Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
11. novembris, 2014
Drukāt

Kaislība un butaforija

Publicitātes (Gunāra Janaiša) fotoPublicitātes (Gunāra Janaiša) foto

Migela de Unamuno romāna “Migla” iestudējums Nacionālajā teātrī vaicā par mīlestības jūtu šķietamību vai īstenumu.

“Migla” – eksistenciālas nenoteiktības tēls, kas caurvij spāņu rakstnieka Migela de Unamuno modernisma romānu “Nieble”, – dūmakas veidā un daudznozīmīgu attiecību spēlē piedzīvojusi pirmizrādi uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves.

Pirms septiņiem gadiem romānu kaislīgi piesātinātā un spēcīgā tulkojumā latviskojis Edvīns Raups, un varbūt nejauši, bet tajā pašā gadā režisore un aktrise In­dra Roga, atbildot uz jautājumu par viņas nospēlētās Annas Kareņinas sievietes ģenialitāti, saka: “Viņa atļaujas mīlēt, jo uzskata, ka dzīvei citādi nav jēgas. Mēs, būdami patērētājsabiedrība, par dzīves jēgu vairs nedomājam. Valdošais pragmatisms un racionālisms apēd būtiskas vērtības.” Ar šo Indra Roga nosauc vadmotīvu visiem saviem iestudējumiem, kuros mīlestības (arī jūtīguma vispār) vērtībai sevi jāpierāda neiespējamos apstākļos un bieži sazobē ar vēsturiskiem likteņgriežiem. Spilgtākie viņas iestudējumi, kas vienlaikus ir dramaturģijas klasika vai nopietnas literāras vērtības, ir Borisa Pasternaka “Doktors Živago”, Mihaila Bulgakova “Zojas dzīvoklis”, Henrika Ibsena “Nora”, Aleksandra Obrazcova “Divas sirdis”. Viņas izrādes vienlaikus uzdod pētnieciskus jautājumus par motīviem, kas virza jūtas, un vienlaikus emocionāli izdzīvo tās. Šajā vaicājumu–atbilžu saspēlē aizvien rodas jaunu nozīmju atsegums, katrs nākamais iestudējums ir kā hermeneitiska apļa turpinājums, kurā tēma nav satverama pilnībā, tikai paplašināma, pārbīdot un saplūdinot apziņas un sajūtu horizontus.

Pārliekot skatuvei plašu literāru materiālu, Indra Roga parasti veiksmīgi panāk darbību vienlaicīgumu un piesātinājumu. Romāna “Migla” materiāla pretestība ir liela. Unamuno spēle ar to, no kura pozīcijām stāstīts stāsts, ieslēpts aiz vairākiem ievadiem, pielikumiem un personām. Intelektuālais karkass sev pakļauj attiecību robežas. Tāpēc uz skatuves tā filozofiskā bagāža, kas aktieriem jānēsā līdzi, šķiet pārāk liela, lai pat izcilā ātr­runā izpildītie teksti nesagausinātu un neizplūdinātu drāmas notikumus. Diemžēl neatminēts un skatuviski nenospēlēts ir “Miglas” galvenais noslēpums, t. i., kādēļ autors Viktors Goti (aktieris Gundars Grasbergs) sacer stāstu par donu Augusto Peresu (Mārtiņš Brūveris) un viņa iemīļoto Euhēniju (Agnese Cīrule). Ir tikai nojaušams, ka tēma ir vispārsvarīga, tomēr nekonkrētības dēļ Goti – Grasberga darbība paliek tehniska novērotāja pozā. Izrāde ik pa laikam apstājas, atgādinot, ka romāna tekstuālais spēks nav darbība starp personāžiem, ik pa brīdim artistiski solo priekšnesumi ir tikai filozofisku atziņu spilgtas ilustrācijas. Izņēmums darbības mērķtiecībai ir Mārtiņa Brūvera Augusto­ nemainīgi aktīvais cīņas spars un Ingas Misānes-Grasbergas Margaritas sirreālas klātesamības enerģija. Tie ir teicami aktierdarbi, un jādomā, ka lomas slīpējumi un izaugsme vēl priekšā. Skatīties izrādi formas ziņā ir saistoši, tajā ir kaut kas apburošs, tā ir krāšņa fantāzijā un ansambļa uzskaņojumā. Scenogrāfijā apļojošā vertikālu kāpņu sistēma atgādina savdabīgu galvas konstrukciju, raisot asociācijas, ka notiekošais ir viena cilvēka domu pasaule. Centrā aiz matēta stikla kubā parādās un pazūd mirušo pasaules tēli, tādējādi pasvītrojot Augusto šaubas arī par savas esamības un jūtu realitāti. Kā vienmēr iedarbīgs ir scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša telpas paplašinājuma efekts.

