Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
17. februāris, 2014
Drukāt

Dzīva uguns pārāka par modernām tehnoloģijām. Ciemos pie Vidrižu kalēja Kaspara Auzas (3)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Kaspars Auza ir kalējs. Ar sirdi, dvēseli un pārliecību. Tiklīdz runa ir par viņa darbu, meistara acīs iedegas uguntiņas, runasveids kļūst aizrautīgs un epitetiem bagāts. Viņam ir ko teikt un ar ko lepoties.

Īstam sava aroda meistaram laikam neeksistē vārdi nevaru vai negribu.

– Jo grūtāk tikt pie cerētā rezultāta, jo lielāka darbotiesgriba, – atzīst Kaspars un piebilst, ka viņam darbs esot arī vaļasprieks. Tādi cilvēki ir laimes lutināti.

Vizītkartes vietā 


Kaspars Auza, Latvijas Amatniecības kameras kalējmeistars, Tautas daiļamata meistars, strādā galvenokārt ar melno metālu un ir arī varkalis, kas darbojas ar krāsaino metālu. Viņš veidojis metālkalumus daudziem populāriem objektiem Latvijā (“Lido” Krasta ielā, “Vērmanītim”, “Rozengrālam”, “Black Balsam” u.c.), piedalījies izstādēs pašu mājās un ārzemēs.

Taču ikdienā viņš darina arī gluži vienkāršas un praktiskas lietas, kas noder katrā kārtīgā saimnieka sētā, – karoga kātu turētājus, slēdzenes, eņģes, rokturus, durvju klauvēkļus, svečturus, gaismekļus, vējrādītājus, dārza grilus, kamīnlietas… Šos darbus ikviens var apskatīt, aptaustīt un savā īpašumā iegūt Brīvdabas muzeja gadatirgos, kā arī Kaspara meistardarbnīcā “Kalna Kalēji” Vidrižos. Tur viņam ir sava smēde, tur viņš strādā un veido senlaicīgo kalumu muzeju.

Visus, kam interesē kalēja arods un tā noslēpumi, Kaspars aicina ciemos. Iepriekš gan vajadzētu pieteikties, jo meistars tagad vairāk pa Rīgu – top atkal jauna darbu izstāde, ko jūlija pirmajā pusē atklās Mencendorfa namā.

Vēsture un pēctecība


Tikšanās reizē Kaspars rāda glīti ierāmētu vēsturisku fotogrāfiju.

– Tās centrā ir mans vecvectēvs Miķelis Tauriņš, dzimis 1869. gadā. Viņš bija kalējs, savulaik Valmierā nopirka zemi, atvēra lauksaimniecības mašīnu būves un labošanas darbnīcu ar čuguna lietuvi, kas nodarbināja vismaz 15 strādnieku. Viņi ražoja zemniekiem noderīgas lietas, tostarp dažādus dampjus un pat traktorus, arī kūdras griežamās mašīnas. Tiem laikiem tā patiesībā bija kārtīga ražotne, kur darinātās mašīnas eksportēja arī uz ārzemēm, – stāsta kalējs.

Miķelim un viņa sievai Matildei Elizabetei bijuši astoņi bērni, no kuriem divi miruši bērnībā, bet pārējie dzīvē daudz sasnieguši. Starp citu, Kaspara māte, Miķeļa mazmeita, ir Tautas daiļamata meistare, keramiķe un folkloras pazinēja Māra Auza, bet tētis Jānis Auza – inženieris, kuram kalēja arods, ja tā var teikt, tāpat ir gēnos. Kad Kaspars vairāk sācis interesēties par savas dzimtas vēsturi, atklājies, ka arī otrs vecvectēvs Matīss bijis kalējs, strādājis Jaunkandavā. Nav nekāds brīnums, ka Kaspara brālis Jānis tāpat kādu laiku strādājis šajā arodā.

Meistaru aizrauj viss, kas saistīts ar vēsturi, – ne tikai kalēju darbi un sasniegumi tolaik, bet arī ziņas par savu senču dzīvi (šajos meklējumos viņš ticis līdz pat 1820. gadam).

– Latvijas vēsturē ir tik daudz interesantu faktu, notikumu un personību! Kāpēc savu senču vēsturi zināt ir tik svarīgi? Dzīvē viss notiek likumsakarīgi, un cilvēku ietekmē tas, kas noticis pat pirms viņa dzimšanas.

Sākums un ceļš


Neviens nekļūst meistars vienā dienā, nereti paiet daudzi gadi, dažkārt pat visa dzīve.

