Mobilā versija
+9.3°C
Visvaldis, Nameda, Ritvaldis
Pirmdiena, 24. aprīlis, 2017
14. marts, 2017
Drukāt

Kamerorķestra koncerts izcila mākslinieka vadībā

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Jērga Vidmaņa solopriekšnesums aizrāva gan ar skaistu un plūstošu klarnetes toni, gan izkoptu stila un gaumes izjūtu.

Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” programmās ir sevišķi liela iespēja Latvijā sastapties ar izcilākajiem ārzemju solistiem – to vidū bijuši obojists Aleksejs Ogrinčuks, altists Maksims Risanovs, vijolnieks Enriko Onofri, perkusioniste Evelīna Glenija, arfists Endrū Lorenss-Kings; vairāki no viņiem šeit atgriezušies vēlreiz.

Taču par vēl aizraujošāku piedzīvojumu izvēršas koncerts, kurā kāds ievērojams mūziķis dzirdams ne tikai divkāršā veidolā – kā solists un atskaņojuma vadītājs –, bet vēl arī kā trešās radošās sfēras pārstāvis – komponists. Tā tas ir bijis ar obojistu, diriģentu un komponistu Heincu Holligeru, ar trombonistu (un ne tikai) Kristianu Lindbergu, un tikko, piektdien, 10. martā, Lielajā ģildē viņiem pievienojies arī Jērgs Vidmanis – viens no spožākajiem mūslaiku klarnetistiem, kurš izvērsis arī plašu un panākumiem bagātu komponista darbību. Un vēl viens papildu iemesls šā koncerta vērtībai – 1973. gadā dzimušais Vidmanis pašlaik atrodas radošo spēku virsotnē, līdz ar to mākslinieks reprezentēja ne tik daudz pagātnes nopelnus, kā aktuālos sasniegumus.

10. marta programmai bija izvēlēti vācu komponistu darbi, kas ietverti labi pārbaudītā stilistiskā salikumā – sākumā un beigās romantisms, bet pa vidu – avangarda mūzika. Šoreiz, saprotams, laikmetīgo māk­slu pārstāvēja pats Vidmanis, otro daļu klausītāji sagaidīja ar Fēliksa Mendelszona simfoniju, bet pašā sākumā – cits agrīnā romantisma autors – Karls Marija fon Vēbers. Izvēle gluži labi izskaidrojama, jo pie Vēbera biežāk spēlētajiem darbiem pieder tieši abi koncerti klarnetei un orķestrim un analogam sastāvam radīts koncertīno, un vācu klasiķa 1811. gadā sarakstīto koncertīno klarnetei un orķestrim Mi bemol mažorā Jērgs Vidmanis tad arī izvēlējās savai saspēlei ar “Sinfonietta Rīga”. Lakoniskajā trijdaļu ciklā ar daudzveidīgiem teatrāliem kontrastiem Vidmaņa solopriekšnesuma bagātīgums izpaudās pilnā mērā – šeit bija gan skaists un plūstošs klarnetes tonis, gan aizrautīga virtuozitāte, kā artistiska muzicēšana, tā arī izkopta stila un gaumes izjūta. Tik atraisītam un šķietami bezrūpīgam sniegumam, ko, bez šaubām, uztvēra arī orķestra mākslinieki, bija arī savas ēnas puses – ne jau pilnībā viss izskanēja nevainojami, taču šīs sīkās atkāpes no skaņuraksta atsvēra solista mērķ­tiecīgais dialogs ar orķestri, kur “Sinfonietta Rīga” ansamblis gan pūtēju, gan stīgu grupā Vēbera mūzikas pasaulē iejutās brīvi un laikmetam atbilstoši.

Pavisam citu estētiku iezīmēja Jērga Vidmaņa 2002. gada opuss “Brīvie skaņdarbi”. Šī partitūra raksturojama kā teicams laikmetīgās mūzikas paraugs, skaņurakstam vēstot par komponista prasmi atrast precīzu balansu starp komplicētu intelektuālo ideju izstrādi un izteiksmīgu emocionālo nostādņu spektru. Daudzpusīgie orķestra tembru, artikulācijas, ritma struktūru salikumi atklāja ne tikai autora spēju paraudzīties uz kompozīcijas procesu no malas, bet arī humora izjūtas klātbūtni. Iznākums bija kolorīts un saistošs – mūzikas koncentrēto laiktelpu veidojot pastāvīgi mainīgu skanisko modeļu risinājumiem, klausītāji sastapās ar impulsīviem kontrastiem un negaidītiem pavērsieniem mākslinieciskās domas kristalizācijas ietvaros. Vidmaņa “Brīvo skaņdarbu” lasījumā katrs no deviņiem pūtējiem, pieciem stīdziniekiem un diviem sitaminstrumentālistiem diriģenta un “Sinfonietta Rīga” kopīgi būvētajā interpretācijā varēja pienācīgi izpausties, un atskaņotāju panākumi avangarda mākslas izteiksmes līdzekļu apguvē un raksturu atspoguļojumā bija visnotaļ pārliecinoši.

Programmas otrajā daļā tikpat veiksmīgi notika arī pāreja uz romantismam raksturīgajiem spēles paņēmieniem, estētiskajiem principiem un pasaules izpratni. Jērga Vidmaņa versijā Fēliksa Mendelszona Pirmā simfonija izskanēja īsti dramatiski un trauksmaini, tomēr bez kāda uzspēlēta patosa; simfonijas emocionālo virmojumu vidū tika atrasts ilgāks atelpas brīdis otrās daļas liriskajā kontemplācijā, un arī citkārt mūziķi komponista vēstījumu atklāja dabiski, niansēti un patiesi. Diriģenta vadītajai interpretācijai arī šeit par labu nāca “Sinfonietta Rīga” spēlē tradicionāli rodamais ansambļa izjūtas slīpējums – Mendelszona mūzikas plastiskumā un grācijā te pirmām kārtām aicināja ieklausīties flautas, obojas un klarnetes, taču pārējā orķestra sniegums par pilnvērtīgu saucams tieši tāpat. Interesanti, protams, ar kādu repertuāru Jērgs Vidmanis nāks klajā tajā nezināmajā brīdī, kad viņš uz Latviju atbrauks atkal – un tam pat obligāti nevajadzētu būt otrreizējam koncertam ar “Sinfonietta Rīga”. Galu galā – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra repertuārā Vēbera un Mendelszona daiļrade ir liels retums, un vēl jau paliek pagaidām neatbildēts jautājums, kā tieši slavenais klarnetists atskaņotu kādu no latviešu komponistu opusiem. Piemēru netrūkst – ir gan Romualda Kalsona, gan Ērika Ešenvalda, gan Andra Dzenīša skaņdarbi klarnetei un orķestrim, atliek vienīgi to izvirzīt kā neapstrīdamu priekšnoteikumu koncerta norisei.

Pievienot komentāru

Kas kritīs no Dziesmu svētku estrādes? (7)Firmas "Re&Re" augstās cenas un negadījumi to būvētajos objektos netraucē dabūt pasūtījumus.
Draugiem Facebook Twitter Google+