Kultūra
Mūzika

Kamermūzika vasaras svelmē0


Mūziķu trio – Rasa Kumsāre, Jānis Pauls un Rihards Plešanovs – Rahmaņinova mūzikas pārdzīvojumu diapazonu īstenoja pilnā mērā.
Mūziķu trio – Rasa Kumsāre, Jānis Pauls un Rihards Plešanovs – Rahmaņinova mūzikas pārdzīvojumu diapazonu īstenoja pilnā mērā.
Publicitātes foto

Lai arī jūnijs patlaban šķiet vispiemērotākais laiks brīvdabas koncertiem, brīvdabas festivāliem, kultūras dzīve nerimst arī galvaspilsētā.

To apliecina Rīgas festivāls un Rīgas Operas festivāls, par to vēsta arī programmas solistiem, kameransambļiem un kamerorķestriem. Dažkārt pat vairākas vienā dienā – tā nu 2019. gada 3. jūnijā gluži neiespējamā izvēle starp vijolnieces Rasas Kumsāres, čellista Jāņa Paula un pianista Riharda Plešanova uzstāšanos Mazajā ģildē, klarnetista Artūra Perta, dziedātājas Brigitas Kristiānas Čirkšes un pianistes Janas Aņisimovas priekšnesumu Arhitektu namā un koklētājas Līgas Griķes koncerteksāmenu Mūzikas akadēmijā tomēr krita par labu klavieru trio sastāvam.

Turpretī 5. jūnijā šaurs, bet Mūzikas namā “Daile” tik tikko ietilpināms klausītāju loks bija aicināts uz kamerorķestra “Kremerata Baltica” jauno programmu “Mūsu laika hronikas”, kas veltīta Mečislava Veinberga simtgadei.

Tātad – “Kremerata Baltica” repertuārā pārstāvēts izcils 20. gadsimta modernists (kura veidoto muzikālo formu un līniju skaidrība vienlaikus atklāj visnotaļ klasisku domāšanu), savukārt Rasas Kumsāres, Jāņa Paula un Riharda Plešanova uzmanības centrā šoreiz bija romantisma mūzikas meistari – Fēlikss Mendelsons, Francis Šūberts un Sergejs Rahmaņinovs.

Pirmām kārtām prieks, ka 3. jūnija koncertu, neraugoties uz vilinošajiem laikapstākļiem un vairāk nekā kaprīzo Mazās ģildes akustiku, apmeklēja ne tikai Rahmaņinova laikabiedri, bet arī skaitliski plašāka un daudzveidīgāka publika.

Jo iepazīt triju mūziķu ansambļa sniegumu patiešām bija vērts – katrs no viņiem ir gana talantīgs pats par sevi, taču klavieru trio ietvaros šīs radošās spējas apvienojās jaunā līmenī, veidojot mērķtiecīgu profesionālo kvalitāšu kopumu. Sākot ar Mendelsona Otrā klavieru trio lasījumu, kur četrdaļu cikla gaitā interpreti atspoguļoja veselu romantisko izjūtu spektru – no emocionālas patētikas līdz izsmalcinātam trauslumam, un atbilstoši tam mainījās arī atskaņojuma tembri un faktūras, variējoties gan stīgu instrumentu tonim, gan klavieru pasāžām.

Tālāk, par vienotas muzikālās domas esamību liecināja Šūberta viendaļīgā klavieru trio “Noktirne” iedzīvinājums, kur līdzās savstarpēji saskanīgai un poētiskai lirisku tēlu atklāsmei īstā vieta tika atrasta arī spriegākiem impulsiem un trauksmainākiem viļņojumiem.

Tomēr programmas smaguma centrā bija Rahmaņinova Otrais “Elēģiskais trio” – spriežot pēc koncertrepertuāra, Brāmsa periodu patlaban nomaina Rahmaņinova periods, un latviešu mūziķi tad nu arī droši izvēlējās tieši šo opusu, neraugoties uz tā monumentālo formu (pretstatā Pirmajam “Elēģiskajam trio”), skaņuraksta sarežģītību un mūzikas piesātinājumu, kurā dzirdamas ne tikai elēģiskas noskaņas vien.