– Pabeidzu tehnikumu, kur apguvu metāla apstrādi un griešanu. Atnācu no armijas, man bija 22 gadi. Tolaik nevarēju ne iedomāties, ka kādreiz varētu būt kalējs. Sāku strādāt 
rūpnīcā – apguvu metālfrēzēšanu, virpošanu un citas metālapstrādes lietas. Tad sagadījās tā, ka nonācu studijā “Spanga”, ko vadīja Tautas mākslinieks Džems Bodnieks. Pie viņa arī viss pa īstam sākās. Lēnām un ar lielām grūtībām, bet pamazām tapa pirmie patstāvīgie kalumi – kapara šķīvji, bļodas un citi trauki… – atceras kalējmeistars. – Mūsu dzīvē daudz ko nosaka sakritības. Nebūtu es nonācis saskarē ar Bodnieku, iespējams, mans dzīves ceļš aizietu pavisam uz citu pusi, bet viss jau notiek tā, kā tam jānotiek.

Žēl, ka kalēja arodu tagad nevienā skolā vairs nemāca, taču tie, kam ir vēlme, to pie meistariem apgūst paši. Kalējs sāk mācīties savu arodu kā māceklis, pēc tam nokārto eksāmenu, ir zeļļa statusā un tikai pēc tam var kļūt par meistaru.

Savulaik studijā darinātās lietas vēl saglabājušās Kaspara darbu kolekcijā, jo strādāt ar kaparu esot ellīgi smags darbs. Lai no taisnas, milimetru biezas kapara loksnes dabūtu gatavu, piemēram, kādu trauku ar vāku un cizelējuma rakstiem, vajadzīga milzīga pacietība. Taču viņu šis darbs paņēmis. Uz visu mūžu.

Pieprasījums un attieksme



Nu jau 25 gadus Kaspars piedalās Brīvdabas muzeja gadatirgos. Šogad, Zirga gadā, pieprasīti varētu būt durvju klauvēkļi pakava formā, meistars prognozē, bet katrai lietai jau tik un tā agri vai vēlu atrodas savs pircējs, ja ne Latvijā, tad ārpus tās. Viņš nodarbojas arī ar dažādu priekšmetu restaurāciju – jauki, ja savu laiku nokalpojušām lietām var iedot otro elpu.

– Lielākoties strādāju ar melno metālu, bet manos darbos bieži vien ir vairāki materiāli – metāls kopā ar akmeni, keramiku, stiklu, koku… Pat ar Svarovska kristāliem. Uz apaļām jubilejām klientiem, piemēram, piedāvāju uzdāvināt spieķi, kurā iestiprināta melnā balzama pudelīte. Šis kalums saucas “Ar dziesmu pa dzīvi”. Bez dziesmas, optimisma un labas veselības dzīvē uz priekšu grūti tikt! Starp citu, arī melno balzamu izgudrojis kalējs. Kādreiz savam draugam 40 gadu dzimšanas dienā uzdāvināju spieķi, kam apakšā ir ritentiņš. It kā šajā vecumā cilvēks par spieķi vēl nedomā, taču ritentiņš noder – palīdz panākt laiku, kas, kā zināms, steidzas arvien ātrāk… – mākslinieks stāsta par saviem darbiem.

Kasparam tīk pasūtījuma darbi, kad cilvēks izstāsta, ko vēlas, piemēram, kāpņu margas savai mājai, un viņam tad atliek vien ļaut vaļu fantāzijai. Žēl, ka tādi pamatīgi, speciāli veidoti kalēja darbi Latvijā vairs nav tik lielā cieņā kā agrāk. Vai esat pamanījuši, kādi tagad ir karoga turētāji? Kad tādā mazā štruntiņā ieliek divmetrīga karoga kātu, nav brīnums, ka nekas iekšā neturas! Citviet pasaulē gan kalēja darbu novērtē, meistars secina. Jā, nāk atkal jaunas un jaunas tehnoloģijas, taču īstām, stiprām, noturīgām un vēsturiskām lietām vienmēr ir sava vērtība.

Muzejs nav čiks


Kaspars nesaprot cilvēkus, kuri dzīvo Latvijā un žēlojas, ka nav darba, ka neviens nepalīdz. Arī Latvijas laukos taču ir tik daudz ko darīt! Ja viņam pasūtījumi nebirstot kā no pārpilnības raga, domājot kaut ko citu, ar ko varētu maizi nopelnīt.

