Kalvītis: politika ir nerimtīga interešu cīņa 1
Ekspremjers, bijušais Tautas partijas politiķis Aigars Kalvītis (attēlā) pašlaik neredzot motivāciju atgriezties politikā. “Lai ietu politikā, ir jābūt vēlmei strādāt valsts labā – lai kaut ko mainītu, lai atdotu savu enerģiju sabiedrības dzīves līmeņa celšanai,” intervijā “Neatkarīgajai Rīta Avīzei” saka Kalvītis.
Kalvītis stāsta, ka pirmo vilšanos politikā piedzīvojis toreizējā premjera Andra Bērziņa valdībā, kad esot sācis saprast, kas ir politika, saskāries ar pirmajām negācijām. “Tas bija aktīvās privatizācijas laiks, toreiz bija milzum daudz ienaidnieku, interešu, negāciju, intrigu… Tad arī sāku apjaust, ka politika nav tikai cēlsirdība un strādāšana sabiedrības labā: tai ir šausmīgi daudz zemūdens akmeņu, un tā ir nerimtīga interešu cīņa, par ko sabiedrība pat nenojauš. Tas bija smags divarpus gadus ilgs periods ar trīsreizēju demisijas pieprasīšanu no opozīcijas puses,” atceras ekspolitiķis.
Viņš nepiekrīt, ka viņam kā premjeram tā saucamajos treknajos gados būtu bijis viegli strādāt. “Vieglāk pat ir lejupslīdes laikā: naudas nav, un tu vari visiem pateikt, ka nebūs arī. Kad nauda ir, visi cīnās par tās pārdali,” intervijā saka Kalvītis un piebilst, ka Einara Repšes (JL) valdības laikā visu laiku nācies pierādīt, “ka viņš ir populists, kura galvenais uzstādījums ir visus nodēvēt par korumpantiem. Taču patiesībā viņa pelēkie darboņi aizkulisēs darīja tieši to pašu, ko citu partiju pelēkie darboņi. Bet no Jaunā laika nāca milzīgs troksnis, apvainojumi un represijas”.
Kā savas valdības lielāko panākumu Kalvītis uzskata Krievijas robežlīgumu. “Vajadzēja panākt, lai Krievija ar mums runā, lai [Krievijas prezidents Vladimirs] Putins uzklausa. Šodien mums ir nostiprināta robeža, mēs zinām, kas mēs esam,” uzsver Kalvītis.
Savukārt lielākā kļūda, pēc Kalvīša domām, esot tas, ka viņš laikus nav aizgājis no politikas. “Man vajadzēja to darīt jau tad, kad pirmskrīzes periodā neviens negribēja klausīties, ka es teicu: naudu nedrīkst tērēt ar tik plašu vērienu. Es no Saeimas atsaucu budžetu, lai to pārtaisītu, bet koalīcija un arodbiedrības tam nebija gatavas. Tad man arī vajadzēja aiziet no politikas,” saka ekspolitiķis un piebilst, ka aizgājis no valdības, atstājot valsti “vislabākajā finansiālajā situācijā, kādā tā jebkad bijusi. Pamatbudžeta atlikums bija 117 miljoni latu, bet sociālā budžeta uzkrājums bija viens miljards latu.”
Viņaprāt, veiksmīgas politiskās antikampaņas rezultātā tauta tika pārliecināta par to, ka vislielākais naudas tērētājs Latvijas vēsturē ir Kalvītis, taču viņš saprotot, ka jebkura krīze nes vilšanos un Latvijas sabiedrībai ir svarīgi atrast vainīgo.
Kalvītis uzskata, ka šī antikampaņa tika izvērsta, jo “bija svarīgi cilvēkiem aizmālēt acis, ka tas pusotrs miljards latu, ko valsts iegrūda “Parex bankā”, nav patiesais mūsu nelaimju cēlonis, bet gan Kalvītis, kurš varēja savā valdīšanas laikā iztērēt par pusotru miljardu mazāk”. Viņaprāt, šis vienas nakts darījums ar “Parex banku” radīja izdevumus vairāk, nekā pēdējos 20 gados Latvijas valsts bija aizņēmusies.
