Vladimirs Visockis. Vienmēr uz naža asmens 3
Astoņdesmit gadu jubileju 25. janvārī būtu svinējis krievu aktieris un bards Vladimirs Visockis, kurš savulaik bija simtiem miljonu cilvēku elks. Viņa šķietami vienkāršās dziesmas septiņstīgu ģitāras visparastāko akordu pavadījumā daudzi zina un atceras arī mūsdienās. Un joprojām nerimst kaislības ap viņa personīgo dzīvi, kas dažbrīd izvērtusies līdzīga seriālam.
Vladimirs Visockis bija gaidīts un mīlēts bērns. Un viņa ārkārtīgā apdāvinātība, piemēram, absolūtā dzirde, un arī trakulīgais raksturs izpaudās jau agrā bērnībā. Vladimira tēvs Semjons Visockis bija armijas pulkvedis, Otrā pasaules kara frontinieks. Mamma Ņina Serjogina strādāja kā vācu valodas tulce. Visockis bija tikai septiņus gadus vecs, kad izjuka viņa vecāku laulība: tēvs no kara gan atgriezās, bet ar jaunu sievu. Pamātei Jevgeņijai savu bērnu nebija, un viņa ļoti iemīlēja Vladimiru. Otrreiz apprecējās arī Vladimira mamma, bet zēns vienlīdz labi sapratās gan ar pamāti, gan patēvu.
1947. gadā Semjonu Visocki nosūtīja dienēt uz Vāciju, un kopā ar tēvu un pamāti turp devās arī Vladimirs. Pēc kāda traģiska negadījuma, kad zēni garnizonā bija spridzinājuši granātas, bez skrambiņas sveikā bija ticis cauri tikai Vladimirs. Tad pamāte, lai zēnam būtu jēdzīgākas nodarbes, nolēma iegādāties klavieres un nolīgt privātskolotāju.
1949. gadā Vladimirs kopā ar tēva ģimeni atgriezās Maskavā. Tieši tur viņš “sadziedājās” ar 50. gadu sākumposma pilsētas savdabīgo publiku, kuras skarbā jaunība bija aizritējusi nežēlīgajos kara apstākļos, tādējādi krietni vien pakropļojot raksturus. Tolaik modē bija tā dēvētā kriminālā (“блатная”) romantika: katrā pagalma kompānijā kādam bija ģitāra, kuras pavadījumā dziedāja dvēseli plosošas “Murkas” tipa dziesmas. Tieši tad arī iesākās Vladimira attiecības ar ģitāru un nobrieda viņa muzikālā vēstījuma estētika.
Visi saprata zemtekstu
Krievu kultūra allaž bijusi iezīmīga ar bardu jeb dziesminieku spēcīgajām tradīcijām. Vladimirs uzsvēris, ka īsto pamudinājumu rakstīt dziesmas un pašam tās arī dziedāt guvis no Bulata Okudžavas. Viņš uzrakstījis arī īpašu veltījumu Okudžavam – “Dziesma par Patiesību un Meliem”.
Sākumā Visocka muzikālo veikumu īpaši nopietni nevērtēja ne klausītāji, ne pats Vladimirs. Par viņa pirmo dziesmu uzskatāma kompozīcija “Tetovējums”, ko viņš 1961. gadā uzrakstījis Ļeņingradā (tagad – Sanktpēterburga). 1965. gadā Vladimirs sacerēja slaveno dziesmu “Zemūdene” – tā iezīmē viņa kā dziesmu autora augšupeju. Vladimira dziesmas skan daudzos tā laika populāros kinodarbos – “Vertikāle”, “Mistera Makinlija bēgšana”, “Bīstamās viesizrādes”, “Mana dzimtene ir bērnība” u. c.
Vienlaikus plašumā vērtās koncertdarbība. Vladimira koncertus apmeklēja miljoniem cilvēku, un tajos viņš ar savu spēcīgo enerģētiku, atklātību un godprātību visus uzlādēja. Viņa dziesmas patika visiem, lai cik dīvaini – pat kompartijas augstākajai vadībai un nomenklatūrai. Specdienestiem un dažiem augsta ranga ideoloģiskās frontes cīnītājiem gan ne. Visi lieliski saprata Vladimira dziesmu zemtekstu. Un viņu uztvēra kā savējo, jo Visocka dziesmās pulsēja dzīve visā tās skarbumā un daudzveidībā – Staļina režīma represijas, inteliģences apspiestais stāvoklis, ģimene, armija, kriminālā pasaule, humors, mīlestība un romantika.
