Egils Līcītis: Ar kādiem pīrādziņiem pacienās opozīcijas lielībnieki 1
Pagājušonedēļ Straujumas kundzes valdība atzīmēja 100 nostrādātās dienas. Gadījās, ka iekrita arī Laimdotas, Ministru kabinetā sanāca “ēnas”, premjerministre cienāja skolēnus ar pīrādziņiem un tautu ar sausu faktu stāstiem, kā valdošā koalīcija atpirkusies par ievēlēšanu. Ministri arī – uzsēja šlipses, uzvilka importa drēbes simtdienniekam par godu un izrādījās tik gudri un kombinējoši kā pasaules šaha čempions Bobijs Fišers. Opozīcija ņēma vārdu un ļoti puķaini rakstītā valodā runāja apmēram tā, ka Straujumas valdība bija, bet būtu labāk, ja tā nemaz nebūtu bijusi.
Taču atcerēsimies, ka 100 dienas apritējušas arī opozīcijai. Vai Saeimas aizmugures laktā sasēdušie putniņi ir, tēlaini sakot, risinājuši atbildīgus, sasāpējušus jautājumus, vai zina tikai “heitot” – tā nīst un nokritizēt otra darbu, ka pēc tam zāle neaug? Vai opozīcijas darboņi ir parādījuši izcilas latviešu tehnoloģijas, latviešu spēku un ātrumu, kā neuzvaramā lielā Oskara bobsleja komanda?
Te nu lielībniekiem mute ciet. Opozīcijas frakcijām vajadzēja ripot kā greipfrūtiem pretī tautas mīlestībai un panākumiem, taču kalni nav gāzti. Makšķernieki prot tā mālēt savus stāstus, dievodamies, jedritvaikociņ, satvēru, sāku jau vilkt, bet norāvās! Un arī politiķu ambīcijas sašļukušas ne lielākas par pārdurta gaisa balona mizu. Reģionu apvienība ir ļoti solīda lauku ļaužu partijiska organizācija, bet diemžēl Bondara kungs kandidē par prezidentu kā diža, bet vientuļa Mārupes priede, kamēr citi darbinieki pastāvīgi tiek aizturēti vai nodoti tiesāšanai, vai viņiem nav laba veselība. Sudrabas kundze dzīrās Saeimā ierasties tā kā ar trimmeri, tā kā ar motorzāģi, izgāžot vecos un nokaltušos kokus, bet tagad praktiski tikai ar fuksīti koalīcijas ķeblīšiem pazāģē kājas. Neviens žurnālists neizvaicā bijušo valsts kontrolieri – vai vēl ejat uz Urantijas templi, vai tagad bieži sanāk aizbraukt uz Maskavu? – neko no viņas špāsīgās, pussabrukušās partijas puses nedzird. Jurists Ringolds Balodis – tas gan ir vienīgais lietaskoks un ieguvums likumdevējam Saeimā, būdams ar zināšanām un praktisko sajēgu apveltīts vīrs. Prātīgi darītu un lielu vinnestu iegūtu tā partija, kas profesoram pieķertu pie pogas – Ringold, pazudušais dēls, tev vajadzētu atgriezties tēva mājās (piemēram, Nacionālajā apvienībā), nevis dzīvot caurvējā, graustā, Sudrabas “ofšora” mazmājniekos.
Nu un tie pēdējie, kas nekad nebūs pirmie, vecie draugi no “Saskaņas”, kuri ēd nodokļu maksātāju maizīti ar sviestiņu, ka ausis vien kust, un tik plāno, kādus nedarbus vēl paveikt, lai iespītētu valsts varai. Viņiem šīs simts aizvadītās dienas ir tikai viens īss posms tūkstoš gadu nevardarbīgās pretošanās periodā, kam nav ne gala, ne malas, ne perspektīvas. Kremļa instruments stāv neuzasināts, tiešu runu no “Saskaņas” nedzirdēsi, tikai tādu neapmierinātu bū un bē. Grūti pat minēt, kādi sekotāji nākamajās vēlēšanās gribēs balsot par Urbanoviča izrakteņiem, kam sen kā dzisis varoņu starojums. Kā mēdz sacīt – vēlētāji izdarīs vajadzīgās korekcijas.
Bet par to gan valdībai jāizsniedz personiskā piezīme, ka 101. dienā neviens ministrs neatrada ne laiku, ne vaļu, ne interesi, lai piedalītos Latvijas Represēto apvienības konferencē. Tālu nebija jābrauc – tepat Rīgas Latviešu biedrības namā notika sarīkojums.
