Mobilā versija
-0.4°C
Renāte, Modrīte, Mudrīte
Pirmdiena, 23. oktobris, 2017
20. janvāris, 2017
Drukāt

Kalnbērziņš saņēma “aplokšņu algu”. Saruna ar padomju laiku pētnieci profesori Dainu Bleieri (12)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Daina Bleiere

Ar Latvijas padomju okupācijas laikam veltītiem darbiem dažkārt pat labāk, ja tie pie lasītāja nonāk dažus gadus vēlāk nekā agrāk. Jo zināšanu un secinājumu līmenis par 50. – 60. gadu procesiem šobrīd tomēr ir augstāks nekā pirms desmit gadiem. To var sacīt par profesores Dainas Bleieres vadībā sagatavoto “20. gadsimta Latvijas vēstures” 3. sējumu “1940. gads – 60. gadu vidus”. Optimistiskākā scenārija gadījumā šī Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūtā veidotā grāmata līdz lasītājam nonāks gada beigās. Tiesa, tam gan vajadzēja notikt vēl tālajā 2006. gadā… Pauze kopš iepriekšējā sējuma nodrukāšanas patiesi ir iespaidīga – 2. sējums “Neatkarīgā valsts 1918 – 1940” taču tika izdots 2003. gadā, tātad pirms 14 gadiem! “Var jau teikt, ka mums šis projekts vilcies pārāk ilgi, bet, no otras puses, kad 2003. gadā sākām, tajā brīdī tādu sējumu nemaz nevarējām uzrakstīt, jo mums trūka pētījumu bāzes. Kad bijām uzrakstījuši šī sējuma pirmo versiju, daudzas lietas vēl palika tādas, par kurām maz kas bija zināms. Īstais pētījumu bums faktiski sākās tikai divtūkstošo gadu sākumā,” teic Bleiere. Iespējams, sējumi būšot pat divi, jo materiāla apjoms ir ļoti liels un vairāki jautājumi akadēmiskā līmenī apskatīti pirmo reizi. Grāmatā būs trīs daļas: “Latvijas okupēšana un iekļaušana PSRS sastāvā” (1940 – 1941), “Nacistiskās Vācijas okupācijas režīms Latvijā” (1941 – 1944/45) un “Latvija PSRS sastāvā” (1944/45 – 1964). Starp nodaļu autoriem ir pati profesore Bleiere, Zigmārs Turčinskis, Irēne Šneidere, Dzintars Ērglis, Ainārs Lerhis, Iveta Šķiņķe, Arturs Žvinklis un citi. Pazīstama padomju laiku pētniece būdama, Daina Bleiere rediģējusi pirmo un trešo daļu, “vācu laikus” uzticot doktoram Kārlim Kangerim. “Mērķis ir dot sistemātisku, skaidru ieskatu tagadējā pētījumu līmenī par Latvijas vēsturi PSRS okupācijas periodā,” skaidro galvenā redaktore, pieminot arī grūtības, ar kurām bijis jāsastopas.

 

Kas ir tās nezināmās lietas, kas rada grūtības vēsturniekiem?

D. Bleiere: Viena lieta ir padomju armijas pastāvēšana un darbība Latvijā. Jānim Riekstiņam ir avotu publikācija “Izpostītā zeme” par okupācijas armijas Latvijai nodarītajiem postījumiem, dzīvokļu un teritoriju aizņemšanu, poligoniem un tamlīdzīgi. Bet par pašu armiju nav nekā. Kādas vienības te atradās? Kādā skaitliskā sastāvā? Kā tas viss mainījās? Šis tas ir Ilgonim Upmalim (“Latvija – PSRS karabāze”), taču Upmalim aina vairāk attiecas uz Krievijas armijas izvešanas brīdi, kad beidzot kļuva kaut kas zināms, cik šeit viņu ir. Toties tikpat kā neko nevarējām atrast par latviešu divīzijas likteni pēc kara. Nebija pat zināms, kad to likvidēja! Tikai pēc tam sameklējām, ka nacionālās karaspēka daļas Padomju Savienībā likvidētas 1956. gada 1. jūlijā. Bet Latvijā vēl bija arī robežsardze, NKVD daļas. Dažas parādās saistībā ar cīņu pret nacionālajiem partizāniem. Ziņas par karaspēka daļu maiņu ir ļoti pretrunīgas. Vienu pulku izved, citu ieved, mainās nosaukumi – PSRS bruņotajos spēkos notika nemitīgas reorganizācijas, kas rada lielas neskaidrības. Teiksim, Latvijā ir 15. gaisa armija, kas pārvēršas par 30. gaisa armiju un pēc tam atkal par 15. gaisa armiju. No kā šī armija sastāvēja? Cik tā bija liela? Tie ir jautājumi, kurus Latvijā praktiski nav iespējams noskaidrot. Maskavā arhīvi ir atvērti tikai attiecībā uz Otro pasaules karu, bet pēckara gadi ir slēgti. Centāmies dot vismaz kaut kādu ieskatu, ciktāl varējām.