PSRS teritorijā Vladimira dziesmas galvenokārt pazina no pagrīdes magnetofona ierakstiem, tomēr vēl viņa dzīves laikā iznāca septiņi tā dēvētie minialbumi (pa četrām dziesmām katrā), kā arī vismaz desmit dažādu mākslinieku dziedātās Vladimira dziesmu izlases, galvenokārt no mūzikas kinofilmām.
Vienmēr uz naža asmens
Kā aktieris Vladimirs neilgu laiku darbojās Puškina teātrī, tad pārgāja uz Miniatūru teātri, kur galvenokārt piedalījās masu skatos un nenozīmīgās epizodēs. Ar savu Maskavas drāmas un komēdijas teātri Tagankā Vladimirs satikās 1964. gadā. Režisors Jurijs Ļubimovs atceras, kā Vladimirs lūdzis noklausīties dažas viņa dziesmas: Ļubimovam tās tik ļoti iepatikušās, ka iepriekš paredzēto piecu minūšu vietā viņš Visockim veltījis teju vai pusotru stundu. Un, protams, tūlīt pat pieņēma darbā. Tagankā Vladimiram neklājās tik spoži, kā cerēts, īpaši beigu posmā, kad sava dzīvesveida un postošo kaislību, alkohola un narkotiku lietošanas dēļ viņš allaž atradās uz naža asmens. Taču Ļubimovs viņu allaž tēvišķi piesedza, izpelnoties pārējo aktieru kurnēšanu. Tieši Tagankā Vladimirs nospēlēja iespaidīgas lomas, arī Hamletu, kura tēlā pēdējo reizi iejutās vien dažas dienas pirms nāves. Kopā ar Tagankas aktieru trupu Vladimirs devās viesizrādēs uz ārzemēm: vispirms uz Bulgāriju, Poliju, Austrumvāciju, Ungāriju un Dienvidslāviju, vēlāk vara viņu laida arī uz Franciju un citām PSRS nedraudzīgā režīma valstīm.
Vladimirs pirmos laurus kā kinoaktieris plūca 1967. gadā filmā “Vertikāle”, bet īpašu ievērību guva šai filmai rakstītās Visocka dziesmas. Tauta uzreiz tās uzķēra, izplatot nelegālajos magnetofona ierakstos. Pēc dziļākās būtības tās bija vienkārši aizrautīgas, kvalitatīvas, labskanīgas dziesmas, kurās kaut ko īpaši bīstamu sistēmai grūti atrast, taču varai ļoti nepatika nepaklausības aura, kas pamazām izveidojās ap Vladimiru un viņa sacerējumiem.
Tā Visockis nemanot kļuva gluži vai par disidentu, ko patiesībā nekad nav apzināti vēlējies. Tas atsaucās uz viņa aktiera karjeru. Visocki vairs neaicināja filmēties, jo administratori un režisori vienkārši nevēlējās sagādāt sev liekas nepatikšanas. No ieceres filmēt Vladimiru atteikušies Andrejs Tarkovskis, Eldars Rjazanovs un vēl citi. Viņa dziesmas neatskaņoja arī radio.
Kopš 70. gadu sākuma Vladimirs filmējās ļoti reti. Iespējams, šo apstākļu iespaidā un sava iedzimtā trakulīgā rakstura dēļ viņš aizvien kaislīgāk nodevās dzeršanai, regulāri iekuļoties nepatikšanās darbavietās un pat vairākas reizes atrodoties tikai par mata tiesu no nāves. Viņš vairākkārt nokļuva reanimācijā nervu pārslodzes, sirdsdarbības problēmu un pārmērīgas alkohola lietošanas dēļ.
