Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
4. jūlijs, 2014
Drukāt

Ciemos Vijciema pagasta čiekurkaltē, kur kaltē čiekurus un Vijas dienu svin

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

"Bērzkalnu" trīs paaudzes: Ilga (no kreisās), Baiba ar Rūtu, Ivars un dēls Eduards.

Valkas novada Vijciema čiekurkaltē jaušama viegla priežu smarža, lai gan čiekuru kaltēšanas sezona ir beigusies. Rudenī sāks ievākt jauno ražu, kura februāra beigās nonāks kaltē, un atkal no priežu čiekuriem birs laukā sēkliņas.

Pie senās 1895. gadā celtās ēkas mūs sagaida akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” Austrumvidzemes sēklkopības iecirkņa vadītāja vietnieks Ivars Palejs. Viņa darba pienākumos ietilpst ekskursantu iepazīstināšana ar Latvijā vecāko čiekurkalti, tāpēc Ivars vedina mūs doties uz šo vēsturisko ražotnes ēku, kas vienlaikus kalpo arī kā muzejs. Apskati sākam ar kaltes dvēseli – čiekuru žāvētavu. Šo darbu veic divdesmit četri cilindri, un katrā no tiem satilpst astoņi spaiņi čiekuru. Lai sēkliņas birtu no čiekuriem laukā, cilindri sparīgi jāgriež ar roku, kas ir smags darbs. Iegūtās sēklas žāvējas no 35 līdz 50 grādu temperatūrā. Bet tālāk, jau sabērtas maisos, tās tiek nogādātas Kalsnavā, kur veic tālāko apstrādi. Lai iegūtu kvalitatīvas sēklas, pats galvenais ir rūpēties par kokiem, no kuriem tiek ievākti čiekuri. Šīs plantācijas ir nožogotas no meža zvēru uzbrukumiem, un koki apzāģēti, lai neiet augstumā, bet gan kuplumā, tādējādi ražojot vairāk čiekuru.

Vietu, kur atrodas čiekurkalte, sauc Mežmuiža, un Ivars stāsta, ka kādreiz šajā apkaimē bijusi muiža, kuru 1905. gadā nodedzināja. Tad muižkungi slēpušies kaltē un mežsargi viņus apsargājuši.

Pēdējā māja Vijciemā


Tālāk mūsu ceļš ved dziļāk mežā uz Ivara tēva mājām “Bērzkalni”, kas ir pēdējā māja Vijciema pagastā. Ivars teic, ka tā ir četrus gadus vecāka par čiekurkalti. Viņa tēvs strādāja par mežsargu, tepat arī bija viņa apgaita, tāpēc mežniecība dzīvošanai atvēlēja šo māju, kuru vēlāk Paleju ģimene privatizēja. Tēvs jau ir aizsaulē, tagad šeit dzīvo Ivara mamma Ilga, sieva Baiba un viņu bērni – četrgadīgais Eduards un astoņus mēnešus mazā Rūta.

“Agrāk visapkārt mājai pletās meži, dzīvojām kā lāča ausī, bet tagad ir klajums, pār kuru svilpo vējš. Kad mežs sasniedzis zināmu vecumu, tas jācērt, taču paies gadi un būs 
jauns mežs vietā,” stāsta Ivars. Viņa mamma Ilga atceras: tiklīdz dēls varējis pavilkt mērlenti, tā devies tēvam līdzi mežā. Kā iemācījās staigāt, tā ar grābekli siena pļavā. Vēlāk tēvs viņam no koka pagatavojis divzaru spīli, ar ko sienu samest kaudzītē. Ilga atzīst, ka dēls ieaudzis mežā kopš bērnības, tāpēc arī citur laimi meklēt nav devies. Mežkopja zinības 
Ivars smēlies Rankas arodskolā, bet vēlāk sapratis, ka nepieciešams svarīgāks “papīrs”, un ieguvis ekonomista diplomu. “Pilsētā es nevarētu dzīvot, tur nav ko darīt, bet laukos reizumis nezini, ko pirmo sākt darīt. Zāle vienlaikus izaugusi gan pie čiekurkaltes, gan mājām,” teic 
Ivars. Gar “Bērzkalnu” mājām vijas ceļš, un saimnieki smej, ka ogu un sēņu laikā te ir tāda satiksme kā uz Vidzemes šosejas. Viena mašīna brauc no meža laukā, divas – iekšā, tā ka putekļi vien griežas. Ja pasteidzoties pirmie, tad arī vietējiem kādas ogas un sēnes tiekot.

