“Sensus” – apliecinājums reģionālās koncertdzīves kvalitātei 0
Ar diviem kamermūzikas koncertiem un simfonisko programmu Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” pirmoreiz izskanējis festivāls “Sensus”. Jau ierasts, ka vasarās būtiskākā koncertdzīves daļa noris ārpus galvaspilsētas, taču šogad šī tendence vēl pastiprinājusies – festivāliem “Artissimo” un “Summertime” Dzintaru koncertzālē nu pievienojušies arī “Baltijas muzikālo sezonu” rīkotie pasākumi, senās mūzikas festivālam “Vivat Curlandia!” Bauskā – Viduslaiku mūzikas festivāls Ventspilī, nekur nav pazuduši arī mazāk akadēmiska rakstura notikumi dažādos Latvijas reģionos – “Sansusī”, “Komēta”, “Positivus” un Saulkrastu džeza festivāls. Tagad klāt nācis arī festivāls “Sensus”.
Netipiski risinājumi augstā profesionālā līmenī
Tas nudien ir vērtīgs papildinājums, jo abas kamermūzikas programmas ar ievērojamāko Eiropas un Latvijas simfonisko orķestru mākslinieku piedalīšanos vēstīja gan par nopietna repertuāra klātbūtni, gan arī par atskaņotāju profesionāli spožajām kvalitātēm. Un to dēļ arī bija vērts īpaši nesatraukties par plīsušas stīgas pārtrauktu priekšnesumu “Kreicera sonātē” un vēl pāris citām iepriekšneparedzamām kļūmēm.
Festivāla pirmajā vakarā uz skatuves kāpa Berlīnes filharmonijas orķestra stīgu kvartets (vijolnieki Luiss Felipe Koeljo un Marlēna Ito, altists Hoakins Rikelme Garsija un kontrabasists Gunārs Upatnieks), koncerta gaitā viņiem pievienojoties vijolniecei Vinetai Sareikai un čellistei Sennu Lainei. Neraugoties uz to, ka “Lielā dzintara” centrālās zāles akustika stīgu kameransambļiem nav pati labvēlīgākā – to īpaši varēja just koncerta sākumā ar Volfganga Amadeja Mocarta diptihu “Adagio un fūga” –, programmas veidotāji konsekventā vēlmē pēc tikai un vienīgi stīgu skanējuma gāja pat tik tālu, ka Ludviga van Bēthovena Devītā jeb “Kreicera” sonāte vijolei un klavierēm piedzīvoja gluži netipisku pārlikumu. Līdz ar to šeit interpretiem nemaz nebija iespēju realizēt vienu no kamermūziku definējošajiem pamatprincipiem – klavieru un kāda cita instrumenta pretstatījumā radītu dialogu –, taču šāds lēmums attaisnojās, jo Bēthovena opuss guva neparasti dzīvu, intensīvu un kolorītu īstenojumu. Bez šaubām, šāda veiksme nebūtu iespējama bez pienācīga profesionālā līmeņa, un šajā veikumā ar izkoptiem tembriem, ansambļa izjūtu, mākslinieciskās dramaturģijas izpratni izcēlās gan Gunārs Upatnieks, gan viņa ārvalstu līdzgaitnieki.
Par koncerta spriegāko un pārliecinošāko priekšnesumu tomēr kļuva Franča Šūberta stīgu kvinteta lasījums programmas otrajā daļā, kur pirmās vijolnieces lomu pārņēma Vineta Sareika – un arī šī iemesla dēļ interpretācija saistīja ar papildu izteiksmīgumu un slīpējumu. Diemžēl monumentālajā programmā ne sevišķi labi iekļāvās Kārļa Lāča jaundarbs – “Valsis” stīgu kvintetam; komponists gan bija centies veidot apjomīgu formu ar izteiksmes līdzekļu dažādību, un mūziķi savukārt centās šajā skaņu celtnē iedvest dzīvību, taču, pietrūkstot adekvātam tematiskajam materiālam, šie mēģinājumi bija lemti neveiksmei. Cieņu tomēr pelnījusi kaut vai interpretu spēja tikt galā ar tik grandiozu repertuāru, kur mūziķi parasti izvēlētos starp Bēthovenu un Šūbertu – te nu jāteic, ka festivāls “Sensus” sākās ar vērienu.
Spilgti interpreti
13. jūlija koncerts bija kompaktāks, taču ne mazāk vērtīgs. Šoreiz uzmanības centrā – koka un metāla pūšaminstrumenti, kam mūziku trijās dažādās paaudzēs radījuši franču komponisti. Un par vienu no koncerta panākumiem saucama tieši repertuāra izvēle – Morisa Ravela klavieropusa “Kuperēna kaps” transkripcijas impresionistiskais skaņuraksts un izjūtu izsmalcinātība šeit kontrastēja ar Fransisa Pulenka seksteta košajām un groteskajām krāsām un tematiskajiem lēcieniem, kam savukārt bija maz līdzības ar Pulenka jaunības gadu sonātes mežragam, trompetei un trombonam satīrisko izaicinājumu; turpretī raksturā romantiskākās partitūrās – Žana Mišela Damāza trio trompetei, trombonam un klavierēm un Žaka Kasterēda tādam pašam sastāvam rakstītajā sonatīnē – bija saklausāmas arī harmoniskas kompleksitātes un metafizisku dimensiju nojausmas. Un atkal – šāds iespaids nebūtu tik daudzveidīgs bez spilgtu interpretu dalības, kur sevišķi priecēja fagotista Gustavo Nunjesa un mežradznieka Andreja Žusta izcilās muzikālās dotības, taču priekšnesuma vitalitāte un šarms, tembru plastiskums un māksliniecisko impulsu niansētība pilnā mērā piemita arī trompetista Aleksandra Batī, trombonista Fabrisa Milišera, klarnetista Gunta Kuzmas, obojista Egila Upatnieka, flautistes Anetes Točas un pianistes Agneses Egliņas spēlei.
Ja arī vairākus interpretācijas rakursus abās programmās noteikti varētu veidot arī savādāk, nav noliedzams, ka šajos kamermūzikas koncertos mūziķi sniedza teicami sagatavotu priekšnesumu, turklāt abu vakaru salīdzinājums atklāja vēl kādu vispārbūtisku kontrastu – Rietumu mūzikas vēsturē zīmīgo vāciskās un franciskās mentalitātes, teitoniskā un galliskā temperamenta pretstatījumu. Un tas savukārt radīja secinājumu, ka šādā kvalitātē īstenota kamermūzikas programma būtu lieliska ideja attiecībā uz latviešu komponistu darbiem. Arī krievu komponistu mūzikas izvēlē. Un tas pats, starp citu, sakāms arī par rumāņiem un bulgāriem. Cerībā uz šādu koncepciju turpinājumu, uz tālāku repertuāra paplašināšanu un kanonisku opusu aktualizēšanu otro festivālu “Sensus” nākamgad gaidīšu ar lielu interesi.
