×
Mobilā versija
Brīdinājums +16.4°C
Milija, Maiga
Pirmdiena, 25. jūnijs, 2018
22. maijs, 2018
Drukāt

Egils Melbārdis: Arī mūsdienās kolektīvais spēks ir ļoti dzīvs

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Egils Melbārdis

Trešdien, 23. maijā, Nacionālajā teātrī notiks Pētera Pētersona lugas “Man 30 gadu” jaunā iestudējuma pirmizrāde. Galvenās varones Rozes – savulaik viņas tēlā iejutās Velta Līne, tagad – Dita Lūriņa, puisi Kasparu, no kura viņa aizgājusi pirms desmit gadiem, tēlos EGILS MELBĀRDIS.

Ar viņu – saruna par izrādi un jauniem cilvēkiem sešdesmitajos gados un mūsdienās, aktiera profesiju un par teātri jaunās vadības rosinātu pārmaiņu gaidās.

Pētera Pētersona 1961. gadā sarakstītā luga tika iestudēta gan Nacionālajā teātrī (tolaik – Akadēmiskais drāmas teātris), gan Valmieras teātrī un arī Tartu teātrī “Vanemuine”. Gan toreiz, gan tagad izrādē skanēs Raimonda Paula melodijas, turklāt pie klavierēm būs pats Maestro.

Lugā ir sešdesmito gadu patoss. Jauniešu brigāde ceļ tiltu un spriež, vai viņu labajā brigādē Rozi uzņemt vai ne. Vai izrāde būs par sešdesmitajiem gadiem jeb par trīsdesmitgadnieku problēmām arī mūsdienās?

Egils Melbārdis: Laiks – sešdesmitie gadi, protams, diktē kādus noteikumus, dažas personāžu rakstura iezīmes – tādas patosa, neierastas degsmes izpausmes, kas mūsdienās šķiet pasvešas. Režisore lugu ir īsinājusi, taču tā laika teksts, protams, piešķir situācijām īpašu garšu un noskaņu. Izrāde būs par trīsdesmitgadnieku, un ne tikai viņu, savstarpējām attiecībām. Protams, arī laikmets atstāj zīmogu uz attiecībām un rīcību, bet tas nebūs galvenais. Pētera Pētersona darbs, atšķirībā no mūsdienu dramaturģijas, runā par tādām tīrām lietām kā tīra draudzība, tīra kaislība, tīra mīlestība. Tās nav sajauktas krāsas, bet gan pamatkrāsas. Tagad viss it kā ir daudz sarežģītāk, it kā brīvāk, bet pamatkrāsas drusku zudušas. Šajā lugā – ja ir draudzība, tad tāda, par kuru cīnās, atsakoties no mīlestības, brīžam no vēl kaut kā. Ja ir kaisle, tad pēkšņi atsakos no vispārpieņemtām normām un sekoju kaislībai.

Te runa par to, ka pēc Rozes parādīšanās tiek atceltas Kaspara un Vidagas kāzas?

Jā. Kasparam ar Vidagu ir ļoti labas attiecības, bet kaislības dēļ viņš ir gatavs atteikties un iet citu ceļu.

Kas palīdzēja veidot Kaspara tēlu?

Režisore Ināra Slucka un kolēģi, mēģinājumos dzimst ainiņa pēc ainiņas. Lugā risināta tēma par sabiedrības rāmjiem, par uzskatiem, kā jādzīvo; cik daudz cilvēks ļaujas riskam. Arī mūsdienās ir stāsti par diviem draugiem, kas iemīlas vienā sievietē, un rodas lielas problēmas, pārdzīvojumi un jautājumi – kā dzīvot tālāk…

Kaspars pēc desmit gadu pārtraukuma satiek savu jaunības dienu mīlestību – īpašu sievieti, kas jau jaunībā piesaistījusi ar šim laikam neraksturīgu uzvedību un dzīves uztveri. Šī mīlestība ir palikusi dziļi sirdī, jo attiecības pārtrauktas, līdz galam neatrisinātas. Kaspars nolemj mēģināt “iekāpt vienā upē divreiz”. Vai tas izdosies, vai arī šis solis beigsies tikai ar atziņu, ka nākotnē vairs nebūs jāuzdod jautājums – kā būtu bijis, ja būtu… Roze Kasparu izrauj no ierastās, parastās, ērtās un “pareizās” dzīves. Vai iepriekšējā teikumā vārds pareizs būtu vai nebūtu jāliek pēdiņās? Un kas vispār ir pareizi? Arī šie jautājumi, manuprāt, ir aktuāli gan izrādē, gan arī šodien.

Tie, kas lasījuši lugu, redzēs, ka izrādē būs citādas beigas. Bet šo noslēpumu pagaidām neizpaudīšu.