Visnozīmīgāko – superizmeklētāja Gļeba Žeglova – lomu televīzijas daudzsēriju filmā “Tikšanās vietu mainīt nedrīkst” Vladimirs nospēlēja 1979. gadā. Sākotnēji esot pat atteicies no tās seriāla uzņemšanas specifikas dēļ – “nāksies zaudēt veselu gadu – bet man taču jākoncertē”. Tomēr jau drīz Visockis atzina, ka Žeglova loma viņam ir vismīļākā. Šajā seriālā Vladimirs nedzied un tajā arī neskan neviena viņa melodija. Sākotnēji viņš pats to ļoti vēlējies, taču kategoriski iebildis režisors Staņislavs Govoruhins, uzskatot, ka tas “kā parasti” aizēnošot Vladimira atveidoto tēlu.
Īsā laime
Vladimira pirmā sieva aktrise Izolde Žukova publicējusi memuārus “Īsa laime visai dzīvei”, kuros kopdzīvei ar Visocki veltīti tikai silti vārdi. Izolde joprojām atzīst: “Esmu laimīga, ka manā dzīvē bija tāds cilvēks, un esmu apmierināta ar to, kā veidojies mans liktenis”. Patlaban Izolde dzīvo Ņižņijtagilā, sadarbojas ar vietējo Drāmas teātri, ir pieauguša dēla māte, nu jau arī vecmāmiņa.
Izolde un Vladimirs iepazinās Maskavas Akadēmiskā dailes teātra studijā, kad viņa mācījās ceturtajā, bet viņš otrajā kursā. Sākumā Izolde “šā zēna” lakstošanos neuztvēra nopietni, viņš šķitis mazliet smieklīgs, jauneklīgi naivs, jo absolūti nerēķinājās ar to, ka, pirmkārt, Izolde ir vecāka, otrkārt, jau precējusies. Taču Vladimirs esot pratis “uzbrukt no slēpņa” – uzradies pēkšņi un negaidīti, pasniedzis konfekti vai ābolu, maigi, dziļdomīgi un mulsinoši ilgi raudzījies acīs. Vladimirs panāca, ka Izolde, oficiāli vēl neizšķīrusies, pārceļas pie viņa. Pareizāk sakot, pie viņa mātes. Jaunie dzīvoja lielā šaurībā, nebija pat pašiem savas istabas. Taču jutās laimīgi. Izolde pirmā pabeidza studijas, saņēma piedāvājumu un aizbrauca strādāt uz Kijevu. Tur saprata, ka gaida bērnu. Atgriezusies Maskavā, Izolde kopā ar Vladimiru, bet lielā mērā arī Visocka mammas iespaidā – viņa uzskatīja, ka pašai vēl pāragri kļūt par vecmāmiņu, un jaunajiem ļaudīm tik nenoteikta dzīves situācija, – pieņēma lēmumu: nē, vēl patiešām nevajag laist pasaulē bērnu…
Pēc aborta Izolde izšķīrās ar vīru un 1960. gada aprīlī oficiāli apprecējās ar Vladimiru. Vladimirs spēlēja galvenokārt teātra masu skatos un nopietnu lomu viņam nebija, tāpat kā Izoldei. Drīz viņa atskārta, ka atkal ir stāvoklī. Izolde bija izmisumā: Vladimira māte atkal mudina nekavēties “ar rīcību”, Vladimirs, nespējot ne par ko izšķirties, vienkārši dzer… Pēc otrā aborta Izolde vēl joprojām sevī saglabājusi šaušalīgo sajūtu, kad “tu, cilvēks, pats sev drausmīgi riebies”…
Iespējams, šis “otrais zvans” pamudināja Izoldi uz izmisuma pilnu rīcību, kas būtībā izjauca viņas un Vladimira laulību. Viņai beidzot piedāvāja darbu – teātrī Rostovā pie Donas. Izolde piekrita, neņemot vērā, ka Vladimirs izmisīgi lūdzās to nedarīt. Viņš esot teicis: “Es bez tevis aiziešu bojā.” Izolde bija aizvainota arī uz Vladimira māti, no kuras gaidīja atbalstu, taču saņēma gluži vai rīkojumu veikt otro abortu, turklāt māte esot nomākusi Vladimira gribu, jo viņš patiesībā ļoti vēlējies bērnu.