 

Mūsdienu Krievijā ir viņu pašu pētījumi par PSRS pēckara armiju.

Diezgan daudz var atrast internetā un publikācijās. Bet tās ir pretrunīgas. Krievijā ir daudz militārās vēstures entuziastu. Šur tur viņi tikuši klāt arhīviem, šur tur balstās savāktajās armijas veterānu atmiņās. Ja to visu caurskata, un, manuprāt, mums tas diezgan sekmīgi ir izdevies, tad šo jautājumu varam “apgaismot”. Jaunajā sējumā tā vispār ir pirmā reize, kad dots priekšstats, kāda no 1945. līdz 1965. gadam bija PSRS bruņoto spēku attīstības dinamika Latvijas teritorijā. Ne par visām lietām varam pateikt precīzi, taču principā esam padarījuši to, ko līdz šim neviens tādā līmenī netika izdarījis. Kas attiecas uz PSRS drošības struktūrām, tad par tām it kā rakstīts ļoti daudz un iestrādes ir labākas nekā par armiju. Bet atkal – pa vidu ir periodi, par kuriem trūkst informācijas, kas tajos noticis. Vēsturniece Iveta Šķiņķe rakstījusi par ieslodzījuma vietām. Redziet, par ieslodzījuma vietām PSRS, par gulagu ir ļoti daudz literatūras. Taču, kad ir runa par ieslodzījuma vietām Latvijā, tad literatūras ir maz un tā ir fragmentāra, pretrunīga. Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas arhīvs mums nav pieejams. Precīzāk, pirms vairākiem gadiem tas gan ir nodots glabāšanā Latvijas Valsts arhīvam, taču vēl nav aprakstīts, tātad lasītājam nepieejams. Pieļauju, ka arhīvam vienkārši trūkst darbinieku.

Lai arī cik dīvaini būtu, diezgan lielas pūles prasa pētījumi par kompartiju, kas arī parādās tikai pēdējos gados. Par kompartijas nomenklatūru, uzbūvi, kā tas viss darbojās. Varbūt tādēļ, ka esmu ar šo jautājumu pati nodarbojusies, man šķiet, ka kompartijas darbībā “caurumu” nav tik daudz, toties tur kur tie ir, tie ir diezgan dziļi.

 

Esat apstājušies pie 1965. gada, pie Ņikitas Hruščova atcelšanas no PSRS vadības un Leonīda Brežņeva nākšanas pie varas. Turpinājums būs?

Zināmā mērā pieturas punktu noteica tas, ka brīdī, kad ķērāmies pie šī darba, 70. – 80. gadi vispār bija neizpētīts periods. Par tiem nebija gandrīz nekā. Vai šodien ir? Ir drusku vairāk. Neteiksim, ka daudz. Bet arī par iepriekšējo periodu ir lietas, kas tikai šķietami noskaidrotas. Piemēram, par “Sarkanās palīdzības” (MOPR) lomu 1940./1941. gadā, par arodbiedrībām. Jā, tās ir skatījis Māris Zvaigzne, taču trūkst skaidrības, par, teiksim, Kārļa Ulmaņa laika kameru sistēmas straujo pārveidošanu arodbiedrību sistēmā un kā pēc tam šīs 1940. gada arodbiedrības piemēroja padomju parauga arodbiedrībām. Komjaunatne – arī praktiski neizpētīta. Ir daudz tādu relatīvi mazu jautājumu, par kuriem ir labi ja viena divas publikācijas.

 

Un padomju perioda sociālā vēsture?

