Mobilā versija
Brīdinājums +0.5°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
14. janvāris, 2016
Drukāt

Gudramovičs un Kalniņš: Gribam medaļu olimpiskajās spēlēs

Foto - Juris KalniņšFoto - Juris Kalniņš

Mērķis ir medaļa olimpiskajās spēlēs – kamaniņu sporta ekipāža Oskars Gudramovičs un Pēteris Kalniņš pēdējā laika panākumus uzskata par likumsakarīgiem un tic, ka reiz spēs uzkāpt goda pjedestālā arī augstākās raudzes sacensībās.

Gaidīta medaļa

Pagājušās nedēļas nogalē Pasaules kausa (PK) izcīņas posmā Siguldā viņi pirmo reizi iekļuva labāko trijniekā, turklāt divas reizes, izcīnot sudraba medaļas gan individuāli, gan stafetē, kurā pie teikšanas tika vien otro reizi. “Pierādījām sev, ka esam augstas klases sportisti,” atzīst Pēteris Kalniņš. “Visi tiecas uz pjedestālu, par mums var teikt – kas ilgi nāk, tas labi nāk. Ir grūti bijis, reizēm gribējies mest visu pie malas. Pēc neveik­smju sērijām šķiet – kam tas vajadzīgs? Taču otrā vieta atspēko visu.”

Šī ziema 27 gadus vecajiem sportistiem, kuri kopā startē kopš 2007. gada, ir pati veiksmīgākā. PK kopvērtējumā viņi ieņem piekto vietu. Pirmā pieteikšanās pjedestālam notika PK trešajā posmā Pārksitijā (ASV), kad no trešās vietas viņus šķīra nodevīga sekundes tūkstošdaļa. “Nepārdzīvojām, tieši otrādi – bija laba sajūta, ka esam tik tuvu. Tas parādīja, ka drīz jābūt, un, ņemot vērā laikapstākļus, bija prognozējams, ka Siguldā izdosies,” teic Oskars Gudramovičs.

Šosezon viņi iznākuši no slaveno Andra un Jura Šicu ēnas. “Uz papīra šobrīd esam Latvijas pirmā ekipāža, bet mūsu paveikto nevar salīdzināt ar to, ko brāļi izdarījuši un turpina darīt. Latviešiem jau nav svarīgi vienam otru pieveikt, bet tas, ka abi esam augstu, tikai veicina mūsu izaugsmi,” spriež Pēteris. “Man šķiet, ka visvairāk no Šiciem esam mācījušies to, ka jābūt mierīgiem, nosvērtiem, Andris emocionāli ir ļoti spēcīgs sportists. Esam draudzīgi un palīdzam viens otram.”

Psihologa palīdzība

Viņi ir ļoti dažādi. Oskars mierīgs un kluss, ar dzīvesbiedri audzina sešgadnieci meitu. Pēteris skaļāks, aktīvāks, bez ģimenes. Krasi atšķirīgs ir arī veids, kā abi pievērsās kamaniņu sportam. Pēteris ir Latvijas junioru izlases ilggadējā trenera Aivara Kalniņa dēls un savu pirmo diplomu, pildspalvu un futbola bumbu no Daiņa Dukura rokām par piedalīšanos sacensībās saņēmis jau astoņu gadu vecumā, turpretim Oskars par šo sporta veidu nopietnāk izdzirdējis vien pēc astotās klases, kad devies līdzi draugam uz Murjāņu sporta ģimnāziju, lai iestātos handbola nodaļā. Draugs to izdarījis, bet Oskars nolēmis pagriezties uz kamaniņu pusi, kur puisi arī pieņēmuši. “Tomēr kopā mums labi sanāk,” secina Gudramovičs.

Sarežģītākais brīdis kopdarbībā bijis aizpērn pēc olimpiskajām spēlēm Sočos – bijis mērķis iebraukt sešniekā, taču iznākusi desmitā vieta. Arī pirms tam izpalicis cerētais progress, lielākoties ieņemot vietas otrajā desmitā. “Vasarā ieguldi tik daudz darba, ņemies melnās miesās, bet rezultāta nav. Tad rokas nolaižas, nav gandarījuma, taču atbrauc mājās, ģimene uzmundrina un teic, ka jācīnās. Saņēmāmies, nolēmām vēl vienu gadu mēģināt, un jau bija labāk,” teic Oskars.

