Kokteilis
Ceļo

Kajakos pa Tirzas upi, kad uzsnidzis pirmais sniegs 16

Tirza oktobra beigās laivotājiem sagādāja vairākus pārsteigumus – gan ar zemo ūdens līmeni, gan agro ledu pie aizsprostiem. Foto – Zigmunds Bekmanis

Saņemies un sāc!

Vasara ar daudzveidīgajām izklaidēm pagājusi, dažviet jau uzsnidzis pirmais sniegs. Ko nu darīt – Latvijā pusceļā starp rudeni un ziemu. Prātā ienāk traka ideja – pabraukt ar laivu pa upi. Izrādās, ceļabiedri ilgi nav jāmeklē. Arvīds Apfelbaums, aizrautīgs ūdenstūrists, kura kontā laivu braucieni gan pa Namībijas straujajām upēm, gan Lielo kanjonu (ASV), aicina līdzi atklāt Tirzas upi Gulbenes novadā.

Arvīds ir uzņēmējs, laivu nomas “Mežmalas laivas” vadītājs un, pirms piedāvā savus pakalpojumus atpūtai kādā upē, pats cenšas šo upi izpētīt. “Protams, ir atrodami apraksti par iepriekšējiem braucieniem un hidroloģisko stāvokli upē, taču pa īstam var balstīties tikai uz savu pieredzi, jo gadu gaitā situācija var būtiski mainīties. Tirzas upe vēl nav populāra ūdenstūristu aprindās. Gatavojoties šim braucienam, atradu vien skopas piezīmes, kas tapušas pirms deviņiem gadiem. No tā laika daudz ūdeņu aiztecējis, procesi dabā nestāv uz vietas, tādēļ esmu gatavs, ka, iespējams, šur tur nāksies laivas vilkt pa sauszemi beb­ru aizsprostu dēļ,” teic Arvīds pirms sēšanās laivā.

Lai ekspedīcija noritētu gludi, jāizpilda vairāki mājas darbi. Arvīds ir apgādājies ar sīkām apvidus kartēm, izplānojis maršrutu, un vispirms pirmās nometnes vietā jānogādā viens no transporta līdzekļiem, ar kuru vakarā varēs atgriezties pēc pārējiem. Sākums pie Tirzas estrādes, noslēgums – Lejasciemā ap kilometru pirms Tirzas ietekas Gaujā. Divās dienās būs jānobrauc 32 kilometri pa līkumaino upi, tādēļ ceļa nogrieznis sadalīts uz pusēm. Vēl tikai ūdenstūristu tradicionālais rituāls – jāziedo kāda grādīgā dzēriena lāsīte upei, izlūdzoties tai labvēlību nezināmajā ceļā.

Kamēr mūsu brauciena trešais dalībnieks Oskars ar degvīna pudeli rokās dodas pie Tirzas, Arvīds sniedz man svarīgu informāciju, kā uzvesties vienvietīgā kajakā, ar kuru upē došos pirmo reizi. Laiva ir ērta un viegla, bet arī nestabila – strauji kustoties, var apgāzties vai piesmelties ar ūdeni, tādēļ jāsāk prātīgi, lai pierastu. Kajaka priekšgalā ir tīkls, zem kura novietot mantu maisu. Es spirinos pretī, ka man to nevajag, bet profesionālis ir nepielūdzams. Fotoaparāts, jostas soma, mašīnas atslēgas, mobilais telefons – viss jānoglabā ūdens necaurlaidīgajā maisā. Par šīs darbības lietderību vēlāk pārliecinos ar uzviju. Lai gan braucot ne reizi neapgāzos, tomēr airēšana notiek tuvu upes līmenim, ūdens no airiem ik pa laikam samērcē bikses un arī rokas līdz elkoņiem kļūst slapjas.

Pirmais pārsteigums – ledus

Pēc apmēram četriem noairētiem kilometriem parādās pirmās brīdinājuma zīmes – pakrastes meldrājā vižņo ledus. Upe pamazām kļūst platāka. Startā tā bija septiņus astoņus metrus plata, bet tagad sasniegusi jau divdesmit un vietām pat vairāk metru platumu. Tas arī saprotams, jo tuvojas mūsu pirmais pārbaudījums – Āža dzirnavu dambis, uz kura uzcelta mazā spēkstacija. Uzplūdinājumā straumes nav un pēdējo nakšu sals Vidzemē līdz pat mīnus 10 ⁰C ir pārvilcis tam plānu ledus spoguli. Sākumā ledus zem mūsu laivu ķīļiem viegli lūst, bet, tuvojoties aizsprostam, arvien grūtāk tikt uz priekšu, līdz pienāk brīdis, kad laiva uzslīd uz ledus un vairs nav vadāma, jo tas jau ir pāris centimetrus biezs. Arvīds kā pieredzējušākais no mums vēl mēģināja kapāties ar airiem, taču attālums līdz dambim bija pārāk liels un nācās padoties. Pa tikko izlauzto ūdens ceļu griežamies atpakaļ un meklējam vietu, kur izsisties krastā.

“Lai nu ko, bet to es nebiju paredzējis,” spiests atzīt Arvīds. Kaut gan kajaki ir samērā viegli, vairāk nekā kilometru tos velkot pa zemi, rokas tomēr nogurst. Turklāt ceļā līdz dambim mums jāpārvar ne tikai pļava, bet arī elektriskais gans un koka žogs ar augšpusē uzvilktām dzeloņdrātīm. Kad nu beidzot esam galā, ar baudu atkal sēžamies laivās, bet prieki ir īsi.