Jaunajā sējumā 10. nodaļu sauc “Padomju režīma sociālā un ekonomiskā politika Latvijā”. Tur ir arī sadaļas par saimniecisko stāvokli, migrāciju, sociālā sastāva izmaiņām, dzīvokļu problēmu, darba apstākļiem. Protams, tas ir tikai neliels ieskicējums sociālajā politikā un sociālekonomiskajā jautājumā – kāds bija dzīves, cenu līmenis. Grāmatā būs samērā daudz lietu, par kurām kopš 90. gadiem bijis maz pētījumu.

 

20. gadsimta 60. – 80. gadu laikabiedriem droši vien būtu interesanti uzzināt, kāds bija to pārtikas un nepārtikas deficīta preču apjoms, kuru Latvijas PSR toreiz sūtīja prom uz pārējo PSRS.

Grāmatā tas nav detalizēti aplūkots. Toties tur ir pateikts, kā Latvijai nācās apgādāt te izvietoto PSRS karaspēka kontingentu. Tas arī jāņem vērā. Ja var ticēt oficiālajai statistikai, tad līdz 70. gadiem ārpus republikas izveda maz. Bet būtiski ir tas, ka PSRS bruņoto spēku kontingents Latvijā mums bija jābaro visu laiku. Faktiski tas bija kā eksports. Tie, kuri grib pierādīt, ka baroti tikām mēs, nevis mēs barojām viņus, balstās oficiālajā statistikā, no kuras var secināt, ka Latvijā vairāk ieveda nekā izveda. Taču viņi neņem vērā šo kontingentu, kas bija gana liels. Mēs pat nezinām, cik liels. Pēc kara – ap miljonu, pēc tam mazāk. Sadzīves pakalpojumi civiliedzīvotājiem Latvijas PSR tā īsti sāka attīstīties tikai 60. gados. Līdz tam, teiksim, veļas mazgāšana attiecās gandrīz tikai uz armiju, slimnīcām un tamlīdzīgi.

 

Padomju sociālo vēsturi vajadzētu rakstīt jau tagad, kamēr vēl dzīvi liecinieki, kas varētu par to pastāstīt. Būtu interesenti, piemēram, uzzināt, cik PSRS bija partijas elitei domāto specveikalu un kā šī sistēma darbojās.

Starp citu, tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Kad 2012. gadā gatavoju brošūru “Eiropa ārpus Eiropas… Dzīve Latvijas PSR”, mēģināju par specveikaliem noskaidrot. Izrādījās, ka, ja nebūtu bijušā Rīgas Centrālā universālveikala direktora vietnieka Ulda Lasmaņa atmiņu, tad par to sistēmu vispār nebūtu nekādas literatūras. Par pēckara kartīšu sistēmas laiku, kad pastāvēja arī “Spectorg” veikali, materiālu ir diezgan daudz. Apmēram 60. gadu vidū parādījās jaunā tipa specveikali, taču nav īstas skaidrības, kas notika pa vidu, 50. gados. Kaut kāda specapgādes sistēma arī tad noteikti pastāvēja, kaut Lasmanis rak­sta, ka īsti neesot bijusi. Ka visi priekšnieki, ja tiem vajadzēja, piemēram, zābakus, gājuši tieši pie universālveikala direktora. Direktors pat esot bijis tīri laimīgs, kad uztaisīja specveikalus, jo tad viņam vairs neko nevajadzēja organizēt. Bet sistēma noteikti pastāvēja, jo deficīts PSRS pastāvēja vienmēr. Visa šī specveikalu sistēma Latvijas PSR īpaši sāka attīstīties 60. gados, kad parādījās ārzemju tūristiem, jūrniekiem domātie valūtas veikali. Jāsaka gan, ka PSRS, Maskavā specveikali bija arī agrāk. Ar Rīgu īstas skaidrības nav. Bet tas ir interesants jautājums, un pie tā vajadzētu ķerties. Vēl viena lieta, kas man šķiet ļoti interesanta un kur arī daudz neskaidrību, ir kompartijas nomenklatūras algas. Par algu sistēmu Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajā komitejā (LKP CK) 1986. – 1987. gadā materiālus var savākt ļoti labi, jo ir algu kartītes. Ja paskatās pēc­kara gadus, tur arī ir algu kartītes, taču no tām bieži nekā nevar saprast. Nepateikšu precīzus skaitļus, taču, piemēram, LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam alga skaitījās kādi astoņi tūkstoši rubļu. Tajā pašā laikā viņš parakstījās par valsts aizņēmuma obligācijām par divreiz lielāku summu! Kā tā var būt? Bija piemaksas, par kurām trūkst skaidrības. Aplokšņu algas PSRS pastāvēja, un tās noteikti bija arī šajā gadījumā. Bet kur tās uzskaitīja? Man izdevies atrast vienu 50. gadu dokumentu no Hruščova reformu laikiem, kad izrādījās, ka dažu rajonu kompartijas komiteju sekretāriem maksāts ne tikai no partijas kases, bet viņiem piemaksas pie algas maksājusi arī Latvijas PSR Ministru padome. Tomēr tā nav bijis visiem, tikai atsevišķiem rajoniem. Nezinu – kāpēc. No esošajiem kompartijas dokumentiem arī ļoti grūti saprast, kā veidojās partijas budžets. Cik tajā bija vietējo ieņēmumu, cik Maskavas dotāciju? Lietu sarežģī tas, ka visas algas dalīja un jebkādas algu izmaiņas noteica no Maskavas, LKP CK Partijas vēstures institūta darbinieku algas ieskaitot. Bez Maskavas akcepta nekādas izmaiņas algās veikt nedrīkstēja. Ir daudz jautājumu, kas tā vienkārši rokā nedodas.

