Kamermūzika četriem un vienam 0
Bez klavieru kvarteta “Quadra” Latvijas kamermūzika būtu daudz nabadzīgāka. Viņi atskaņo latviešu komponistu jaundarbus, atgriežas pie agrāk radītām vērtībām un uztur dialogu starp šīm partitūrām un ārzemju avangarda veikumu, ik pa laikam ielūkojoties arī senākā un klasiskākā pagātnē. Sadarbībā ar Jaunās mūzikas festivālu “Arēna” klavieru kvarteta “Quadra” uzmanības centrā, protams, laikmetīgā mūzika, un tā nu vijolnieka Arvīda Zvaguļa, altista Pētera Trasuna, čellista Kārļa Klotiņa un pianista Riharda Plešanova veidotais ansamblis uzstājās Reformātu baznīcā 2019. gada 30. oktobrī.
Arī bez Georga Sarkisjana Latvijas mūzikā pietrūktu daudzu spožu, profesionālu akcentu. Viņš muzicē kā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pirmais vijolnieks un, ja vajag, spēj uzņemties arī solista funkcijas, kā tas pagājušogad notika ar Pētera Čaikovska vijoļkoncerta atskaņojumu, viņš labprāt spēlē kameransam-bļos un ir viens no nedaudzajiem, kas uzdrošinās kāpt uz skatuves viens pats.
Georga Sarkisjana jaunā soloprogramma skanēja Lielajā ģildē 31. oktobrī, un kopā ar iepriekšējā vakara priekšnesumu radīja pārliecību, ka tieši šādi koncerti Latvijas kultūras dzīvē ir vajadzīgi. It īpaši tādēļ, ka
nopietnāks institucionalizēts atbalsts kamermūzikai nāktu par labu visiem –
gan komponistiem, gan atskaņotājiem, gan publikas izpratnei.
Tālivalža Ķeniņa simtās jubilejas gadā viņa mūziku atskaņo daudzi – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, ievērojami solisti un kamermūziķi, un tagad viņiem pievienojies arī klavieru kvartets “Quadra”.
Tādēļ arī 30. oktobra programma sākās ar Rūtas Celmas 1990. gada filmu “Es neesmu klaidonis” – vienīgo kinolenti, kurā iemūžināts Tālivalža Ķeniņa fiziskais veidols –, un šīs personības atspulgs patiešām raisīja kolorītus iespaidus.
Līdzās Ķeniņa 1979. gadā komponētajam Otrajam klavieru kvartetam interpreti bija izvēlējušies pirms pāris gadiem rakstīto Armanda Aleksandraviča opusu “In hac spe vivo” un Oskara Herliņa jaunradīto klavieru kvartetu, šo divu autoru paaudzi pārstāvēja angļu komponists Bens Lunns ar skaņdarbu “The Gateless Gate”, bet Ķeniņam tuvāku laikmetu un estētiku – itāļu meistara Franko Donatoni “Ronda”.
Uzreiz jāteic, ka visas šīs skaniskās informācijas klāsts prasīja pamatīgu koncentrēšanos –
lai arī no mūsdienu klausītāja viedokļa mūzika nebūt nebija pati konstruktīvākā un izaicinošākā, starpbrīdis tomēr būtu noderējis.
Šādā salikumā, šķiet, visgrūtāk klājās Bena Lunna darbam, kurā ietvertie veiksmīgie kompozicionālie atradumi būtu pelnījuši vietu vēl kādā citā programmas salikumā; tāpat arī diezgan droši, ka Franko Donatoni opusa niansētās un suģestējošās intonatīvo pavērsienu un kontrastaino skatpunktu ķēdes cita repertuāra ietvaros un akustiskajā telpā gūtu gluži atšķirīgu izgaismojumu.
Taču arī šo iemeslu dēļ jāapbrīno kvarteta mākslinieku koncentrēšanās spēja – pieci savstarpēji atšķirīgie darbi, kuros komponisti palaikam nebija kautrējušies ierakstīt arī visvirtuozākās pasāžas un no interpretiem gaidīja dažādu rakursu saliedējumu viengabalainā dramaturģijā, koncerta vienlaidus plūdumā pievērsa uzmanību ar krāšņām, izteiksmīgām un precīzi veidotām atskaņojuma dimensijām.