Pāri akmeņainām krācēm

Pēc aizsprosta upe atkal tapusi pavisam šaura, un jau aiz pirmā līkuma straumi šķērso akmeņu krāvums. Varbūt vasarā tas nesagādātu nekādas problēmas, taču pēc lietainā augusta šis rudens bijis sauss un Tirzas lejtecē ūdens līmenis ir tikai 64 centimetri (22.10. plkst. 8 – īsi pirms starta), bet citviet – reāli pat uz pusi mazāks, tādēļ airi nu jāizmanto kā atbalsta sviras. Te jāņem talkā īstu profesionāļu cīņas taktika – jāsaprot, kur starp akmeņiem ir visdziļākā vieta, tad sparīgi jāairē turp un ar inerci jātiek pāri, līdz straume atkal laivu satver savos apskāvienos.

Tā kā man šādas pieredzes nav, jau pirmajā reizē neglābjami uzsēžos uz akmeņiem un netieku ne uz priekšu, ne atpakaļ. Pamanījis manu apjukumu, Oskars izkāpj no savas laivas un aiz aira pārvelk mani pāri, jo ūdens upē vien līdz puszābakiem. Par laivas dibena bojājumiem uztraukties esot lieki, jābūt lielam ātrumam un ļoti cietam šķērslim, lai kaut ko tam nodarītu.

Akmens šķēršļu josla ik pa laikam turpinās, un, lai gan ne vienmēr izdodas uzminēt pareizo tās šķērsošanas vietu, tomēr agrāk vai vēlāk tālāk tieku saviem spēkiem. Vēl ne pārāk bieži gadās arī koku sanesumi, šķiet, paliekas no bebru rosīšanās, taču arvien atrodas kāda sprauga, kur izsprukt gar pašu krastu, kas kļuvis stāvāks un mežaināks ar sarkanā un zilā māla atsegumiem. Ir sajūta, ka peldam pa mežonīgu apvidu, jo pa visu dienu krastā esam redzējuši vien dažas apdzīvotas mājas, pamestas gan vairāk. Izbraucam zem pāris tiltiem, taču automašīnu troksni ne reizi nedzirdam. “Šāds laivu brauciens ir kolosāla atpūta pilsētas trokšņu nogurdinātajiem, bet vienlaikus apliecina arī Latvijas lauku panīkumu,” konstatē Arvīds.

Pa dzelzceļa stigu

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Pēcpusdienā mūs apturēja Galgauskas HES uzplūdinājums. Oskars, kurš airēja pirmais, kādā līkumā atkal atdūrās pret ledu, un šoreiz laivas vajadzēja vilkt diezgan stāvā kraujā – sen demontētā Gulbenes–Jaunpiebalgas šaursliežu dzelzceļa uzbērumā. Lai apietu spēkstacijas aizsprostu, laivas vilkām teju trīs kilometrus – pa dzelzceļa stigu, lielceļu, nesen apsētiem laukiem, klupdami, krizdami. “Nebiju rēķinājies, ka šajā braucienā nodarbošos ar fitnesu,” dienas beigās lakoniski komentēja Oskars.

Nogurums mudināja rast racionalizācijas priekšlikumu. Arvīds izvilka nazi, nogrieza kārklu vicu un tās žāklē iestiprināja laivas rokturi – tā bija krietni vieglāk vilkt nešļavu. Nonākot pie spēkstacijas slūžām, gaidīja kārtējais pārsteigums – upe bija vaļā. Acīmredzot aizsalis bijis vien ēnā esošais līkums. Bet ko nu vairs žēloties, ar steigu laivas jāstumj upē, jo tuvojās vakars. Pēdējie kilometri līdz nometnei jau pagāja mijkrēslī, cīnoties pa akmeņu krāvumiem pamestu dzirnavu apkaimē.

Baznīca meža vidū

Netālu no nometnes vietas vienubrīd caur kokiem pavīdēja sirreāla aina – baznīcas torņi. Tā bija Galgauskas muižas Svētā Jāņa Kristītāja pareizticīgo baznīca, kas celta no 1850. līdz 1860. gadam, bet kopš 20. gs. 60. gadiem ir pamesta likteņa varā. Dievnams atrodas tālu no pagasta centra un ir grūti piebraucams. Meklējot rakstos, izrādījās, ka par nevienam nepiederošās baznīcas atjaunošanu pirms pāris gadiem ieinteresējusies rīdziniece Astra Puriņa. Taču izskatījās, ka pagaidām nekādas reālas darbības šeit nav veiktas, ja vien neskaita nesen ap dievnamu izcirstos kokus.

Tirzas verdikts

Nākamajā dienā Arvīds un Oskars jau laivoja bez manis, jo citu darbu dēļ nevarēju ilgāk viņiem sastādīt kompāniju. No puišu sacītā nopratu, ka posms no Galgauskas baznīcas līdz Lejasciemam bijis krietni mežaināks, purvaināks nekā iepriekš un piecas reizes koku sanesumu dēļ nācies laivas vilkt malā. Turklāt atšķirībā no vakardienas laivotājus mērcējis arī smidzinošs lietus.

“Tirza ir interesanta, ļoti līkumaina, bet vislabāk braucama vasarā, kad ūdens līmenis lejtecē augstāks par 70 centimetriem,” rezumē Arvīds. “Es to ieteiktu tiem, kam patīk piedzīvojumi. Ar fizisku, garīgu rūdījumu un iemaņām, jo Tirza izsūc spēkus ne pa jokam. Pie ietekas Gaujā tā jau ir paplata ar smuku straumīti, stāviem krastiem – gluži simpātiska.”

Pieredzējušā ūdenstūrista acīs kāda skabarga tomēr iedūrusies. “Mazliet skumji no upes puses pie mājām redzēt izgāztuves. Daudzi laucinieki vēl nav pārvarējuši divkosību, ar sakopto pagalmu noslēpjot nevīžīgo sētmali.”

LA.lv