Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
21. septembris, 2012
Drukāt

Kam veltīts 14. septembrī Bauskā atklātais piemineklis

Foto no Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzeja krājumaFoto no Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzeja krājuma

Ažiotāža, kas krievvalodīgajos medijos sacelta ap pieminekli 300 brīvprātīgajiem, kuri 1944. gada vasaras beigās cēlās, lai nepieļautu sarkanās armijas ierašanos Bauskā, rada jautājumu: kā toreiz risinājās notikumi un kas bija šie Bauskas aizstāvji? Kā uzsver Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzeja galvenais speciālists Raitis Ābelnieks, tas tomēr bijis unikāls gadījums tābrīža Latvijā. 


 

”Apriņķa priekšnieks Jānis Uļuks nevis laidās lapās vai evakuējās, kā parasti šādas amatpersonas darīja, bet uzaicināja savus vīrus – policistus, aizsargus, citus brīvprātīgos – aizstāvēt pilsētu,” lietas būtību stāsta vēsturnieks. Ļoti iespējams, varam būt pateicīgi bijušajam Latvijas armijas kapteinim, kuru vācieši kā apriņķa un reizē vietējās policijas priekšnieku bija paaugstinājuši par policijas majoru, par to, ka Rīgas centrs saglabājies tāds, kādu to pazīstam. Jo tieši Uļuka rīcība uz laiku ietekmēja situāciju veselā frontes sektorā.

1944. gada jūlija beigās Bauska pagadījās ceļā tām PSRS armijas vienībām, kas sāka liela mēroga uzbrukumu no Lietuvas puses ar mērķi sasniegt Rīgas līci. Vienlaikus ritēja kaujas Latgalē. Sarkanās armijas tankiem uz brīdi bija izdevies ieņemt koridoru starp Sloku un Ķemeriem, bet 1. augustā krita Jelgava. Bauskas brīvprātīgo bataljonu saformēja 29. jūlijā, kad pienāca ziņas par pretinieka tuvošanos pilsētai. Brīvprātīgie steigā ieņēma pozīcijas Liel­upes labajā krastā pie Bornsmindes sēkļa un jau naktī uz 30. jūliju atvairīja padomju armijas avangarda vienību mēģinājumu šķērsot upi. Tā sākās kaujas, kas ar mainīgu intensitāti turpinājās līdz pat 14. septembrim. Vēsturnieks Raitis Ābelnieks stāsta, ka vāciešiem plāna aizstāvēt Bausku nav bijis. Līdz 1944. gada vasarai pilsēta skaitījās dziļa aizmugure un frontes karaspēka daļas tās segšanai nebija paredzētas. Uļuka bataljona rīcība, aizkavējot sarkanarmiešu virzību, glāba situāciju. Tikai tad vācieši no Daugavpils apkaimes pārsvieda uz Bausku 215. divīziju un palīgā ieradās 319., 322. un 23. policijas bataljoni.

 

”Ja nebūtu Uļuka bataljona, ceļš uz Rīgu būtu brīvs. Vidzemē tad vēl atradās vācu vienības, kas būtu ielenktas. Kas zina, ja sarkanajai armijai izdotos ieiet Rīgā un vācieši taisītu prettriecienu, tad Rīgu, iespējams, nolīdzinātu tāpat kā Jelgavu,” spriež Ābelnieks.

 

Kopumā Bauskas aizstāvētāju bija ap trīs četri tūkstoši vīru – brīvprātīgie, trīs latviešu policijas bataljoni un vācu vienības. ”Padomju pārspēks bija milzīgs. Vācu 215. kājnieku divīzijai bija frontes sektors no Mežotnes līdz Jaunsaulei – kādi 30 – 40 km. Pilsētā no divīzijas bija tikai viens pulks. Padomju avotos zīmētajās shēmās sarkanajai armijai pilsētas sektorā uz 14. septembri bijušas trīs kājnieku divīzijas un viena tanku brigāde. Kādi 15 – 20 tūkstoši vīru. Tas ir pret vienu vācu pulku un pāris latviešu bataljoniem! Desmitkārtīgs pārsvars,” tā vēsturnieks.

 

Kā 1919. gadā

Jautājums, kāpēc tieši Bauskā notika tas, kas netika novērots nevienā citā Latvijas vietā, paliek bez atbildes. Jādomā, savu lomu nospēlēja Jāņa Uļuka aicinājums, savu – dabisko šķēršļu – upju klātbūtne. Tā ļāva apturēt pretinieku arī vājākiem spēkiem. Daudzus brīvprātīgos motivēja viņu tuvinieku vai draugu represēšana. Jauniešus vadīja patriotiska jūsma. ”Zināja taču, kas te notika 1940./1941. gadā. Negribēja, lai tā vara atgrieztos,” spriež Bauskas muzeja darbinieks. Brīvprātīgo bataljona sastāvs bijis ļoti raibs – jauni puiši (pieminekļa uzstādīšanas idejas autoram Imantam Zeltiņam, kurš kaujās pie Bauskas zaudēja plaukstas, toreiz bija 17 gadu), nobrieduši vīri ar Pirmā pasaules kara un neatkarības cīņu pieredzi, saimniekdēli, pilsētas strādnieki, inteliģences pārstāvji. Bauskas aizstāvju fotogrāfijas zināmā mērā atgādina vēsturiskos 1919. gada Latvijas armijas foto. Baušķenieki tērpušies gan aizsargu, gan vācu policijas, gan Latvijas armijas formastērpos, arī civilā, tikai ar ”šucmaņa” lenti ap roku. Krekls no vienas, bikses no citas formas. Dažam Latvijas armijas laiviņa ar ”saulīti”. Bruņojumā šautenes un pistoles. Automātisko ieroču trūka. To krājumu papildināja ar trofejām.