Ko jūs teiktu “LA” lasītājai, kura atzina, ka pēc laikraksta publikācijām izvēlas, uz kuru izrādi noteikti dosies, – kāpēc viņai būtu jāredz “Man 30 gadu”?

Mūsu teātrī pēdējā laikā izrādēs risinām ļoti sarežģītas tēmas, un maz ir izklaides jeb vieglā žanra. Ceru, ka šī būs gaiša izrāde, kuru skatoties cilvēki varēs atpūsties, pasmaidīt, baudīt unikālo iespēju redzēt Maestro pie klavierēm. 1962. gada iestudējumā arī bija Maestro sarakstītās dziesmas. Šoreiz skanēs gan daudziem zināmā “Dziesmiņa par līko gurķi”, kas bija dzirdama jau Jaunušana iestudējumā mūsu teātrī, gan arī jaunas Raimonda Paula dziesmas, kuru pamatā izmantotas instrumentālās kompozīcijas, tās apvienojot ar Pētera Pētersona tekstu no lugas.

Kā interesants akcents izrādē tiek izmantotas stepa dejas, kas ir pamatīgs izaicinājums aktieriem, kas ar šo žanru līdz šim nav saskārušies.

Jūsu dēlam Gustavam tagad ir astoņpadsmit. Vai esat domājis, kā viņš uztvers izrādi?

Paredzēt astoņpadsmitgadīga cilvēka reakciju ir neiespējami. Domāju, ka jauniem cilvēkiem būs interesanti redzēt šo laiku un sabiedrību, dzirdēt citādu valodu. Lugā jaunieši būvē tiltu – tas ir piecdesmitajos gados uzbūvētais Akmens tilts (no atklāšanas brīža 1957. līdz 1992. gadam saukts par Oktobra tiltu) Rīgā.

Gustavs mācās mūziku – studē džeza vokālistos Rīgas Doma kora skolā otrajā kursā. Izrādes “Man 30 gadu” vokālā konsultante ir lieliskā Doma kora skolas pasniedzēja Inga Bērziņa, mana dēla skolotāja, bet nu jau divarpus mēnešus – mūsu abu.

Pētersona lugā runa ir jauniešu kolektīvu, kurš cenšas ietekmēt cilvēku. Mūsdienās kolektīvs izturētos vienaldzīgi.

Domāju, ka arī mūsdienās kolektīvais spēks ir ļoti dzīvs. Pats teātrī esmu aktieru arodbiedrības priekšsēdētājs un zinu, kas tas ir par spēku, ja apvienojas konkrētu mērķu, ideju vārdā.

Vai kā arodbiedrības priekšsēdētājam jums bija vairāk informācijas nekā citiem par jaunā valdes locekļa Jāņa Vimbas izraudzīšanas procesu?

Konkurss notika aiz slēgtām durvīm, un mēs uzzinājām tikai Kultūras ministrijas pieņemto gala lēmumu.

Jāni Vimbu esat iepazinis gan kā kolēģi, gan režisoru, spēlējat viņa diplomdarba izrādē “ART”.

Vēlu, lai viņam ir spēks un izturība šajā ārkārtīgi sarežģītajā un smagajā darbā.

Kāda ir viņa vīzija par teātra attīstību, kas žūrijas skatījumā bija izrādījusies spēcīgākā?

Visos sīkumos tā netika atklāta. Jebkurā gadījumā vispirms būs pārejas periods, un, pat ja Jāņa vīzija ļoti atšķirtos no teātra pašreizējās vīzijas, tas būs manāms tikai ar laiku. Teātra vīzijas īstenošana nav vienas dienas, mēneša vai pat sezonas jautājums. Nākamo sezonu plānošana ir laikietilpīgs darbs, pie kura tiek strādāts gadu, divus vai pat ilgāku periodu iepriekš.

Ar ko Nacionālais teātris cer pievilināt vēl jaunus skatītājus?

Ja kāds patlaban spētu atbildēt uz šo jautājumu, tad būtu stipri vieglāka dzīve! Pēdējos piecus gadus teātrī piedāvājums skatītājiem ir bijis ļoti dažāds. Vienmēr ir kādi, kuriem konkrētais iestudējums ļoti patīk, un vienmēr kādi, kas gatavi aiziet prom. Nākas izņemt no repertuāra izrādes, kur skatītāji nenāk tik daudz, kā mēs vēlētos, taču tie, kuri atnāk, ir stāvā sajūsmā un saka, ka neko labāku neesot redzējuši vairākus gadus. Patlaban teātris piedāvā un ceru, ka arī turpmāk piedāvās, ļoti dažādus iestudējumus, bet, ko skatīties, jālemj skatītājam. Joprojām ir skaidrs, ka par katru iestudējumu, jo īpaši tādēļ, ka to ir ļoti daudz, pieejamā informācija ir nepietiekama. Bet arī skatītāji ļoti bieži nav raduši iedziļināties, kas tā par izrādi, uz kuru dodas. Tāpēc šajā laikā, kad katram ir viedoklis par visu, tik bieži jūtam pārsteiguma reakciju zālē – gan pozitīvu, gan negatīvu.

