Mobilā versija
+3.1°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
30. jūlijs, 2013
Drukāt

Kalpa sindroms palīdz biznesam?


Foto-LETAFoto-LETA

Mūsdienu pasaulē viens no otra ietekmējamies aizvien ātrāk un pamatīgāk kā valstu, tā indivīdu līmenī, tāpēc tieši šodiena ir tā, kas nosaka, kādi būsim vai nebūsim nākotnē. Tas ir jautājums par to, cik stipri vai vāji esam savā latviskumā vai precīzāk – nacionālismā? Jo izdzīvos tikai nacionāli stiprās tautas.


 

Atceros vecāsmammas teikto – kad cālis izšķiļas no olas, viņš par mammu pieņems pirmo, ko ieraudzīs. Tāpēc to brīdi lai netraucējot.

Dīvaini – šo atcerējos, lasot un uzklausot daudzu mūsu līdzcilvēku izteikto attieksmi par mūsdienās Latvijā un ar latviešiem vispār notiekošo.

Latvijā pēc Otrā pasaules kara ieradās daudz krievu proletāriešu, un mēs ne tikai viņu valodu iemācījāmies, bet drīz vien kā savu pieņēmām arī viņu mūziku, izturēšanos, ģērbšanās stilu, žargonu. Gluži kā tas cālis no čaumalas. Blakus esot Krievijai, kura ne sevišķi slēpj savus ģeopolitiskos mērķus, mūsu tautieši un pat mediji vilšus nevilšus un sevišķi nešķirojot daudz ko pieņēmuši par labu esam.

(Piemēram, mani personīgi uzjautrina blefs, ka “Jaunais vilnis” esot lielākais un nozīmīgākais (!) festivāls Eiropā. Mani zviedru un dāņu draugi, kuriem mūzika nebūt nav sveša lieta, par šādu festivālu gan neko nav dzirdējuši.)

Internetā noskatījos grupas “Prāta vētra” (kuru līdz tam patiesi cienīju) interviju Maskavā radio “Majak”, kas notika 2012. gada 21. decembrī. R. Kaupers uz jautājumu, kā iemācījies krievu valodu, naivi priecīgā tonī atbildēja, ka Latvijā, ja futbola komandā spēlē astoņi latvieši un divi krievi, tad visi runā krieviski. Uz to viens no intervētājiem piebalsoja – jā, patiesi, esot bijis Latvijā jau piecas reizes, viņš juties tur ļoti komfortabli, ne tā kā Viļņā vai Tallinā.

Dominē uzskats, ka tieši pozitīvie piemēri veicina pozitīvismu, ka labais vienmēr uzveiks slikto. Kas mūsu gadījumā ir pozitīvisms? Vai pozitīvisms nav arī mūsu vieglie noteikumi pilsonības piešķiršanas jautājumā (ne tikai), un vai tie nedraud ar latviskas valsts zaudēšanu nākotnē, kā to jau pierādīja balsojums par otro valsts valodu? Jo krievvalodīgo lielais skaits un tātad pašpietiekamība to nodrošinās. Pašreiz it kā vēl jūtamies daudzmaz stabili. Vai tas nav mānīgs priekšstats? Vai aizvien vairāk publiskā vidē neparādās mūsu kalpa sindroms, kuru īsti neapzinoties un sevi mierinot mānīgi attaisnojam ar biznesa vajadzībām?

“Samsung” arī Krievijā raksta kā “Samsung”, bet “Rīgas šprotes”, kas tur ir ne mazāk pazīstamas, mūsu bāleliņi raksta kirilicā un tās pārdod arī Latvijā, aizbildinoties ar nevajadzīgiem tulkošanas izdevumiem un mazo pircēju kontingentu, bet Krievijas pārtikas produktus mūsu veikalos pārdod tikai ar uzrakstiem kirilicā!

Lai pastāvētu valsts un tauta, būtu jāstimulē viss ar nacionālo (nejaukt ar nacismu, nacionālistisko vai šovinismu) saistītais, kā Dziesmu svētkos, bet mums, pat braucot pa ceļu no Rēzeknes uz Daugavpili, Latvijas radio nevar lāgā uztvert!

Vēl nesenā pagātnē mūsu dzīvi ietekmēja visādu rangu ziņotāji. Tie laiki ir vēstures mēslainē, bet varbūt beidzot pienāks tas brīdis, kad ievēlēsim patiesi nacionālu valsti atbalstošu Saeimu ne tikai runās, bet arī darbos.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+