Jenotsuns suņa būdā


Pavaicājam, vai meža iemītnieki nenāk uz viņu mājām paciemoties. “Lāci neesam redzējuši, bet šaipusē tie ir manīti. Pirms mēneša Palsmanē mednieki tornī vaktēja mežacūkas, taču parādījās lācis. Rudenī mednieki teica, ka savairojušies vilki, tos apšaudīja un tagad ir miers. Pats neesmu mednieks, man jau pastaigu pa mežu tāpat pietiek,” saka Ivars. Ilga atceras, ka šopavasar suņa būdā ieklīdis jenotsuns. Viņa nevarējusi saprast, kāpēc Rodžers negrib iet savā būdā. Pabakstījusi būdā ar kūju, un kāds rēc pretī. Dzīvniekam bijis kašķis ,un tas meklējis patvērumu. Pēc tam no kašķa nācās ārstēt arī suni. “Es pati esmu no Vij­ciema. Kad iepazinos ar vīru un pārcēlos uz “Bērzkalniem”, daudzi brīnījās – vai tu, Ilga, varēsi dzīvot mežā? Taču pavēlniece sirds teica – jāiet līdzi, vai tur uguns vai ūdens. Strādāju veikalā par pārdevēju, bet devos arī vīram līdzi meža darbos. Palīdzēju stādīt kociņus, piedalījos cirsmu iezīmēšanā, taisīju vizūras. Mežinieki jau teica, ka manas veidotās stigas ir tik pārredzamas, ka pa tām var braukt ar mašīnu. Mums jau savulaik bija arī govis, zirgs, bet, kad vīrs saslima, nācās lopu saimi likvidēt, jo jaunajiem par tiem nebija intereses, bet viens nav darītājs. Man tā šķiršanās bija sāpīga, pat asaras nobira. Tagad mums ir tikai suns un kaķis. Taču darba pietiek, ņemos pa mazdārziņu, palīdzu pieskatīt mazbērnus, pagatavoju vakariņas,” savus darbus uzskaita Ilga.

Kā tu mežā dzīvosi?


Arī Ivara sievai Baibai pirms sešiem gadiem varēja jautāt – kā tu mežā dzīvosi, jo viņa uz “Bērzkalniem” pārcēlās no Valmieras, kur bija pavadījusi septiņus gadus, strādājot Valmieras Pārgaujas sākumskolā par skolotāju. Baiba ar Ivaru iepazinās Vijciema čiekurkaltē. Ivars smej – viņa ar saviem skolēniem atbrauca ekskursijā un tā arī neaizbrauca. Taču Baibas darbs vēl aizvien ir Valmierā. Piecdesmit kilometru attālums nav šķērslis, lai atteiktos no darba pilsētā.

“Lai arī man patīk dzīvot laukos, taču nepieciešams sajust arī pilsētas dzīves garšu. Darba diena gan sanāk gara – sešos no rīta aizbraucu un sešos vakarā atgriežos mājās. Pāris reizes ziemā nācies palikt mājās tādēļ, ka ceļi nav izbraucami. Reizēm Ivars ar savu mašīnu man brauc pa priekšu un izdzen sliedes. “Bērzkalni” man sniedz mājas sajūtu, tā ir savdabīga, kā nekur citur. Arī mājas smarža ir īpaša, tā elpo, ziemā tajā ir silti, bet tveicīgā vasaras dienā vēsi,” priecājas Baiba.

Ivars vērš uzmanību uz to, ka māja jau pārsniegusi divsimt gadu vecumu, bet stāv, kā stāvējusi. Ir tikai uzlikts jauns jumts, ielikti jauni logi un iekštelpās veikts remonts, taču ēkas fasāde, sienas, palikušas nemainīgas. Domājot par plašumu, Ivars pats savām rokām mājai uzcēla piebūvi. Vecajai ēkas daļai klāt nāca trīs istabas. Pagājušajā gadā ģimene ievācās jaunajā galā. Ilga slavē dēla namdara prasmes, piebilstot, ka viņš arī uztaisījis kārtīgu pagrabu un uzslējis siltumnīcas. Iegādājies zāģi, lai var mājās dēļus zāģēt. Garāmbraucējiem ir iemesls domāt, ka šajās mājās dzīvo daiļdārznieks. Cituviet redzētas tūjas, kuru vainags veidots ka liela apaļa bumba, bet šīs mājas pagalmā dižojas tūja ar kvadrātveida zaru vainagu. Ilga spriež, ka ar dzīvības koku jeb tūju laikam saistās kāda mistika. Ne velti zem tās nekas neaug. Vijciems slavens ne tikai ar vēsturisko čiekurkalti un slaidajām masta priedēm, bet arī tradīciju – svinēt Vijas dienu, jo pagastam cauri plūst Vijas upe. Vijai par godu notiek dažādi pasākumi – zupas vārīšana, balle, bet vakarā uz tilta margām uzliek degošas svecītes.

Domājot par “Bērzkalnu” nākotni, Ivars spriež: kas ir, tam jāpaliek, nost neko nejauks, drīzāk kaut ko būvēs klāt.

Raidījums par Valkas novada Vijciema pagasta čiekurkalti un “Bērzkalnu” saimnieku Ivaru Paleju un viņa ģimeni skanēs Latvijas Radio 1. programmā 
5. jūlijā plkst. 16.05.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+