Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
14. jūnijs, 2012
Drukāt

Kam vajadzīgs eiro?

Foto - LETAFoto - LETA

“Eiropai nav vajadzīgs eiro” – tā ar savas nesen izdotās grāmatas nosaukumu šķietami atbild Tilo Saracins. Bijušais Vācijas Centrālās bankas valdes loceklis sociāldemokrāts Tilo Sarcins pirms dažiem gadiem jau guva ievērību ar eseju par “Vācijas pašiznīcināšanos”, kurā viņš saistīja valsts ekonomiskās problēmas un masveida imigrāciju.

 

Tika pārdots vairāk nekā pusotrs miljons šīs grāmatas eksemplāru, bet pats autors izpelnījās gan nepieredzētu popularitāti, gan nopēlumus.

Droši vien arī viņa jaunais sacerējums kļūs par bestselleru jeb dižpārdokli. Grāmata par spīti nosaukumam būtībā neapstrīd vienoto valūtu, bet drīzāk Eiropas Savienības politisko nesagatavotību, to ieviešot, un tagadējos krīzes risinājumus. Īsi rezumējot Saracina skatījumu, monetārās savienības valstīm, kas nespēj ievērot budžeta disciplīnu, jāpamet eirozona vai arī – gluži pretēji – tas jādara Vācijai, ja citas dalībvalstis ir nedisciplinētas. Atšķirībā no kancleres Angelas Merkeles izteikumiem, ka eiro izgāšanās gadījumā “Eiropas projekts sagrūst”, Saracins atgādina: Eiropa agrāk vairāku desmitu gadu garumā gluži labi iztikusi bez vienotās valūtas. Visumā tamlīdzīgi viedokļi ir diezgan izplatīti – saskaņā ar neseniem sabiedriskās domas pētījumiem 67 procenti vāciešu uzskata, ka Grieķijai būtu jāatstāj eirozona, un aptuveni puse domā, ka eiro ieviešana bija kļūda.

Tomēr ne jau secinājumi finanšu jomā uzjundīja strīdus, kuru dēļ grāmatu izķer. Tie izcēlās sakarā ar apgalvojumu, ka Berlīne, piekrizdama lāpīt Grieķijas parādus, atkal ir izrādījusies “predisponēta šantāžai”. Respektīvi, vāciešiem joprojām liek maksāt par nacistisko pagātni.

 

Saracins kritizē ideju laist apgrozībā kopējās eirozonas obligācijas un šīs idejas atbalstītājus pašā Vācijā (tādu gan, jāteic, ir maz): “Viņi vadās no šī ļoti vāciskā refleksa, saskaņā ar kuru mēs nevarēsim izpirkt holokausta un Otrā pasaules kara grēkus, kā vien nododot Eiropas rokās visas mūsu intereses un mūsu naudu.”

 

Finanšu ministrs Volfgangs Šoible to nodēvēja par pilnīgu absurdu, un, saprotams, visu partiju politiķi nosodīja holokausta iepīšanu Saracina prātojumos kā lētu provokatīvu paņēmienu uzmanības piesaistīšanai un tātad tirāžas noieta vairošanai. Kas varbūt nav tālu no patiesības. Bet parādās vēl cits, niansētāks viedoklis – ja arī veids, kādā Tilo Saracins problēmu pasniedz, ir apšaubāms, tad paralēles starp pagātni un tagadni tomēr ir velkamas. Jo galu galā vienotās Eiropas pirmsākumos bija griba novērst cēloņus, kas 20. gadsimtā izraisīja divus pasaules mēroga slaktiņus. Rietumvācijas integrēšana Eiropā palīdzēja rietumvāciešiem pārlaist auksto karu un vēlāk ekonomiski veicināja Vācijas atkalapvienošanos, no kuras tās kaimiņi sākumā baidījās. Pārāk sasteigtā eiro ieviešana bija papildu līdzeklis Vācijas iesaistīšanai (vai, kā reizēm tiek uztverts, sasaistīšanai). Līdzeklis un savā ziņā arī darījums bez pietiekama politiska seguma – spēcīga Vācija apmaiņā pret eiro, kas tomēr tika radīts ne visiem pieņemamajā vācu gaumē. Tagad krīze spiež šo darījumu noformēt līdz galam, tikai šoreiz tas ir eirozonas pastāvēšanas interesēs.

Diskutējot par vēsturisku atbildību, neizbēgami uzpeld jautājumi par vēstures parādiem. Un arī mums būtu svarīgi saprast, vai tie ir norakstīti vai vēl spēkā…

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+