Kā uzlabot veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību? 2
Kā ik rudeni, arī šogad izsmeltas valsts apmaksātās kvotas dažādiem veselības aprūpes pakalpojumiem. Vai šo hronisko kaiti, kas pārņēmusi veselības aprūpes sistēmu, iespējams ārstēt – jautāju bijušajiem veselības ministriem.
Gundars Bērziņš: “Finansējuma līmenis ir krimināli zemā līmenī. Sedziņu rausta no vienas puses uz otru. It kā ķermeni mēģinātu apsegt ar kabatlakatiņu. Kājas, rokas un dibens paliek pliks. Pie esošā finansējuma situācija ir bezcerīga, valdībai jāspēj rast veselības aprūpei kaut vai 4 – 4,5% no valsts budžeta. Viens ir redzēt kvotas, bet, no otras puses, lielās slimnīcas ir nepietiekami finansētas, neatliekamā palīdzība principā ir bez naudas. Slimnīcas smok nost un nevis slikti strādā, bet par to naudu vienkārši neko nevar izdarīt. Jāmeklē faķīrs vai brīnumdaris, kas visu finansēs. Cilvēki problēmas sāk just, kad beidzas kvotas. Kad veido budžetu, neviens par veselību nerunā, attopas tikai šādos momentos. Parādiet, kad sabiedriskās organizācijas vai kāds cits teiktu: tā tālāk dzīvot nedrīkst! Paši radījām, paši pūtām, paši degsim. Degsim vēl kādu laiku, ar esošajiem lēmumiem būs tikai sliktāk.”
Ingrīda Circene: “Vienreizējas dotācijas kropļo sistēmu, un tas ir ļoti kaitīgi. Nav iespējams plānot visa gada darbu. Pat ja kvotu sadala 12 daļās, tas ir stress pacientam katru mēnesi – vai man pietiks vai ne? Tā kā politiķiem nav spēka pieņemt lēmumu gada sākumā piešķirt veselības aprūpei noteiktu naudu, piedāvāju veselības aprūpes finansēšanas likumu, kas diemžēl neguva politisku atbalstu. Neviens nepievērsa uzmanību, ka tas ir nevis veselības apdrošināšanas likums, bet gan tās finansēšanas likums. Tur bija skaidri definēts, kā šo sistēmu pielīdzināt citām ES valstīm. Tur bija noteikts, kā likuma kārtībā katru gadu tiks palielināts finansējums veselības aprūpes jomai. Diemžēl politiķi ir gļēvi un šos būtiskos lēmumus nepieņem.”
Ivars Eglītis: “Gadu no gada esam pārbaudījuši, ka kvotas beidzas un tikai tad beigās izdala cerēto papildu naudu. Parasti to sagaida, bet šogad var arī nesagaidīt. Kad beidzas nauda veselībai, iestājas Āfrikas modelis, kad slimais maksā no savas kabatas. Tam būtu jābūt solidāram pasākumam – jāiesaistās vai nu privātajai, vai valsts apdrošināšanai. Lai novērstu katastrofu, vajag 200 – 300 miljonus, kurus jāņem no valsts apmaksāto pakalpojumu groza ārā, un ir skaidri jāpasaka: šie pakalpojumi jāpērk par naudu. Vēlamā metode – brīvprātīga vai piespiedu brīvprātīga apdrošināšana. Kaut vai 200 eiro gadā no cilvēka – uz miljonu strādājošajiem tie būtu 200 miljoni eiro. Par ietaupīto nodrošinātu pienācīgu aprūpi bērniem, onkoloģiskajiem slimniekiem u. c.”
Vinets Veldre: “Vispirms jāpiešķir veselības aprūpei tāds finansējums, kāds tas bija 2006. gadā. Nevar gribēt ar automašīna aizbraukt 100 km, ja bākā degvielas pietiek tikai 50 km. Mainīt gribam visu un uzreiz, bet katrā sistēmā ir svarīgi, lai nebūtu mūžīgas reformas. Tās domātas tikai, lai aizmālētu acis. Belēvičs strādā labi un enerģiski. Kritizētāji būs vienmēr. Tāpat jāieklausās, ko saka ārstu biedrība. Jābūt maksimāli maz reformām, lai cilvēki strādā.”
Baiba Rozentāle: “Tagad par veselības aprūpi maksā valsts, retāk maksā darba devējs, bet lielākoties maksā pats cilvēks no sava maciņa. Ja viņam tur nekā nav, tad tagad jāgaida nākamais gads. Izeja no šīs situācijas ir viena – mērķtiecīgi jāpalielina veselības aprūpes budžets. Jāatgriežas arī pie cilvēkresursu programmas, kad visi ārsti varēja redzēt, kādas viņiem ir izaugsmes iespējas. Krīzes laikā tai pārvilka svītru. Mani studenti teic, ka labprāt paliktu te, ja būtu normāls atalgojums un garantēta darba vieta.”