“Mani drīkst izsvītrot”
Drīz Izoldei pienesa ziņu – Vladimira kolēģe Ludmila Abramova no viņa gaida bērnu un pat nedomā par abortu. Vladimirs sākumā centās izvairīties, visu noliegt, jo, visticamāk, pats vēl nespēja izšķirties. Taču Izolde bija pieņēmusi lēmumu, un kopš tā mirkļa viņu sarunas bija tikai un vienīgi lietišķas. Arī Vladimirs iespītējās un lietišķi izrakstīja Izoldi no mātes dzīvokļa, iesniedza šķiršanās pieprasījumu un gatavojās laulībai ar Ludmilu.
Memuāros Izolde raksta, ka tobrīd noklusējusi Vladimiram par savu trešo grūtniecību, kas 1963. gada 4. augustā vainagojusies ar meitiņas piedzimšanu. Taču diemžēl bērnam bija lemts nodzīvot tikai trīs dienas… 1965. gada 1. maijā Izolde dzemdēja dēlu Gļebu. Izolde nekad nav atklājusi, kurš ir Gļeba īstais tēvs, taču allaž uzsvērusi, ka tas nav Vladimirs.
Kad izlemts publicēt oficiālu Visocka biogrāfiju, padomju cenzori lūguši “mazliet samazināt sievu skaitu, vismaz līdz divām”, jo īstenam padomju aktierim kaut kā neklājoties tik liels laulību un šķiršanos skaits. Viņš uzrunājis Izoldi: “Viena man jāizsvītro. Vai drīkst tevi?” Viņa mierīgi atbildējusi: “Jā.”
Vladimiram bijušas trīs sievas un arī gūzma dažādu dēku, bet oficiāli viņam ir tikai divi dēli – Arkādijs un Ņikita. Abi nākuši pasaulē attiecībās ar Ludmilu Abramovu: Arkādijs piedzima 1962., bet Ņikita 1964. gadā, kad oficiāli Vladimirs vēl bija precējies ar Izoldi. Vecākajam dēlam Arkādijam pirmajā laulībā ir divi bērni – Natālija un Vladimirs, kuri tagad dzīvo ASV, savukārt otrajā laulībā Arkādijam ir trīs bērni – Ņikita, Mihails un Marija. Otrajam dēlam Ņikitam ir divi bērni – Semjons un Daņila.
Vladimira un Ludmilas laulība nebija laimīga un noturīga. Kad Arkādijam apritēja seši, bet Ņikitam četri gadi, Vladimirs aizgāja no ģimenes, vēl dažus gadus nesteidzoties to oficiāli šķirt. Dēli gan apliecina, ka vienmēr jutuši tēva rūpes.
Arkādijs studēja Valsts kinematogrāfijas institūta (VGIK – abreviatūra krievu val.) scenāristu fakultātē, pastrādājis pie sena tēva drauga Vadima Tumanova zelta raktuvēs, kopā ar Ļevu Novoženovu un Vladimiru Pozneru televīzijā, kā arī glābšanas dienestā. Beidzot nostabilizējās atbilstoši savai izglītībai kā scenārists. Arkādijam nepatīk publicitāte, viņš ir ģimenes lokā noslēdzies cilvēks.
Ņikita mācījās MHAT Oļega Jefremova studijā, vēlāk strādāja Sarkanās armijas teātrī un teātrī “Sovremeņņik–2”, darbojās paša izveidotajā “Maskavas mazajā teātrī”. Kopš 1996. gada ir Visocka muzeja direktors, kā arī scenārija autors 2011. gadā tapušajai filmai “Visockis. Paldies, ka dzīvs”, kurā pats aizkadrā ierunājis tēva lomu.
Ekstravagantā Marina
Visvairāk zināms ir Vladimira Visocka un franču aktrises, krievu emigrantu atvases Marinas Vladi mīlas stāsts. Viņi iepazinās 1967. gadā, kad Marina ieradās Maskavā kā starptautiskā kinofestivāla goda viešņa. 1970. gadā Marina kļuva par viņa trešo sievu. Kā daudzi laikabiedri uzskata – arī par Visocka dzīves pēdējā posma sargeņģeli. Marina atzinusi: “Vladimirs bija manas dzīves vislielākā kaislība. Protams, esmu mīlējusi arī citus vīriešus, taču īstena kaisle man bija tikai ar viņu.”
