Mobilā versija
-2.6°C
Kora, Kintija
Svētdiena, 18. februāris, 2018
16. janvāris, 2018
Drukāt

Kaislību trilleris

Publicitātes (Kristapa Kalna) fotoPublicitātes (Kristapa Kalna) foto

Raimonda Celma varonis – siržu lauzējs Lauris – ir vīrišķīgs un bezatbildīgs vienlaikus. Toties Līgas Zeļģes Gunas neirastēniskā jūtu daba ir pretrunīga un impulsīva.

Pirmizrādes “Apsolu” vakarā kāpjot lejup pa Latvijas Nacionālā teātra kāpnēm uz Aktieru zāli, nenojautu, ka pagrabstāvs būs tik ļoti saistīts ar iestudējuma būtību. Metaforiski, protams. Nokāpšana tādu kaislību ellē, kas noved pie slepkavības, nav biežs notikums mūsdienu latviešu dramaturģijā. Iestudējuma režisore Daiga Kažociņa teic, ka izvēli par labu reti sastopamajam žanram noteikusi lugas struktūra. Jāatzīst, ka Andra Ūdra drāma, kas ieņēmusi trešo godalgoto vietu Latvijas Nacionālā teātra lugu konkursā, patiesi ir spēcīga. Šķiet, pats autors ir rūpējies par jaudīgo iespaidu, uz ko norāda iestudējuma situācija – no pirmās līdz pēdējai minūtei viena no darbības līnijām ir līķa aprakšana kapsētā naktī, un nozieguma apstākļi tiek noskaidroti skatītāju acu priekšā.

Lai nemazinātu potenciālo skatītāju interesi, šai rakstā negribu atklāt slepkavības upuri un motīvus. Piebildīšu, ka upuri netiešā nozīmē ir visi lugas personāži. Nozieguma šermuļus uzdzenošo atmosfēru lieliski veido gaismu māk­slinieks Oskars Pauliņš, kurš kapsētas un atmiņu ainiņas izgaismo ar smalkām pārejām. Noskaņu papildina videomākslinieka Toma Zeļģa kustīgie grafiski melnbaltie zīmējumi. Arī Mārtiņa Zariņa skaņu partitūra viegli pārceļ darbības norisi no vienas vietas uz otru, ainiņas seko cita citai bārā, dzīvoklī, uz ielas, pludmalē, utt. Audiovizuālā līnija ir tik rūpīgi izplānota un īstenota, ka gluži vai jāpieņem par atsevišķu spēles dalībnieku, un, ja tai – skaņu un gaismu partitūrai – piešķirtu vārdu, tas būtu “Tā bija jānotiek”. Atmosfēra kaislības no ikdienišķa stāsta paceļ uz vispārīgu. Aina cita citai seko kā pilieni, mērķtiecīgi savienojoties dramatiskā fināla iznākumā. Dialogu lakoniskā un ietilpīgā izteiksme piešķir darbībai tik intriģējošu noslēpumainību, ka divu stundu viencēliens aizrit nemanot.

Noņemot noskaņu, luga ir vienkāršs stāsts par piecu mūsdienu divdesmitgadnieku un trīsdesmitgadnieku attiecībām, kādas ikdienā sastopamas it bieži. Lugas ainiņas – sadzīviskas, tipāži – atpazīstami. Divi brāļi, ko saista vienas sievietes mīlestība, arī seksuālas attiecības ar darbabiedra mīļāko, arī galvenā varoņa Laura dzīvesveids – mainīt sievietes tikpat bieži, cik gultas veļu. It kā nekas īpašs, un kādi gan te varētu būt pārsteigumi, taču tie kopumā savīti tik blīvos attiecību mezglos, ko atrisināt var tikai pārcērtot. Tiesa, autora dotie sarunu teksti brīžiem balansē uz ticamības robežas, brīžiem varoņiem nākas stāstīt par attiecībām, nevis tās nospēlēt, taču atsevišķas, īpaši fināla, epizodes ir izcilas. Viena no izteiksmīgākām man šķiet dialoga aina starp brāļiem Lauri un Ansi par Gunu, kad abiem aktieriem ir piesātināti zemteksti, ko spēlēt, ne tikai teksts, ar kuru stāstīt par attiecībām.

Centrālais varonis – Raimonda Celma atveidotais siržu lauzējs Lauris, ko aktieris tēlo ar atbrīvotu vieglprātību, pārliecina kā vīrietis, kurā viena mīļākā redz nepieaugušu zēnu, bet otra – “draugu uz mūžu”, kas nekad nenodos. Lauris ir tas, kurš vairākkārt apsola un vārdu netur, un Celma atveidotais tēls ir vīrišķīgs un bezatbildīgs vienlaikus. Laura tēls līdz galam pārliecina arī attiecībās ar brāli Ansi, kurš Kristapa Ķeseļa atveidojumā ir “pareizais brālis”. Viņi viens otru sauc par “līķa draudziņiem”, kas nozīmē uzticības augstāko pakāpi – būt gatavam no­rakt līķi jebkurā laikā un vietā. Tomēr attiecības pārbauda situācija, kas pierāda gluži ko citu. Lai arī cik Ansis būtu kārtīgs ģimenes galva, viņš tomēr nav sevī pārliecināts, jo stabilitātes dēļ viņam nepieciešama stabila policista profesija un mīlošas sievas atbalsts. Mārtiņa Brūvera Rolis – bailīgs un kompleksains vīrietis, kurš attiecības vēlas sīkumaini sakārtot, nevis izdzīvot. Līgas Zeļģas Guna kā “tipiska blondīne” runā un darbojas pēc mirkļa pārliecības, viņas neirastēniskā jūtu daba ir pretrunīga un impulsīva. Aktrises Ilvas Centeres Ijas tēlā kaislību atspulgu ir vismazāk, viņa ir racionāla un noslēgta būtne, kas zināmā mērā nostāda viņu ārpus ansambļa.

Izrādes finālā izskan vairāki šāvieni, pieci pirmie, manuprāt, stāsta par tēmu – kaislību neiegrožojamā daba. Nākamie – nostāda izrādi sadzīviskas drāmas līmenī, kas stāsta par kādu neparastu gadījumu. Man pirmais variants šķiet interesants, otrais – nepavisam ne.

 

Andris Ūdris, “Apsolu”, iestudējums Nacionālā teātra Aktieru zālē

Režisore: Daiga Kažociņa, scenogrāfs Edgars Kļaviņš, kostīmu mākslinieks Ivars Veinbergs, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, video mākslinieks Toms Zeļģis.

Lomās: Raimonds Celms, Mārtiņš Brūveris, Līga Zeļģe, Ilva Centere, Kristaps Ķeselis vai Igors Šelegovskis.

Nākamā izrāde: 25. janvārī.

 

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Vilnis Auzāns: “Izrādes beigās Kristaps Ķeselis raudāja, un man arī acis bija miklas. Jaudīgi! Nezināms autors, jauna režisore un tāds iestudējums! Raimonds Celms – tik ticami mīļš un Līga Zeļģe, Mārtiņš Brūveris – lieliski. Gāju uz izrādi ar bažām, bet mājās atbraucu emociju pārpilns.”

Armands Kalniņš: “Nenopietni asprātīgi traģiski par būtisko. Ja vērtē kā reālpsiholoģisku iestudējumu, var šķist pagalam cinisks; ja kā spēli Makdonas vai vieglā Tarantīno stilā – priecē. Labs teksts, skaņas celiņš, noskaņa…”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+