Arī – dramatiskas, gaiši apskaidrotas, neslēpti impulsīvas, un atskaņotāji šo muzikālo pārdzīvojumu diapazonu īstenoja pilnā mērā, Rasas Kumsāres un Jāņa Paula spēlē bagātīgi izpaužoties stīgu instrumentu iespējām un niansēm.

Turpat – arī Riharda Plešanova daudzviet patiesi suģestējošais klavieru piesitiens un spoži pārraudzītais mākslinieciskās dramaturģijas apjoms – interpretācijas vērtības, bez kurām veiksmīgs Rahmaņinova opusa lasījums nebūtu iedomājams.

Žēl tikai, ka Mazās ģildes akustiskie apstākļi stājās ceļā mūziķiem un klausītāju uztverei – vijolnieces un čellista uzstāšanās īsto pievilcīgumu bija grūti uztvert, instrumentālās partijas daudzkārt saplūda kopā vienā skaņu masā, un tas atkal ir bēdīgs pierādījums, ka Rīgā trūkst normālas koncertzāles arī kamermūzikas programmām. Arī Rihards Plešanovs un viņa domubiedri tādu ir pelnījuši.

Ja nebūtu vijolnieka Gidona Krēmera un kamerorķestra “Kremerata Baltica”, mēs par Mečislavu Veinbergu nezinātu gandrīz neko. Lai gan Veinbergs bija daudzrakstītājs (divdesmit divas simfonijas, septiņas operas un vēl, un vēl), Latvijā no viņa mūzikas joprojām atskaņota tikai neliela daļa, un multimediālais projekts “Mūsu laika hronikas” komponista simtgadē atkal ir atgādinājums, cik Veinberga mūzika ir psiholoģiski dziļa, intonatīvi trāpīga un emocionāli piepildīta.

5. jūnijā Mūzikas namā “Daile” šim nolūkam bija izvēlētas lappuses no Mečislava Veinberga Divdesmit pirmās simfonijas, Otrās un Trešās kamersimfonijas, Otrās simfonietas, vokālā cikla “Ebreju dziesmas”, 24 prelūdiju cikla vijolei solo un vēl citiem darbiem, tostarp mūzikas slavenajai animācijas filmai “Bonifācija brīvdienas”.

Un šeit arī lieliski bija dzirdams, ka “Kremerata Baltica” stīdzinieki ar pašu Krēmeru priekšgalā joprojām ir spoži Veinberga daiļrades interpreti, ka šo partitūru tembrālajā un konceptuālajā atklāsmē neatsverama vieta joprojām ir Andreja Puškareva spēlētajiem timpāniem, bet dziedātājas Maijas Kovaļev-
skas un pianista Georgija Osokina pienesums jaunajā programmā iezīmējās ar koncentrētu muzikālo domu un apgarotu emocionālo plūdumu.

Uz visu pārējo nācās pievērt acis. Arī vārda tiešākajā nozīmē, jo režisora Artjoma Firsanova, operatora Alekseja Venzosa un scenārista Valērija Pečeikina izdoma priekšnesuma video sadaļā daudzkārt izcēlās vai nu ar vēstījuma nekonkrētību (pārāk šaubīgas un neskaidras asociatīvās saites starp attēla abstrakto poētiku un gluži konkrētajām muzikālā satura maiņām), vai arī acīmredzamām banalitātēm (zīdaiņa figūra uz nebeidzamu kodolsprādzienu fona – kuru viņi te grib aizkustināt)? Nav šaubu, ka par Veinberga personību un viņa laikmetu iespējams un pat nepieciešams runāt arī ārpusmuzikālos tēlos, taču pagaidām īsumā jāsecina, ka pašreizējais rezultāts ir tāls no ideāla.

LA.lv