Uļuka bataljons kā atsevišķa vienība pastāvēja tikai dažas dienas. Papildspēkiem pienākot, to sadalīja starp citām pilsētu aizstāvošajām daļām.

 

Bet piemineklis lielā mērā veltīts tieši brīvprātīgajiem, kaut Ābelnieks uzsver, ka tas tāpat jāuztver kā piemiņas zīme visiem, kas toreiz uzņēmās pilsētas aizsargāšanu: ”Pagrūst malā citus latviešu karavīrus, kas nāca no citurienes, arī nebūtu labi.

 

319. policijas bataljons jau pamatā bija vidzemnieki. Viņus un 322. policijas bataljonu saformēja tikai 1944. gadā. Tas, ko tagad Krievijā apgalvo, ka viņi nez ko Baltkrievijā darījuši, ir pilnīgs ”sviests”.” Tiesa, kā rakstīts grāmatā ”Latviešu karavīrs Otrajā pasaules karā”, 23. bataljons bija uzturējies Ukrainā, taču nodarbojies tur ar ceļu būves un fortifikācijas būvju celšanas apsardzību, ne pretpartizānu akcijām.

 

Bez kopēja kapa

Pēc nesekmīgā mēģinājuma ieņemt pilsētu uzreiz nākamais lielākais uzbrukums Bauskai sākās 1944. gada 19. augusta rītausmā. Padomju soda bataljonam izdevās sa­sniegt Bauskas centru. Vēsturnieks Ābelnieks stāsta: ”Viņi atnāca jau līdz pilsētas tirgus laukumam. Bet uz Mēmeles tilta viņus uzspēra gaisā. Ir divas versijas – ka tiltu uzspridzinājuši vācieši vai arī kāda šķemba ķērusi sprāgstlādiņu, kas bija piestiprināts pie tilta balsta. Pēc tam prettriecienos latviešu un vācu vienības uzbrucējus atkal no pilsētas padzina. Daži no soda bataljona bija paslēpušies pagrabā un jutās priecīgi, ka var padoties vāciešiem, jo tad, ja viņi atkāptos, savējie būtu nošāvuši.” Pēc šī uzbrukuma turpinājās aizstāvju pozīciju taustīšana ar atsevišķiem tanku balstītiem triecieniem. No Saulaines puses Bausku apšaudīja artilērija, tajā skaitā ”katjušas”. 11. septembrī pilsētu sāka bombardēt aviācija. Vēlākais kolhozu tirgus, sadzīves pakalpojumu kombināts Sv. Gara luterāņu baznīcas apkaimē tapis, nolīdzinot vecpilsētas ēku drupas. 2001. gadā, rekonstruējot Kalna ielu, pie agrākā Aizsargu nama, kur mūsdienās Kultūras centrs, divu metru dziļumā tika atrasta nesprāgusi 500 kg padomju aviobumba. Jā tā 1944. gadā būtu sprāgusi, no tagadējā Kultūras centra nama maz kas paliktu pāri.

 

Grāmatā ”Latviešu karavīrs Otrajā pasaules karā” teikts: ”14. septembra rītā sāka darboties ienaidnieka visu šķiru ieroči un viļņveidīgi nāca gaisa uzbrukumi. Dūmu un putekļu mākoņi pieblīvēja gaisu un aizsedza sauli. Līdz pusdienas laikam Bauskas aizstāvju pretestība bija salauzta.”

 

Vienības ar smagiem zaudējumiem atkāpās uz Ķeguma pusi. Raitis Ābelnieks norāda, ka pilsētas krišanu veicinājis ne tik daudz tiešais uzbrukums, cik apstāklis, ka padomju tanki izlauzās pie Mežotnes un draudēja aplenkums.

Kritušajiem Bauskas brīvprātīgajiem nav vienotas atdusas vietas. Raitis Ābelnieks: ”Daži guļ pie Sv. Gara baznīcas, daži Codes pagasta Butku kapos, vietējos glabāja ģimenes kapos. Bet pēc 14. septembra sarkanā armija jau vairs kritušos apglabāt neļāva. Tāda attieksme bija. Labākajā gadījumā viņus sameta bumbu bedrēs. Tā kā viņi nebija regulārās armijas formējums, bez vienotas formas, ja kritušos mūsdienās arī atrastu, viņus nav iespējams atpazīt, jo nav karavīra identitātes žetona.”

Majors Jānis Uļuks pēc kara vēl dienēja kā latviešu sardžu rotas komandieris sabiedroto dienestā Vācijā, Tutlingenā; vēlāk pārcēlās uz Kanādu, kur nomira 1969. gadā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+