Vidrižos viņš uzcēlis jaunu kalējdarbnīcu, taču īpašumā ir vēl viena ēka. Pētera I laikos Latvijā esot celtas magazīnas – pamatīgas akmens ēkas ar 60 cm biezām sienām. Šīs ēkas kalpoja lielākoties labības glabāšanai, un, ja bija neražas gads vai gadījās cita nelaime, varēja vismaz izdzīvot.

Kaspars vecajā magazīnas ēkā nolēma izveidot savu muzeju. Arī tūrisms ir pelnoša nozare, ja tā gruntīgi ķeras klāt. Tik daudz interesantu priekšmetu krājas viņa muzejā! Uz “Kalna Kalējiem” tagad brauc skolēni no malu malām, bet pirmie šo iespēju sākuši izmantot Valdorfa skolas audzēkņi, kuri apgūst ne vien teorētiskās zināšanas, bet arī praktiskās iemaņas.

– Uzreiz var pateikt, vai bērns būs lietaskoks vai ne, – atzīst meistars. – Kamēr mēs kopīgi kaļam, izstāstu, kā mani amata brāļi savulaik strādājuši Latvijā, kādas ir tradīcijas. Agrāk, piemēram, smēdes bija nelielas un bez skursteņiem. Tad labāk varēja redzēt uzkarsēta metāla krāsu, kas sākumā var būt brūnīgi pelēka, pēc tam parādās zilā krāsa, tad blāvi tumši sarkanā, ķiršsarkanā, spilgti sarkanā, oranžā, dzeltenā… Balta krāsa nozīmē, ka sasniegta visaugstākā temperatūra un tūlīt jau sāksies kušana. Tad arī metāls sāk dzirksteļot. Skaisti! Bet jāuzmanās, jo beigās var iznākt čiks.

Nuja, bet neviens meistars bez sava čika nav iznācis. Labi, ka meistardarbnīca un muzejs nav nekāds čiks, bet gan interesanta un baudāma realitāte.

Izkal savu laimi pats! 


“Kalējs kala debesīs, zvaigznes bira Daugavā…” – ir tāda skaista tautasdziesma. 
Visdrīzāk, te rodas asociācijas ar dzirkstelēm, ko rada kalējs, strādājot ar dzīvu uguni. Neviena moderna tehnoloģija nevar izdarīt to, ko dzīva uguns. Tāds darbs ir skaists, bet ne viegls. Mēdz uzskatīt, ka kalēja arods ir vīrieša darbs, taču Kaspars Igaunijā reiz vienu kalēju sievieti redzējis. – Patiesībā svarīgs ir nevis dzimums, bet gan tas, vai ir galva uz pleciem, – viņš uzsver. – Kalējs vispirms strādā nevis ar muskuļu spēku, bet ar prātu.

Pie Kaspara uz Vidrižiem brauc ekskursanti. Visi – gaidīti, bet ir vēl viena ļoti īpaša apmeklētāju grupa: tie ir jaunie pāri, kuri nereti te ierodas kopā ar vedējiem un kāzu visiem. Ja topošajām sievasmātēm, vīramātēm un citiem radiem gribas pārbaudīt jaunos, jādodas pie kalēja. Namatēvs vispirms pārliecinās, vai jaunā sieva ar senlaicīgām uzpariktēm prot veļu izpletēt, pēc tam savi uzdevumi jāveic arī jaunajam vīram. Katram pašam savs laimes pakavs jānokaļ. Kādu nokals, tā dzīvos.

Kāpēc uzskata, ka pakavs nes laimi? Arī te meistaram savs stāsts. Pirmie pakavus saviem zirgiem senatnē uzlikuši ķīnieši. Tolaik metāls bijis ļoti dārgs. Vienkāršam zemniekam, atrodot pakavu uz ceļa, ļoti paveicās, jo no šā materiāla vienmēr kaut ko derīgu varēja sev izgatavot.

Tagad mēs mēdzam laimes pakavus likt pie durvīm – tur, kur dzīvo cilvēki, pakavs jāliek ar radziņiem uz augšu, lai laimīte uzķertos, bet ēkām, kur glabā graudus un visu, kas no zemes nācis, pakavs jāliek ar ragiem uz leju – lai no zemes nākusī svētība tur arī paliek.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. paldies, ka ar par bildēm! (es novērtēju arī jaku)

  2. Interesants , jauks materiāls ! Paldies “PL” žurnālistiem !

  3. Teicams darbs ….laba kvalitāte ….iestrādājies MEISTARS !!! GODS un SLAVA !!!

Draugiem Facebook Twitter Google+