Platu soli uz priekšu spert palīdzējušas konsultācijas pie psiholoģes. Kamaniņu sportā tam ir milzu nozīme. Viena maza kļūda, un viss darbs vējā, vairs nav iespēju kaut ko labot kā sporta spēlēs. “Savedām sevi kārtībā, lai galva tīra. Svarīgi nedomāt par rezultātu, bet iet uz priekšu. It kā pašiem tas skaidrs, bet labi, ka kāds no malas parāda pareizo virzienu,” Oskars novērtē psiholoģes ieguldījumu.

Gudramovičs un Kalniņš izceļas ar to, ka jau piekto sezonu brauc ar vienām un tām pašām kamanām, kamēr brāļi Šici katru vasaru mēģina uzmeistarot ko jaunu. “Mēs tik daudz neeksperimentējam. Esam taisījuši citas kamanas, taču nav sanākušas ātrākas par vecajām, tāpēc allaž atgriežamies pie savas “zelta bultas”. Tomēr darbs tajā virzienā notiek, un ceram, ka drīz sanāks kas labāks. Mūsu uzdevums bija dabūt stabilitāti, un tagad slīdam pretī… cerams, ka zeltam,” Pēteris sapņo par visaugstākajām virsotnēm. Viņa mērķis ir izcīnīt olimpisko medaļu.

VIEDOKLIS

Aivars Kalniņš, Pētera tēvs un junioru izlases treneris: “Pēteris sāka trenēties agri, jo visu laiku man blakus grozījās, braukāja līdzi uz trasi, ņēmās ar tiem, kuri jau trenējās. Nevienu citu sporta veidu viņš nav mēģinājis. 13 gadu vecumā gan stipri sasitās un aizgāja no kamaniņu sporta, taču pēc pusotra gada atgriezās. Pēterim Dieviņš devis talantu, tāpēc reizēm bija jāpiebaksta, savukārt Oskars izcēlās ar centīgumu. Viņš atnāca tikai uz devīto klasi, taču tas nav nekas neparasts – arī māsas Tīrumas sāka tajā vecumā. Vispirms abi brauca vieniniekos, taču izskatījās, ka lielu perspektīvu nav, tāpēc salikām kopā. Jau pirmajā pasaules junioru čempionātā labi startēja un tā arī palika vienās kamanās.

Jau sen zināju, ka viņiem pa spēkam uzkāpt pjedestālā, un gaidīju, kad izdosies abi braucieni. Šogad potenciāls realizējies. Oskaram līdz šim bijuši pārāk lieli pārdzīvojumi, bet psihologs palīdzējis tikt ar tiem galā. Fiziski viņi vienmēr bijuši labā līmenī. Joprojām prasa padomus, nav no tiem, kas paši gudri un visu zina. Arī brāļi Šici tādi nav, mēs vienmēr runājamies un diskutējam. Vai olimpiskā medaļa ir reāla? Domāju, ka jā. Vasarā jāuztaisa jaunas ragavas, jo šīs jau ir krietni nobrauktas. Tad redzēs, kā jaunās aizies. Elites līmenī, ja tehnika skrien, visu izšķir psiholoģiskā noturība, kas šosezon parādījusies. Arī veselība jāsaved kārtībā, jo viņiem ir problēmas ar pleciem.”

 

VIZĪTKARTES

OSKARS GUDRAMOVIČS

* Dzimis 1988. gada 4. jūlijā.

* Kamaniņu sportā no 15 gadu vecuma.

PĒTERIS KALNIŅŠ

* Dzimis 1988. gada 15. decembrī.

* Kamaniņu sportā no astoņu gadu vecuma.

Kopā startē no 2007. gada. Sasniegumi: pasaules junioru čempionātā – bronzas medaļas stafetē (2007) un individuāli (2008), ziemas olimpiskajās spēlēs – 12. vieta Vankūverā (2010) un desmitā vieta Sočos (2014), PK izcīņas posmā Siguldā – sudraba medaļas gan individuāli, gan stafetē (2016).

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+