Sievietes jaunie “trīs K” – kostīmiņš, kosmētika, kavalieris? 0
Ak, tveicīgā vasara! Aizliegums sievietēm kļūt par mācītājām un likuma projekts tām, kas nav mātes, aizliegt ziedot savas olšūnas, pamatīgi sakarsēja sabiedrību. Par deputātiem skaidrs – ja viņi turpinās pavirši sagatavot likumus, mēs, Latvijas sievietes, viņus vairs neievēlēsim, jo esam 51% no balsotājiem, turklāt balsstiesības ieguvām pirmās Eiropā jau 1905. gadā. Bet kam šovasar no stiprām, neatkarīgām sievietēm Latvijā bail? Vai tie būtu mēģinājumi pabīdīt sievietes atpakaļ vēsturē vecajās lomās?
Vai sievietes var nonākt paradīzē?
– Sievietes šobrīd ir tālu gājušas ar savām tiesībām, viņas bīdīt atpakaļ nozīmē, piemēram, par sievieti domāt kā par mantu, ko tēvs nodod vīram. Iet atpakaļ nozīmē domāt, ka sievietes ir kā mežģīnes, kas dekorē sabiedrību. Jo izglītotākas viņas kļūst, jo jaukākas rotaļlietas viņas ir vīriešiem. Iet atpakaļ nozīmētu, ka sievietes mērķis dzīvē ir būt koķetīgi frivolai, lai uzturētu vīriešu libido. Kurš gan taisās iet tur atpakaļ? Nākotne var nest jaunu izpratni par sievietes tiesībām. Taču šobrīd es domāju, ka sabiedrībā izpratne par sieviešu tiesībām nemainīsies, lai ko Sinode lemtu, – uzskata Atis Zakatistovs, filozofs, pārmaiņu un zināšanu vadības konsultants. Viņš domā: nav iemesla satraukties, jo tiesības, ko sievietes ir izcīnījušas, ir uz palikšanu. Tās ir sabiedrībā akceptētas, tās aizsargā tiesību normas. Sabiedrības morālā sfēra ir neatkarīga no baznīcas. Morālā sajūta vairāk sakņojas cilvēku ikdienā, izpratnē par iejūtību pret savējiem, godu, lepnumu, nevis baznīcas doktrīnās. Atis Zakatistovs:
– Baznīctēvi tikpat labi savā starpā varētu lemt par jautājumu, kas bija svarīgs 18. gs. – vai sievietes var nonākt paradīzē? Apgaismības laikmetā, kad sāka veidoties sieviešu līdztiesības idejas, bija ierasts par filozofiju runāt kafijas salonos, kur tika veidota sabiedrības intelektuālā dienaskārtība. Viens no bieži apspriestiem jautājumiem bija sieviešu tiesības. Monteskjē “Persiešu vēstulēs” aprakstīja, kāda varētu izskatīties paradīze sievietēm. Tas deva iemeslu sarunām. Ja sievietes salonos gribēja izaicināt intelektuāļus, viņas uzdeva vienkāršu jautājumu: vai jums šķiet, ka es kā sieviete varētu nonākt paradīzē? Garš referāts par doktrīnām nepalīdzēja izvairīties no dilemmas. Ja atbilde ir apstiprinoša, tad ir jāatzīst, ka sievietes dvēsele, racionālais saprāts, viņas morālo vērtību sistēma ir tāda pati kā vīrietim. Kad tas ir pateikts, tad dabiski rodas jautājums par to, kāpēc sievietei nav līdztiesības citos jautājumos? Ja atbilde ir noliedzoša, jāsāk skaidrot, kādā veidā sieviete ir necienīga saņemt mūžības balvas. Salonu sarunās sakņojas arī Voltēra slavenais komentārs pēc izcilās franču zinātnieces, Ņūtona darbu tulkotājas Emīlijas di Šatlē (1706 – 1749) nāves: “No mums ir aizgājis izcils vīrs, kura vienīgais trūkums ir tas, ka tā bija sieviete.” Mērija Volstonkrafta (1759 – 1797), britu rakstniece un filozofe, turpinot šo tradīciju, lika pamatus sieviešu līdztiesības kustībai un atzina, ka pazīme, kas, viņasprāt, atšķir abus dzimumus, ir fiziskais izskats, kas nozīmē, ka parasti vīrieši ir spēcīgāki.
Atgriežoties pie šīs vēsturiskās analoģijas, arī tagad LELB Sinode varētu lemt, ka sievietēm ir vieta paradīzē. Ko tas mainītu? Vai arī Sinode pieņemtu pretēju lēmumu – sievietēm nav vietas paradīzē. Arī tas neko būtiski nemainītu. Protams, Sinodes lēmums ir nepatīkams, jo ietekmē to sieviešu likteņus, kas vēlas kalpot par mācītājām. Tas nav pareizi, jo lēmums ir tikai virspusēji skaidrots. Vienīgais pamatojums, kas šobrīd ir izskanējis no baznīcas puses, ir tāds, ka Sinodei ir tiesības un griba pieņemt šādu lēmumu. Droši vien, ka tā ir taisnība. Tomēr ideju, kuras varētu saprast vai kritizēt, šajā lēmumā nav.
