Mobilā versija
-2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
31. janvāris, 2013
Drukāt

Kalanhojes mīl vairāk saules

Foto - Zane PurneFoto - Zane Purne

Vai pazīstat telpaugus ar šādu nosaukumu? Ja atbilde ir apstiprinoša, visticamāk, esat iegādājušies pāris populārāko sugu pārstāves, par kuru audzēšanu šad un tad jautāts arī mūsu žurnāla redakcijai. Taču kalanhojes ir tik dažādas un interesantas!

 

Ko piedāvā veikalos

Kā telpaugi plašāk zināmas bagātīgi ziedošās Blosfelda kalanhojes (Kalanchoe blossfeldiana) ar nelieliem, kompaktiem krūmiņiem. Daudziem labi pazīstamas arī abas dziedinošās biezlapes – plūksnainā (K. pinnata) un Degremona kalanhoje (K. daigremontiana) – atzītas speciālistes brūču un iesnu ārstēšanā.

Visai reti audzē nokarenu formu kalanhojes. Tās izceļas ar pamatīgu ziedu skaitu, tie ir spilgti sarkanā un rozā krāsā.

Zemās kalanhojes (K. pumila) dzinumi ir tikai 20 – 30 cm gari, katram galā pa spilgti rozā ziedu čemuram. Smalki robotās lapas klātas ar pelēkbaltu apsarmi, kas pasargā augu no pārkaršanas saulē.

Vienziedu kalanhoje (K. uniflora) ir ideāls augsnes sedzējaugs, ar to, piemēram, var apaudzēt podu, kur iestādīts kāds diža auguma sukulents. Šīs kalanhojes nokarenie daudz­zaru stumbri, var izaugt pat metru gari, tos rotā mazas, gaiši zaļas, apaļīgas lapiņas un rozā ziediņi – tik piemīlīgi, ka tos dēvē arī par eņģeļu lampiņām.

Mangina kalanhojes (K. manginii) garajiem, tievajiem, cietajiem, brūnsarkanajiem stumbriem mazās lapiņas piestiprinātas pa pāriem viena pretī otrai, ļoti daudzo dzinumu galotnēs garos ziedkātos izvietoti asinssarkani ziedi.

Pēdējos gados ziedošo podaugu klāstu veikalos papildina arī vairākas citas kalanhoju sugas: plūksnainā, kas zied ar ietonētiem brūnganzaļiem ziediem, sadalītā (K. laciniata) un stobr­ziedu (K. tubiflora) – ar dzelten­oranžiem. Šo kalanhoju garums kopā ar ziediem sniedzas pat līdz 50 – 60 centimetriem.

Puķu veikala sukulentu stendos redzamas maza auguma (apmēram 10 – 25 cm) kalanhojes ar savdabīgas formas un krāsas lapām, vairāku sugu augiem tās blīvi noklātas sīkiem matiņiem. Parasti vienā podā iestādītas vairākas.

Tūbainās kalanhojes (K. tomentosa) rozetveida lapas biezi klātas ar sīkiem, īsiem, gaišpelēkiem matiņiem. Saņemot labu apgaismojumu, tūbainās kalanhojes lapu malas krāsojas brūnas.

Rombiskā kalanhoje (K. rhombopilosa) ir neliela auguma, gaišpelēkās rombveida lapiņas rotātas ar brūniem ornamentiem.

Nika kalanhojes (K. nyikae) ieliektās lapiņas atgādina miniatūras, brūngani violetos toņos krāsotas bļodiņas.

Milota kalanhojei (K. millotii) lapas ir gandrīz apaļas smalki robotas (tikai malās, lapas galotnē robojumu nav), blīvi segtas ar gaišpelēku apsarmi.

Orgala kalanhojes (K. orgyalis) biezās, sulīgās lapas no virspuses krāsojas gaiši brūnas, bet apakšpusē tās ir pelēkas.

Šimpera kalanhojes (K. schimperiana) pelēkzaļo, ovālo lapu malas rotā sīki robiņi un matiņi, saulē tās krāsojas sārti brūnā tonī.

 

Vairāk saules!
k_rhombopilosa

Šie sukulenti, kas savvaļā aug Dienvidāfrikā, Madagaskarā, kādu laiku var izdzīvot bez ūdens, taču ne pastāvīgā sausumā. Tāpēc, kad podā augsnes virskārta sausa, augs jālaista. Taču augsne podā jāuztur mitra, nevis slapja! Labāk kādu reizi kalanhojes neapliet, nekā laistīt bez vajadzības.

Kalanhojes spēj augt dažādos augsnes maisījumos, arī kūdrā, taču ne visai labi tās jūtas smagā, sablīvētā augsnē. Vēlamā substrāta reakcija – no viegli skābas līdz neitrālai, bet kādu laiku nesūdzēsies arī par mazliet kaļķainu substrātu.

Lai nestimulētu augšanu (kalanhojēm no dabas piemīt spējas augt paātrināti), dod mēslojumu ar samazinātu slāpekļa saturu.

Labāk mēslot ar vājas koncentrācijas barības šķīdumu un biežāk, nekā piebarot reti un pārāk sātīgi.

Saulmīlēm kalanhojēm visu gadu vajadzīgs maksimāls apgaismojums. Diemžēl mūsu platuma grādos no novembra līdz februārim tām gaismas nepietiek pat tad, ja audzē uz palodzes istabas dienvidu pusē. Tādēļ šajā laikā jāpiebremzē mēslošana un laistīšana, lai augi neizstīdzētu. Gaismas trūkuma dēļ kalanhoju lapas daļēji zaudē krāsojumu, savus košos toņus tās atgūst martā, kad saule kļuvusi daudz dāsnāka.

Kalanhojes ir izcilas ar to, ka tām tikpat kā nav kaitēkļu (sūcošo kaitēkļu snuķīši ir par vājiem, lai iespiestos biezajās, ar apsarmi klātajās lapās), paretam redz vienīgi pa kādai pūkainajai bruņutij.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+