Tehniski virtuozi darbojas viss izrādes ansamblis, kuru kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone ietēr­pusi dejiski plīvojošās skrandās. Kairinoši miesiski un reizē naivi ir Augusto mīlestības objekti Rosario (Liene Sebre) un Liduvina (Dita Lūriņa). Sāncenša Maurisio lomā spāņu toreadora parodiju gaumīgi izpilda Kaspars Dumburs. Temperamentīgi un komiski kopā ar Augusto ir viņa pavadoņi meklējumos un ciešanās Euhēnijas tante (Maija Doveika) un tēvocis (Egils Melbārdis). Smalki un iejūtīgi, par spīti epizožu īsumam un saraustītībai, veco ļaužu attiecību seriālu nospēlē Dons Elonio (Ivars Kļavinskis), Donja Sinfo (Līga Zeļģe). Precīzi, groteski un iejūtīgi savās traģikomiskajās lomās darbojas Kanārijputniņš (Jurģis Spulenieks), Suns (Uldis Siliņš).

Izrādē, īpaši otrajā daļā, ir izstrādātas efektīvas mizanscēnas, kurās visi aktieri, būdami izkaisīti telpā, sajūt partnerus kā precīzi seismogrāfi, un sinhronizējas spēcīgā enerģētikā. Tādos brīžos katra tēla ritmiskā partitūra sablīvējas attiecību piesātinātā laukā, kas kompensē teksta ātrrunā sablīvēto, pārliecīgo daudzumu. Kaislību deja – tā varētu nosaukt izrādes žanru, jo izrādes kulminācija ir kopīga deja. Tajā apvienojas veci un jauni, dzīvnieki un cilvēki, tad kaismīgajos pagriezienos krīt butaforiskās maskas un arī apziņa piekrīt, ka kaislībām nav robežu. Dejas virpulī emocionāli piedalās arī skatītāji, pat ja spāņu dejas soļos atpazīstams slāviska kazačoka ritms.

Kas ir kaislība un kas butaforija – vienas vienīgas atbildes kā allaž Indras Rogas iestudējumos nav.

 

VĒRTĒJUMS

Režija/dramaturģija 4

Scenogrāfija 5

Aktieri 5

Maksimālais vērtējums – 5 zvaigznītes

Migels de Unamuno, “Migla”, iestudējums Nacionālajā teātrī

Režisore: Indra Roga, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, horeogrāfe Inga Raudinga, dramatizējuma autore Indra Roga.

Lomās: Gundars Grasbergs, Mārtiņš Brūveris, Dita Lūriņa, Agnese Cīrule, Liene Sebre, Inga Misāne-Grasberga, Maija Doveika, Egils Melbārdis u. c.

Tuvākās izrādes: 11., 21., 22. un 27. novembrī.

Vārds skatītājiem

Zane Timoņina, LKA Audiovizuālās un skatuves māk­slas teorijas studente: “Iestudējums “Migla” ir minējumu caurausts – kas patiesi eksistē, bet kas tikai šķitums? Vērojot Indras Rogas jaunuzvedumu, rodas virkne jautājumu par to, ciktāl iespējams uzticēties prātam vai vispār – jūtām. Migela de Unamuno sacerējums pasniegts rotaļīgi, ar humoru (te savu artavu pienes Egils Melbārdis), aktieri pārgrimmēti līdz nepazīšanai, un tomēr izrādei paredzēt ilgu mūžu ir grūti. Šķiet, tās konstrukcijā ir kas nedabīgs, to kopā nesaturošs. Arī atraktīvā dejas aina, kaut burvīga pati par sevi, bet, salīdzinot ar izrādes kopējo plūdumu, šķiet neorganiska. Ir vērts novērtēt “Miglas” vizuālo stilu, aktierdarbus, taču dvēseliski tā līdz galam uzrunāt nespēj.”

Una Griškeviča, kultūras portāla “Rīga 2014” oriģinālsatura redaktore: “Lieliska Indras Rogas versija par to, kā mākslinieks (šajā gadījumā – rakstnieks) izrīkojas ar savu varoņu likteņiem, un tikai tāpēc, ka to var. Indras Rogas tiesības ir to mums parādīt, liekot gan pasmieties, gan pamatīgi aizdomāties. Turklāt garlaicīgi nav ne mirkli, jo darbība norisinās vairākos plānos, un ainas lieliski papildina viena otru, ļaujot izrādes personāžiem iznirt gluži kā no miglas… Izrāde fascinē ar kolosālo grimu un burvīgajiem Annas Heinrihsones tērpiem. Arī – to, cik lieliski gados jaunie aktieri iejūtas vecīšu lomās, jo vairāki no viņiem – piemēram, Līga Zeļģe un Ivars Kļavinskis sākumā nemaz nav atpazīstami… Ļoti uzteicams ir Mārtiņš Brūveris nervozā vecpuiša lomā!”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+