Kailcirtes pie jūras? 1
Autors: Ģirts Strazdiņš
Jaunie priekšlikumi par grozījumiem Ministru kabineta noteikumos “Par koku ciršanu mežā”, kas paredz kailciršu atļaušanu jaunās platībās piekrastē un tievāku koku ciršanu kailcirtē pārējā Latvijā, tiek pieteikti kā mežsaimniecības nozares rūpes par Latvijas dabas vērtību – piekrastes priedēm, un gādība par mežsaimniecības nozares konkurētspēju – saīsināt meža aprites ciklu, panākt efektīvāku saimniekošanu. Publiski grozījumu rosinātāji un atbalstītāji nāk, piesegušies ar dabas aizsargātāju deķīti, tāpēc mēs šoreiz aicinām vērtēt ierosināto grozījumu iespējamo ietekmi plašākā mērogā. Iedziļinoties grozījumos, ir skaidrs, ka ierosinātās izmaiņas ir pretrunā ar tik daudziem Latvijas valstī pieņemtiem normatīvajiem aktiem un plānošanas dokumentiem, ka to pamatojums sāk likties kā šķidrs aizkariņš vienkāršai vēlmei – iegūt arvien vairāk koksnes no meža aizvien šaubīgākos veidos.
Kailcirtes piekrastē?
Šobrīd jūras piekrastē līdz piecu kilometru platumam noteikta ierobežotas saimnieciskās darbības josla, kurā kailcirtes priežu mežos ir aizliegtas. To var novērtēt ikviens cilvēks, kurš karstā vasaras dienā cauri patīkamai priežu paēnai pa smilšainu taciņu dodas uz savu mīļāko peldvietu, katrs, kurš piekrastes mellenājā palaiž bērnus no krūma paēsties ogas vai pastaigājas, elpojot jūras un priežu smaržu bagātināto gaisu. Tas, ko tik uzskatāmi neredz cilvēki, kuriem piekraste ir svarīga atpūtai, mieram, sportam vai meža ražas gūšanai, ir priežu mežu nozīme augsnes vēja erozijas riska samazināšanai. Ja piekrastes mežos izveidos ierosinātās divu hektāru lielās kailcirtes, tad šis risks var palielināties. Latvijā vētru daudzums solās tikai pieaugt, bet grozījumiem nav veikts stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums, kas ļautu erozijas risku pienācīgi izvērtēt.
Kailciršu ietekme uz ainavu ir pamanāma jebkuram, kurš staigā pa mežu vai brauc pa ceļu, tādēļ varam iztēloties, kā tās varētu piestāvēt piekrastei. Nenoliedzami, tās mainīs visiem pierasto piekrastes ainavu, taču tā ir viens no Latvijas pamatkapitāliem, kas piesaista tūristus no Latvijas un ārzemēm, nodrošina tūrisma industriju, palielina piejūras iedzīvotāju un pašvaldību ienākumus. Vai grozījumu ierosinātāji ir tos apsprieduši ar piekrastes pašvaldībām un saskaņojuši ar attīstības plāniem, kuri bieži vien ir balstīti tieši uz tradicionālo piejūras ainavu ar pieaugušiem priežu mežiem? Vai grozījumi ir apspriesti ar piejūras iedzīvotājiem, kuriem apkārtējais priežu mežs veido daļu no īpašuma vērtības? Iedomājieties, ka esat lepns piejūras mājiņas īpašnieks un izbaudāt tās priekšrocības, ko dod mežs rokas stiepiena attālumā, bet tā vietā kādā jaukā dienā – kailcirte. Šis ir vēl viens no aspektiem, kas, gatavojot grozījumus, nav izvērtēts un ņemts vērā.
Ignorē iepriekšējos plānus
Grozījumi ignorē ne tikai plānošanu pašvaldību līmenī, bet arī visas valsts attīstības plānošanu. Latvijas pamatlikums Satversme nosaka, ka mēs kā Latvijas pilsoņi visi kopā esam vienojušies, ka Latvija dabas resursu apsaimniekošanā ņem vērā ilgtspējīgu attīstību. Šis pienākums attiecībā uz meža nozari nostiprināts Meža likumā. Tāpat meža nozares attīstību regulē Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnes 2015.–2020. gadam, un tās neparedz intensificēt mežizstrādi un veikt kailcirtes platībās, kurās līdz šim tas nav atļauts. Pat pašas meža nozares domnīca Latvijas Valsts mežzinātnes institūts “Silava” 2013. gada pētījumā atzīst, ka arī priežu mežus ir iespējams apsaimniekot ar izlases cirtēm, ja to dara pareizi. Iesniegtie grozījumi radītu būtisku ietekmi uz vidi, un tādu pieņemšana bez izvērtēšanas mazina plānošanas sistēmas nozīmi valstī kopumā.
Labāk caurmēru nesamazināt
Piejūras meži ir vieta, kur ir labvēlīgi apstākļi Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamam biotopam “Mežainas piejūras kāpas”, kura aizsardzība noteikta gan Latvijas normatīvos, gan Eiropas Savienības direktīvā par sugu un biotopu aizsardzību. Pagaidām mums valstī nav precīzas informācijas par to, kur un kādas kvalitātes aizsargājamie biotopi ir mūsu piekrastē, tādēļ plānotie grozījumi tos pakļauj iznīcībai.
Priedei, protams, vajag gaismu, bet to var panākt ar grupu izlases cirtēm (šobrīd pieļaujamais atvērums ciršanai – 0,2 ha ir 40×50 metru liels laukums) un paliekošās audzes retināšanu, kā arī nepieciešamības gadījumā piestādot un kopjot jaunās priedītes. Ja grozījumi patiešām būtu radušies rūpēs par dabu, tad netiktu paredzēta pieaugušu, bioloģiski un ainaviski vērtīgu priežu mežu nomaiņa ar priežu stādiņiem, bet gan tiktu piedāvāts labāks risinājums vecu priežu mežu saglabāšanai piekrastes ainavā (priedes bioloģiskais mūžs ir vairāki simti gadu) nekā pašreizējā šo mežu apsaimniekošana.
Otrs grozījumu priekšlikums paredz samazināt ciršanas caurmēru priedei, eglei un bērzam visā valstī. Mēs varam prognozēt, ka, izcērtot audzes ar tievākiem (jaunākiem) kokiem, pieaugs kailciršu platības. Tas vēl vairāk sadrumstalos Latvijas meža ainavu, bet galu galā mēs varam palikt bez veca meža ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Taču tieši vecie meži ir tie, kas nodrošina dabas daudzveidību, dod māju neskaitāmām augu un dzīvnieku sugām. Neaizmirsīsim arī par mellenēm un citām meža veltēm, kas daļai ir atpūtas un izklaides nodarbe, bet citiem Latvijas iedzīvotājiem – veids, kā nodrošināt savu ģimeni. Un jaunos mežos arī mellenāju nebūs.
Ir neskaitāmi kompromisu piedāvājumi no ekspertiem, ierosinājumi par to, kurus grozījumu aspektus un kādā veidā vajadzētu papildus izvērtēt, lai tie būtu pieņemami gan meža nozarei, gan atbilstu sabiedrības un dabas interesēm. Taču diez vai kompromiss palīdzēs cilvēkam, kura ierasto taciņu uz jūru ieskaus kailcirte vai iecienītākās melleņu vietas būs zudušas. Vai mūsu dāvana Latvijai simtgadē būs jaunas kailcirtes vai tomēr spēja visiem kopīgi vienoties par visai valstij vērtīgu attīstību?