Uz jautājumu, kāpēc bija jālikvidē Tautas partija, Kalvītis atbild, ka, desmit gadus esot pie varas, partijai iestājās ideju izsīkums. “Lielākā problēma Latvijas politikā ir tā, ka trūkst jaunu, oriģināli domājošu cilvēku, kuri varētu kļūt par labiem politiķiem. Arī “Vienotības” problēma ir tā, ka tajā trūkst jaunu cilvēku,” uzskata bijušais tautpartijietis un piebilst, ka pašreizējie politiķi ir noguruši, viņiem nav svaigu ideju.
Kā vienu no politiķu noguruma piemēriem Kalvītis min patēriņa nodokļa samazināšanu. “.. ticiet man, tirgotāji gan jau paņems savu tiesu no tās nodokļu samazināšanas, savukārt pircēji pat nejutīs, ka nodoklis samazināts. Tā ir nogurušu politiķu domāšana. Manā valdībā bija populāri samazināt nodokļus, un varbūt tagadējā valdība arī domā, ka tas būs populāri. Bet tas neatrisinās nevienu problēmu,” skaidro bijušais premjers.
Kalvītis uzskata, ka ebreju restitūcijas jautājumu nav iespējams pieņemt likumiski, jo Saeimā nav vairākuma, lai šo situāciju atrisinātu. “Turklāt man šķiet, ka nedrīkst lemt par kaut kādu sarakstu kopumā: Saeimai jālemj par katru īpašumu atsevišķi,” saka Kalvītis, piebilstot, ka politiķi baidās par šo jautājumu runāt.
Viņaprāt, joprojām tiek apietas arī diskusijas par Latvijas imigrācijas politiku – kas un kāda tā ir. Ar to saistīts arī investīciju jautājums Latvijā, jo te trūkst darbaspēka.
Pēc Valda Zatlera rīkojuma Nr.2 politiķi, pēc Kalvīša domām, ir kļuvuši divreiz mazspējīgāki, – deputāti nespēj atrisināt nevienu kaut cik sarežģītu jautājumu. “Valstij, kuru vada mazspējīgi politiķi, ir daudz mazāk iespēju piesaistīt nopietnas investīcijas nekā valstij, kurā ir autoritatīva vara: tur ir miljardu investīcijas. Jo tur ir skaidra kārtība, kādā viss funkcionēs. Atjaunotās valsts laikā mēs neesam pacēluši nevienu kaut cik nopietnu projektu,” uzskata Kalvītis.
1998.gadā Kalvītis tika ievēlēts 7.Saeimā. No 1999. līdz 2000. gadam viņš bija zemkopības ministrs Andra Šķēles valdībā, bet no 2000. līdz 2002.gadam – ekonomikas ministrs Andra Bērziņa valdībā. 2002.gadā ievēlēts 8.Saeimā, kur kļuva par Tautas partijas frakcijas vadītāju.
2004.gada 2.decembrī Kalvītis kļuva par Latvijas Ministru prezidentu. Vadīja koalīcijas valdību, kurā ietilpa viņa pārstāvētā Tautas partija, kā arī ZZS un Latvijas Pirmā partija. Līdz 2006.gada aprīlim valdībā ietilpa arī Jaunais laiks; pēc tā aiziešanas no koalīcijas Kalvīša mazākuma valdība turpināja darbu ar Saskaņas centra, kā arī neatkarīgo deputātu Jāņa Jurkāna un Ērika Jēkabsona atbalstu.
2006.gada rudenī 9.Saeimas vēlēšanās Tautas partija uzvarēja, un Kalvītis saņēma visvairāk individuālo plusiņu no visiem deputātu kandidātiem. Pēc Saeimas vēlēšanām Vaira Vīķe-Freiberga atkārtoti izvirzīja Kalvīti Ministru prezidenta amatam, līdz ar to viņš kļuva par pirmo Latvijas premjerministru, kurš savu amatu saglabāja arī pēc Saeimas vēlēšanām.
2007.gadā augstā inflācija un vairāki skandāli, jo īpaši KNAB vadītāja Alekseja Loskutova atstādināšana, izraisīja sabiedrības neapmierinātību ar Kalvīša otro valdību, kas sasniedza kulmināciju ar plašām protesta akcijām rudenī. 2007. gada 23. oktobrī notika balsojums par neuzticības izteikšanu A. Kalvītim, tomēr viņam par labu nobalsoja 57 deputāti, un valdība darbu turpināja.
2007.gada 7.novembrī Kalvītis tomēr paziņoja par atkāpšanos un atjaunoja Saeimas deputāta mandātu, darbojās Nacionālās drošības komisijā un Tautsaimniecības komisijā.