Mums, piemēram, ir ģenerālmēģinājumi, kuri domāti skolēniem un studentiem. Dažkārt, iestudējot komēdijas, ir pat vairāki publiski ģenerālmēģinājumi. Lai vismaz daļēji nojaustu skatītāju viedokli un izpratni pēc šiem mēģinājumiem, notiek arī skatītāju diskusijas ar režisoru.

Ar kuriem kolēģiem jums ir visvieglāk saspēlēties?

Strādāju ar partneriem, kurus man piešķir režisori. Bet mūsu teātrī par labu kolēģu un partneru trūkumu būtu grēks sūdzēties..

Šosezon lugu “ART” rādīja gan Dailes teātris Lielajā zālē, gan Nacionālais teātris Jaunajā zālē. Vai bijāt skatīties, kā jūsu atveidoto Seržu tēlo Juris Žagars Dailē? Man šīs izrādes šķita ļoti atšķirīgas.

Jā, viss “ART” aktieru ansamblis aizgājām uz Dailes teātra izrādi, gan tikai nesen. Pirms tam to nedarījām apzināti. Taču iespēja redzēt to pašu materiālu citā teātrī, burtiski starp savām izrādēm, izrādījās ārkārtīgi interesanta pieredze. Bija milzīgs prieks, ka tapušas pilnīgi dažādas izrādes, kas liecina, ka materiāls ir labs. Acīmredzot arī radošās komandas ir atšķirīgas, un galu galā režisoriem ir katram savs iemesls, kāpēc šodien un tieši šo materiālu iestudēt. Nenoliedzami būtisks iemesls atšķirībai ir arī izrādes formāts – Lielā zāle Dailes teātrī un Jaunā zāle pie mums, Nacionālajā teātrī.

Pērn par TV3 seriālu “Ēnu spēles” tika rakstīts, ka tur nu gan jums ir ļoti ļauns varonis jāspēlē….

Aktiera uzdevums ir attaisnot savu tēlu, lai kāds viņš būtu, un Mārtiņš Kronenbergs man bija ļoti interesants izaicinājums. Man mani tēli nenozīmē tikai ļaunuma vai labestības iemiesojumus. Neviens cilvēks raksturā nav tikai balts vai melns. Un es uzskatu, ka aktiera profesijas pamats, arī tās spožums un posts, slēpjas tieši dažādībā.

Iejūtaties tāda ļaundara lomā, bet kā pēc tam tiekat no viņa vaļā? Vienkārši izpurināt negantnieku ārā no domām?

Tādas ir aktiera profesijas īpatnības. Seriālu un filmu uzņemšana ir ilglaicīgāks posms, sastāv no maziem gabaliņiem un mazām ainiņām. Manuprāt, sarežģītāk atiet no darba procesa ir pēc trīsarpus stundu izrādes, kur psiholoģiski secīgi esi gājis no punkta A līdz punktam Z.

Kādas lomas vēl noteikti gribētu nospēlēt?

Manuprāt, tādas domas par vēlamo atņem spēku un enerģiju tam, kas jādara patlaban. Man ir veicies, ka nav laika sapņot par nākotni vai kaut ko nepiepildītu. Cenšos realizēt to, kas jādara šobrīd. Kādā intervijā man atgādināja, ka esmu spēlējis visos garākajos seriālos, kas pēdējā laikā tapuši Latvijā – “Likteņa līdumnieki”, “Neprāta cena”, “Ugunsgrēks”, “Ēnu spēles”, “Svešā seja”. Pats par to nebiju domājis. Man patīk piekrist izaicinājumiem, un vienmēr esmu domājis, ka vieglāk ir kaut ko nedarīt nekā darīt. Zinu par kolēģu pieredzi, ka sapņi par vienu konkrētu lomu ne vienmēr piepildās, realizējas, kā cerēts, un, pat saņemot šo piedāvājuma iespēju, nereti nākas vilties. Reizēm gadās arī tā, ka sezonas beigās, ieraugot jauno lomu sarakstu, redzi kādu “X” iestudējumu, nodomā – labi, redzēs, kas tur būs, bet pēkšņi izrādās – kaut kas ļoti interesants un aizraujošs.

Nacionālā teātra iestudējums “Man 30 gadu”

* Dramaturgs: Pēteris Pētersons, komponists Raimonds Pauls, režisore Ināra Slucka, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Keita.

* Lomās: Dita Lūriņa, Egils Melbārdis, Gundars Grasbergs, Zane Dombrovska, Agnese Cīrule, Raimonds Celms u. c.

* Izrādes: 24. (pirmizrāde), 25., 29., 31. maijā

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+