starp putniem notiek ar balsi – skaļi kliedzot. Tad daudzi rīdzinieki sūdzas arī par kaiju “rīta koncertiem”, kuru dēļ ir jāaizver atvērtie logi.

Savukārt būvniekiem zināmu pārsteigumu sagādā uz jumtiem perējošās kaijas, jo būvdarbi ir jāveic līgumos noteiktajos termiņos, bet pa jumtu skraidošie kaiju mazuļi un pieaugušo putnu uzbrukumi strādniekiem kavē darbus un apdraud termiņu ievērošanu. Ir arī zināmi gadījumi, kad, aizsargājot mazuļus, pieaugušie putni uzbruka gājējiem vai skrejošiem cilvēkiem, kuri atradušies netālu no mazuļiem. Reizēm sitiens ar knābi pa galvu ir beidzies slimnīcā. Vasarā daudzi neapmierinātie iedzīvotāji zvana ornitologiem un prasa palīdzību – pa pagalmu skraida kaiju mazuļi, bet pieaugušās kaijas uzvedas agresīvi. Taču parasti šādas situācijas viegli atrisināt nevar.

Nepieciešams atzīmēt, ka sudrabkaijas pilsētās pilda arī sanitāru lomu, jo cilvēku izmestā pārtika ir labs resurss daudzām dzīvnieku sugām. Ja nebūtu putnu (kaiju, vārnu, baložu un zvirbuļu), kuri pirmie savāc izmesto pārtiku, tad šo nišu aizņemtu citi, piemēram, žurkas un peles. Atšķirībā no putniem, šie grauzēji var pārnēsāt cilvēkiem bīstamās slimības un infekcijas. Tāpēc mums pašiem sev ir jāuzdod jautājums: vai, cīnoties ar kaijām un nemainot pastāvošo pārtikas atkritumu izmešanas apjomu un to uzglabāšanas veidu, mēs nenonāksim citu briesmu priekšā? Zināmā mērā sudrabkaiju populācijas skaita pieaugums mūsu galvaspilsētā ir tieši vairāku rīdzinieku paaudžu darbības rezultāts! Varbūt katrs sāksim ar sevi, centīsimies veidot un utilizēt maksimāli mazāk pārtikas atkritumu, lai neradītu ķēdes reakciju dabā.