Kāds prieks, kāds prieks, gaišie svētki – beidzot atkal varu apmeklēt koncertus ar Oskara Herliņa mūziku!
Un droši iespējams teikt, ka komponista klavieru kvartets bija tieši tik enigmātisks un uzrunājošs, lai šajā opusā vēlētos iedziļināties arī citos priekšnesumos. No vienas puses, klausītāji šeit saskārās ar pārlaicīga skaistuma izjūtu, ko varētu definēt kā romantisku, ja vien šī tematiskā materiāla vieta muzikālajā laiktelpā nebūtu apzināti statiska, no otras puses, Herliņa darba vēstījums un uzbūve liecināja, ka viņa skaņdarbs katrā ziņā ir kaut kas vairāk par postminimālistisku spēli vai nostalģisku atmiņu izpausmi.
Tieši tāpat arī Armanda Aleksandraviča “In hac spe vivo” bija pelnījis, lai atskaņotāji atgādinātu par šīs partitūras dramatiskajiem vaibstiem un prasmīgi būvēto struktūru. Turpretī par Tālivalža Ķeniņa Otrā klavieru kvarteta izvērsto ciklu atliek vien īsumā piebilst, ka šis meistardarbs spilgti reprezentē gan komponista profesionālo līmeni, gan viņa daiļradē rodamo eksistenciālo spriegumu – klavieru kvarteta “Quadra” sniegumā tas bija īsti piemērots koncerta noslēgums.
Georga Sarkisjana soloprogramma publiku aicināja ar pieteikumu “Sarkisjans un Bahs”. Un Johana Sebastiāna Baha mūzika tur tiešām bija, Trešās partitas atskaņojumā klausītājiem pārliecinoties ne tikai par solista vijoles tembra piesātinājumu un valdzinājumu, bet arī par interpretācijā paustās muzikālās domas skaidrību un intensitāti, bez kuras pilnvērtīgs Baha daiļrades iedzīvinājums nav iespējams.
Taču pēc tam sekoja 20. gadsimta mūzika – Ežēna Izaī Otrā sonāte, Džona Koriljāno kaprīzes par “Sarkanās vijoles” tēmu un, visbeidzot, Bēlas Bartoka sonāte, kur Georgs Sarkisjans tāpat bija vislabākajā formā. Viņam neapšaubāmi palīdzēja vijolnieka gaitās izkoptā virtuozitāte, taču tā veidoja tikai vienu no interpretācijas līmeņiem – klāt nāca arī tēlu un emocionālo impulsu diferenciācija, arī kontrastains tembrāli dinamiskais zīmējums, skatuvisks artistiskums, kā rezultātā programmas ritējums viscaur atstāja priekšstatu par nopietnu iedziļināšanos komponista skaņurakstā un spēju tur gūto informāciju droši pārraidīt publikai.
Skaidrs, ka klavieru kvarteta “Quadra” meistarība dod viņiem iespēju pienācīgā kvalitātē atskaņot mūsdienu latviešu komponistu mūziku, un otrādi – ikkatra autora sadarbība ar šo kameransambli, visticamāk, īstenotos veiksmīgā rezultātā.
Turpretī Georga Sarkisjana uzstāšanās raisa jautājumu, kādēļ uz soloprogrammām šī vārda vistiešākajā nozīmē – vieniem pašiem, bez klavieru vai orķestra, māsu vai domubiedru atbalsta –, nekad nav saņēmušies spožākie Latvijas vijolnieki – Baiba Skride, Vineta Sareika, Kristīne Balanas, pat Gidons Krēmers ne? Varbūt arī šeit pietrūkst citu cilvēku izpratnes un iniciatīvas, kas tik ļoti noderētu ne tikai latviešu autoru jaundarbu regulāros atskaņojumos, bet arī kamermūzikā vispār.