Pievienot komentāru

Komentāri (12)

  1. Lai dzivo latviska Latvija! Nost padomiskus stastus par Latviju!

  2. Prieks kam daudz ko forsem padomju laikus. Tas bija tumse laiki!
    Mums tagad vajag japriecinas par musu latviesu laikiem!

  3. Zaga tajos gados zog arī tagad-treknāk.

  4. Dažādu līmeņu partkomu darbinieki(nevaru apgalvot ka visi)
    skaitījās “inženieri” uzņēmumos un zinātnieciski-pētnieciskajos institūtos.

  5. partijas budžets veidojās zogot iestāžu vadītājiem, kaut vai algas rakstot uz neesošiem darbiniekiem. Amats bija ‘jānopelna’.

  6. tāi mazāki vai lielāki speckioski,vai veikaliņi pastāvēja jebkurā lielākā uzņēmumā.un ne tikai partijjass nomenklatūrai,bet tāpēc,ka bija preču deficīts,un katrs uzņēmums saviem darrbiniekiem pārtikas preces sarūpēja caur tādiem nelieliem kioskiem.,it sevišķi tas tā bija tirdzniecības uzņēmumos un ražošanā.

  7. V. Ščerbinskis: – “..) Ja būtu sistēma, varētu arī plānot nepieciešamo. Piemēram, migrācija! Kādā veidā Latvijā nonāca tūkstošiem migrantu no Padomju Savienības? Tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, kam ir ciešs sakars ar mūsdienās notiekošo, bet par to nav neviena nopietna pētījuma.” (LA, 21.01.2016.)
    ==================================================================
    Bez maz 1 000 000 bēgļu (1946-1990) no Iekškrievijas spēja Latvijā atrast patvērumu un viņiem bija iespēja radīt visumā normālus apstākļus (jumts virs galvas, darbs, medicīna, izglītība). Nav nekāds pārsteigums, ka pētījumi šai virzienā netiek sponsorēti, īpaši pašreizējā situācijā, kad pat kādi 100 bēgļi Latvijā uz patstāvīgu dzīvi nespēj un/vai nevēlas palikt. Bez cekas un čekas neiztikt?

  8. Un kāda tiem pētījumiem jēga, šodien?
    Nu bija tā vai bija citādi, nu un?
    Vai taisāmies labāko variantu atkārtot, ja kas?

    • Dažam labam jau no tā patiesi ”nekas”, bet normālam cilvēkam sava pagātne ir jāzina! Kaut vai tādēļ, lai neaizmirstu ”mīlēt” savus ”tuvākos” un to pēctečus…

  9. Tā šitenie vēstures taisītāji jau >25 gadus danco ap saviem cekistiem un čekistiem, bet cilvēkiem, kas darbojās tautas labā uzmanību nevēlas pievērst. Kam tas Kalnbērziņš, ja bija patiess varonis Edgars Kauliņš un daudzi citi, kurus tagad vēlas nodot aizmirstībai?

Draugiem Facebook Twitter Google+