Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
8. marts, 2012
Drukāt

Kal ko kaldams, sanāks nazis

gatis_starpreens1_aj_12

Gatis Staprēns pēc izglītības ir veterinārfeldšeris, beidzis Maskavā Timirjazeva vārdā nosauktās lauksaimniecības akadēmijas zooinženieru fakultāti. Dzīvē viņam nācies skatīt dzīvnieku sāpes. Šāds darbs Gatim īsti nepatika. Tāpēc arī medības un makšķerēšana nesaista, kaut gan viņš saprot, ka citiem cilvēkiem var būt arī šāds vaļasprieks.


Toties Gata aizraušanās ir etnogrāfija, arheoloģija, autentiskas rotaslietas. Vispār viņš ir apstrādājis visdažādākos materiālus un gatavojis galaproduktu no jebkā, no kā var kaut ko izgatavot. Ņēmies ar dzintaru, mālu, kaulu, koku. Darinājis kokles, šamaņu bungas. Bet visvairāk viņu piesaista metāls un tā plastika. Kalēja prasmi Gatis Staprēns apguvis pie kalējmeistara Viļņa Vincēviča Brīvdabas etnogrāfiskajā muzejā, tur mācījies kalt, lodēt, patinēt, metināt, kniedēt. Gatis pats teic: “Kalu metālu, bet beigās vienalga iznāca nazis. Jo kurš vīrieša cilvēks gan var iztikt bez sava kabatas izmēra vai lielāka griežamā instrumenta. Vai jūs varat savu dzīvi iedomāties kaut pāris dienas bez pieskaršanās nazim? Taču ne. Naži man padevās, arī meistars uzteica to kvalitāti, un tā paliku pie nažu taisīšanas. Ir daudz nažu veidu un visdažādākais to pielietojums. Ir virtuves naži, kabatas, tūristu, makšķernieku, dārznieku, kolekcijas jeb kabineta naži, armijas naži un, protams, medniekiem paredzētie. Es uzskatu, ka katram instrumentam ir savs lietojums, bet ikdienā izmantojamie, arī mednieku naži, lai arī paredzēti duršanai un griešanai, nedrīkstētu izskatīties draudīgi un agresīvi.” 
Gatis_Starpreens_AJ_12

Vērojot Gata darinātos, tiešām liekas, ka tie ir gaumīgi, tīkami no izskata. Meistars savus pirmos nažus darinājis jau 2004. gadā un pa šiem astoņiem gadiem, šķiet, sasniedzis pilnību. Jāpiebilst, ka pirmsākumos pats kalis tā dēvēto Damaskas tēraudu. Tas ir ļoti ilgs un sarežģīts process, izrādās, arī veselībai kaitīgs, jo kalšanas gaitā nākas saelpoties indīgas gāzes. Meistars īsumā pastāstīja, kā top Damaskas tērauds: “Šo metālu gatavo, saliekot vienu virs otras dažādu cietību metāla plāksnes, piemēram, piecas. Ar tā saucamo kalēja metināšanas metodi ēzē tās sakarsē virs 1200 grādiem, tad sākas molekulu difūzija un plāksnes sakaļas. Kalumu pārloka uz pusēm un atkal visu atkārto. Nu jau ir desmit kārtas. Un tā neskaitāmas reizes. Mans personīgais rekorddarinājums kopā ar studijas kolēģi ir 2500 kārtas. Ja grib uz asmens izveidot interesantus rakstus, tad beigās sagatavi tordē – sagriež ap savu asi kā korķviļķi. Jo smalkāka vītne, jo interesantāki raksti sanāk. Musturiem ir savi nosaukumi. Pazīstamākie ir “Odina acs”, “Roze”, “Tvists”, “Pasaules loks”. Kad sagatave gatava, pēc skicēm jāsāk veidot naža ģeometriju, ko panāk ar dažāda raupjuma slīplentēm. Beigās pat ar 3000. numura alumīnija oksīda un cirkonija lenti. Pirms nobeiguma pulēšanas asmeni kodina, tad ir izteiksmīgāks raksts. Meistars var iekodināt savu vārdu, jo tas jau ir mākslas darbs. Šiem metāliem tāds asums rodas tādēļ, ka uz asmens veidojas tā dēvētais mikrozāģis, mīkstāka metāla plāksne dilst ātrāk. Bet parastā tērauda naži atgriežas ātrāk, jo dilst vienmērīgi.

Tomēr parastā kalēju darbnīcā izgatavotie Damaskas tērauda naži agri vai vēlu rūsē. Nerūsējošo rakstaino tēraudu iegūst mūsdienu rūpnīcās, izmantojot inerto gāzi, augstu temperatūru un zem ļoti augsta spiediena. To ļoti labi dara Zviedrijā, arī krievu Zlatoustā ražotais nav slikts. (Nejaukt ar Zlatoustā taisītajiem nažiem, tiem izmanto zviedru metālu.)

Damaskas tērauds, tāpat kā parastie oglekļa vai nerūsējošie tēraudi, pēc rūdīšanas iegūst dažādu cietību. Es damasku parasti norūdu divos režīmos pēc ražotāju tehnoloģiskajām kartēm un iegūstu asmeņus ar 59 vai 62 HRC.”

Skaistam asmenim piedien grezns rokturis. No kā to gatavo, jautāju meistaram.

“Spalā galvenā detaļa ir atdure jeb garda. To taisu no melhiora, jaunsudraba, arī titāna. Tad smukumam lieku kādu ripiņu no bifeļa raga, kašalota zoba, lāča vai jūras lauvas ilkņa, var izmantot aļņu, briežu ragus. Esmu lietojis arī mamuta ilkņa gabalu. Izrādās, Krievijā mūžīgā sasaluma joslā katru gadu atrod no 30 līdz 50 tonnām mamuta ilkņu. Pamatmateriāls ir dažādi cēlkoki, miezeri, izaugumi, saknes. Esmu iecienījis Karēlijas bērzu, tam ir interesanti raksti, bet dažiem nažiem izmantojis arī eboniju, Turcijas riekstkoku, briāru, sarkankoku, dzelzskoku un citus. Jau pats asmens ir ļoti dārgs, bet spals sanāk vēl dārgāks, tāpēc mani naži maksā no 180 līdz 220 latiem. Zlatoustas darinājumi veikalos maksā apmēram 250 latus.”

Dārgs nazis jāsaudzē un jākopj, kā to darīt?

“Protams, tas nav domāts konservu kārbu atgriešanai, mešanai kokā vai malkas ciršanai. Var jau darīt arī to, bet uzskatu, ka tādām nodarbēm ir citi instrumenti. Nazis jāasina ar smalkām slīplentēm, asmens pret asināmo materiālu jātur apmēram 20 grādu leņķī un jāveic apļveida kustības viena divu santīmu monētas lielumā.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+