Marinas attiecības ar Vladimiru izvērtās vētrainas. Diemžēl skarbi kaislā mīla, nepārtrauktā ceļošana no Francijas uz PSRS un otrādi, Visocka atkarība no alkohola un narkotikām noveda Marinu līdz pamatīgai depresijai. Viņa pat mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Kāda Marinas draudzene atceras, ka reiz vērojusi Vladimira uzstāšanos, kas viņai kopumā pat patikusi, taču… Visockis nepārtraukti bijis totāli piedzēries. Viņš dzēris un dziedājis, dzēris un dziedājis, neko citu. Pēc dažām stundām vairs nav spējis pats piecelties.
Baumoja, ka Marina neatgrūž Vladimiru tāpēc, ka viņš esot vienkārši fantastisks mīlnieks. Reiz, atkal būdams dziļā reibumā, Visockis Tagankas teātra administratoram Valērijam Janklovičam žēlojies, ka Marina esot ļoti valdonīga un vēloties dominēt arī gultā. Marina jau pēc Vladimira nāves izteikusies vēl atklātāk: “Viņš vispār ar mani apprecējās tikai tāpēc, lai varētu braukt uz ārzemēm!”
Nomira miegā
Visocka mūžs aprāvās 1980. gada 25. jūlijā. Viņš nomira miegā savā dzīvoklī Maskavā. Līdz pat šim brīdim nav oficiāli noteikts viņa nāves iemesls, jo pēc tuvinieku lūguma netika veikta pēcnāves sekcija. Viena no versijām ir miokarda infarkts, kāda cita – nosmakšana pārlieku lielas sedatīvo jeb nomierinošo medikamentu devas dēļ. Ir arī citas.
Vladimirs nomira Maskavas olimpisko spēļu laikā. Saistībā ar viņa nāvi publicēja tikai divus nelielus rakstiņus un virs kases lodziņa Tagankā bija izkārts banāls paziņojums: “Miris aktieris Vladimirs Visockis.” Bet uz viņa bērēm, šķiet, bija ieradusies visa Maskava. Vispirms cilvēki stihiski pulcējās pie teātra, lai atvadītos no sava elka, tad lielā gājienā plūda uz Vagaņkovas kapsētu, kur Vladimiru apglabāja. Laikabiedri atzinuši, ka tādu “darbaļaužu demonstrāciju” Maskava vēl nebija piedzīvojusi. Bet nekādu varai bīstamu ekscesu nebija – tauta vienkārši apglabāja savu varoni un miermīlīgi izklīda.
Vladimirs Visockis
* Dzimis 1938. gada 25. janvārī Maskavā.
* 1955. gadā iestājās Maskavas Inženierceltniecības institūta Mehānikas fakultātē, kur drīz pārtrauca mācības, lai apgūtu aktiermeistarību Maskavas Akadēmiskā dailes teātra (MHAT – abreviatūra krievu val.) studijā.
* 1959. gadā Vladimirs sāka filmēties kino. Viņu ievēroja pēc lomas filmā “Dimas Gorina karjera” 1962. gadā.
* No 1960. līdz 1965. gadam precējies ar Izoldi Žukovu, kura bijusi aktrise teātros Kijevā, Rostovā pie Donas, Permā, Vladimirā, Ņižņijtagilā un Liepājā.
* No 1965. līdz 1970. gadam precējies ar Ludmilu Abramovu. Ludmila patlaban dzīvo Maskavā, strādā par kulturoloģijas pasniedzēju, kā arī līdzdarbojas Vladimira jaunākā dēla Ņikitas izveidotajā Visocka muzejā.
* 1970. gadā apprecējies ar krievu izcelsmes franču aktrisi Marinu Vladi. Viņa tagad dzīvo Francijā, ir septiņu grāmatu autore.
* Vladimirs radījis ap 600 dziesmu un vēl vismaz 200 dzejoļu. Vairums no tiem vēl joprojām ne tikai ir populāri, bet arī skan laikmetīgi un aktuāli.
