Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
6. janvāris, 2015
Drukāt

Kamermūzika Paganīni zīmē

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Lietuviešu pianisti Mūzu Rubackīti Latvijas publika silti uzņēmusi jau ilgākā laika posmā gan Rīgā, gan arī Liepājā un Valmierā.

Līdzās gadumijas koncertiem Latvijas Nacionālajā operā un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mājvietā Lielajā ģildē plašāks klausītāju loks gadumijā piepildīja arī Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zāli, kur 28. decembrī Hermaņa Brauna fonda organizētajā aizvadītā 2014. gada pēdējā kamermūzikas koncertā uzstājās pianiste Mūza Rubackīte un vijolnieks Tedi Papavrami.

Lietuviešu pianisti Latvijas publika silti uzņēmusi jau ilgākā laika posmā gan Rīgā, gan arī Liepājā un Valmierā, toties Albānijā dzimušais un Šveicē dzīvojošais vijolnieks Tedi Papavrami uz Latviju devies pirmoreiz – un viņš arī uzstājās pirmais. Koncertam izvēlētajās partitūrās vijolei un klavierēm solo abi mākslinieki bija koncentrējušies uz skaņdarbiem, kas ietilpst ikkatra interpreta standartrepertuārā – Johana Sebastiāna Baha daiļradi pārstāvēja čakona no 2. partitas vijolei. No Domeniko Skarlati četriem opusiem komponista 555 sonāšu vidū divus varēja atpazīt uzreiz, bet Nikolo Paganīni 24. kaprīze vijolei programmā tika iekļauta kopā ar divām Ferenca Lista transkripcijām Paganīni darbiem, klāt vēl pievienojot Karola Šimanovska “Trīs Paganīni kaprīzes” abu mūziķu duetā. Līdz ar to šajā koncertā par būtiskāko kļuva nevis jautājums par pašas mūzikas kvalitātēm, bet par to, kā tieši šie skaņdarbi tiks atskaņoti. Un, lai arī priekšnesumi raisīja arī vairākas kritiskas iebildes, dzirdamās interpretācijas vienaldzīgu neatstāja.

Tedi Papavrami spēle uzrunāja jau ar pirmajām Baha čakonas notīm, un spēcīgs, izteiksmīgs un piesātināts vijoles tonis apvienojumā ar dziļu un koncentrētu skaņdarbos ietvertās emocionālās pasaules atveidojumu saistīja neatslābstošu uzmanību gan Baha partitūras, gan arī abu Skarlati sonāšu (K 380 Mi mažorā un K 54 la minorā) interpretācijās. Lai gan Papavrami skatījums uz šo mūziku īpaši necentās līdzināties vēsturiskam atskaņojuma modelim, diezgan droši, ka vijolnieks lieliski apzinājās, ka baroka laikā interpretam bija aktuāls nevis romantiski skaists instrumentālās skaņas plūdums, bet gan spēja ar visvirtuozāko spēles paņēmienu un visekscentriskāko tembru palīdzību atklāt spriegas emocionālās kaislības un robežstāvokļus – arī tad, ja uz tā rēķina otrajā plānā brīžiem paliek intonācijas precizitāte un formveides noapaļotība. Tas pats attiecināms uz Paganīni jaunradi, un, tā kā Papavrami veidotās interpretācijas neiztika arī bez intelektuālu dimensiju klātbūtnes, viņa priekšnesumi visa koncerta gaitā izvērtās par spilgtām mākslinieciskām atklāsmēm.

Līdzīgi ar divām Skarlati sonātēm (K 466 fa minorā un K 141 re minorā) Mūzas Rubackītes versijā – sevišķi neraizējoties par atskaņojuma atbilstību autentiskai pieejai, pianiste vienlaikus radīja priekšstatu, ka viņas interpretācija ir tuva Skarlati mūzikas garam. Skaņuraksta kontrasti tika atklāti krāšņos pretstatījumos. Sonātēs pausto izjūtu gamma sniedzās no apcerīgas melanholijas līdz caururbjošam dramatismam, bet mākslinieciskās dramaturģijas risinājumi saucami par loģiskiem un pārdomātiem. Un šos atskaņojuma parametrus, protams, balstīja solistes teicamā muzikālā sagatavotība, atmiņā līdz ar Tedi Papavrami rīcībā esošās Stradivāri vijoles pienācīgu izmantojumu paliekot arī Rubackītes īpaši daudzveidīgajam un niansētajam klavieru piesitienam.

Tiesa, divos Lista opusos par Paganīni tēmām – 4. etīdē Mi mažorā un 3. etīdē “La Campanella” mūziķes intuīcija viņu pievīla, abām interpretācijām atstājot mākslinieciski neizstrādātu iespaidu. Nošuraksta lasījums bija kļūdains, bet dinamika, tembrs­ un emocionālais vēstījums – vienveidīgi, liekot secināt, ka Skarlati sonātēs par labu atzītie atskaņojuma principi citus laikmetus un stilus pārstāvošu autoru mūzikā automātiski diemžēl nedarbojas, it īpaši tad, ja priekšnesums nav pietiekami noslīpēts. Taču “Trīs Paganīni kaprīzēs” Rubackīte atgriezās iepriekšējā formā, abu māk­slinieku duetam priecējot ar plastisku, savstarpēji saskaņotu un radošā brīvībā īstenotu muzikālo dialogu, kas arī adekvāti iedzīvināja Karola Šimanovska daiļrades uzskatāmākās īpašības – neoklasicismam tuvu pasaules redzējumu ar tam piemītošo tēlu un noskaņu atturīgumu un graciozitāti, netrūkstot tomēr arī pāris iepriekšneparedzamiem rakstura vilcieniem.

Jādomā, ka šī nebūs pēdējā Mūzas Rubackītes viesošanās Latvijā, un tādēļ vēl jo vairāk jācer, ka arī Tedi Papavrami Rīgā uzstāsies nākamajās koncertsezonās, tāpat kā vairāki citi 2014. gadā pirmoreiz iepazītie ārzemju interpreti – trompetists Reinholds Frīdrihs, obojists Aleksejs Ogrinčuks, tenors Andreass Šāgers, čelliste Sola Gabeta. Un nav šaubu, ka albāņu vijolnieka uzstāšanās ar kamerorķestri “Sinfonietta Rīga” vai Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri pulcētu tikpat daudz klausītāju kā iepriekšminēto mākslinieku priekšnesumi, vienlaikus vēlreiz un vēlreiz atgādinot, ka arī Rīgas publikai jauna koncertzāle ir principiāli nepieciešama.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+