Kaislību vergi 0
Pēc Ļeva Tostoja romāna “Anna Kareņina” ir uzņemtas daudzas filmas dažādās valstīs. 2012. gadā uzņemtai režisora Džo Raita un scenārija autora Toma Stoparda filma “Anna Kareņina”, ko izrāda Rīgas kinoteātros.
Filma pierāda – ja inscenējumu veido īsti profesionāļi, klasikai nedraud kāds sastingums, par ko runā daži jaunu modes parādību apjūsmotāji. Filmā redzam, kas notiek, ja cilvēki neprot savaldīt kaislības.
Sengrieķu filozofs, daudzu zinātņu izveidotājs Aristotelis (384. – 322.g.p.m.ē.) teica: “Ne katrs, kas saka – es daru, ko es gribu un kas man ienāk prātā –, jau tāpēc tiešām ir brīvs. Tikai vergs dara to, kas viņam ienāk prātā, bet brīvais cilvēks dara to, ko viņam pienākas darīt.”
Senie filozofi, kas dzīvoja starp karstasinīgiem dienvidniekiem, redzēja lielo postu, kādu izraisīja neprātīgas iekāres un kaislības, radīdamas noziegumus, nodevības, šķelšanās un pat karus. Tāpēc cilvēkus, kas nevaldīja pār sevi, kas bija padoti dziņām un kaislībām – dusmām, atriebībai, skaudībai, godkārībai, mantkārībai, erotikai –, sauca par kaislību vergiem un liedza tiem brīva cilvēka godu un līdz ar to arī pilnu cilvēka cieņu (no profesora Paula Jurevica grāmatas “Variācijas par moderno cilvēku”).
Šī angļu kinofilma ir aktuāla vienmēr un visiem, tā ierosina domāt un būt atbildīgiem par savu rīcību jebkādos apstākļos. Daži cilvēki, vieglprātību aizbildinot, saka: “Tas ir liktens” vai “Tāds man raksturs, neko nevaru darīt.” Ir tautas atziņa – necel savu laimi uz cita nelaimes!
Šī kinofilma māca cilvēces vēsturē pārbaudīto, kā visi klasikas darbi. Šī filma ir paraugs diletantiem, kuri izmanto klasikas darbu popularitāti, bet neprot tos inscenēt pēc autoru ieceres, pārveido, izkropļo un lielās: “Vajag mūsdienīgi, moderni, atraktīvi.” Tā viņi ir amorāli pret darba autoru un skatītājiem, neļaujot iepazīt oriģināldarbu un attēloto laikmetu.
Jaunā angļu kinofilma jāievēro arī kinematogrāfistiem, kas ļaujas modei un veido filmas, pastiprinot visu negatīvo līdz galējībām, pazemojot filmas varoņus, lomu izpildītājus un skatītājus. Kam vajadzīga profesionāla kinofilma, ja tā grauj cilvēku morāli?
Sengrieķu rakstītās traģēdijas, arī Viljama Šekspīra darbi, attēlojot cilvēku dzīves smagākos brīžus, netracina skatītājus, jo ierosina tiem godīgumu, atbildību un optimismu. Jāatceras, ka filmā redzētais attēls ietekmē skatītājus vairāk, nekā grāmatā lasītais.
