Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
14. janvāris, 2013
Drukāt

Kamieļu piens autobusa bagāžā


Foto - Ivars BušmanisFoto - Ivars Bušmanis

Krūmāji, zāles kušķi, starp kuriem kā strauti izvijušās sarkanu smilšu strūklas. Pastāvīgās lietavas izskalo zemi, kas vieglo smilti apliec ap augu saknēm. Šur tur ganās kamieļi, kam šogad dzelk-šņainie krūmi un augi visu gadu kalpo par barību.

 

Apaļas zaru būdas priekšā spēlējas bērni. Ceļam vedot arvien dziļāk iekšzemē, veidojas pilsētas – mūsu mazpilsētas lielumā, bet ar 80 tūkstošiem iedzīvotāju, no kuriem puse, šķiet, visu dienu tup savu atkritumiem piemēsloto māju, bodīšu un darbnīcu priekšā.

Viena no tādām – Isiolo pilsēta – strauji attīstās un ir ļoti kosmopolītiska – tajā ir liels dažādu tautību, cilšu sajaukums – te ir gan ameru, gan samburu, gan turkānas ļaudis, gan arī rendilles un boranas cilts iezemieši. Pēc Pirmā pasaules kara te atvaļinājās ļoti daudz somāļu karavīru, kas ieveda Kenijā kamieļu audzēšanas un piena dzeršanas tradīcijas. Dižākā ēka Isiolo ir mošeja, kas apliecina somāļu musulmaņu klātbūtni kristīgajā Kenijā.

Atbilstoši senām tradīcijām kamielis pieder vīrietim, bet piens – sievietei. Tieši tāpēc vīrietis gūst ienākumus ģimenei no kamieļa pārdošanas, bet sievietes rūpes ir gūt ienākumus no piena.

1997. gadā piecas somāļu sievietes apvienojās, lai kopīgi nogādātu pienu saviem galvaspilsētā dzīvojošajiem radiniekiem. Noskatot veiksmīgo praksi, pievienojās vēl trīspa-dsmit. Pēc astoņiem gadiem to piereģistrēja kā pašpalīdzības grupu Sociālo lietu ministrijā – tas deva iespēju nopelnīto naudu izlietot ārstniecībai un bērnu skolas naudai.
Kenya_milk5_IBu_11

“Kā kooperatīvs mēs sākām darboties tikai pirms diviem gadiem. Mūsu biedru skaits divu gadu laikā pieaudzis no 33 līdz 64. Neviens neuzraudzīja un arī tagad neuzrauga piena kvalitāti. Tas jādara mums pašiem. Mēs to garantējam ar savu preču zīmi,” pastāstīja Safija Kulouva, kooperatīva priekšsēdētāja. Ieliņā, kas atduras pret mošeju, ir tam piederošais kamieļu piena veikals.

Kamieliene dienā dod divus līdz trīs litrus piena, un tās slauc trīsreiz dienā – pa litram, stāsta kooperatīva priekšsēdētāja. Sievietes kamieļu pienu pārdod par 60 Kenijas šiliņiem (37 sant.) litrā Isiolo, bet galvaspilsētā Nairobi par to maksā jau 100 šiliņus (61 sant.).

“Mūsu ģimenei ir 82 kamieļi,” man stāsta Halima Huseina, viena no kamieļkopējām. “Tik daudzi ir vajadzīgi, lai pabarotu ģimeni. Bieži vien kamieļi ir tālu no ceļa, ka piena savācējs nevar piebraukt, un tad ar kājām, ar ēzelīti kannas nesam līdz tam. Kooperatīvs vajadzīgs gan tāpēc, ka pašiem pienu piegādāt prasa daudz laika, gan tāpēc, ka uzpircēji to iepērk lētāk. Pienu pārdodu par 20 šiliņiem (12 sant.).”

Vislielākās pūles bija kooperatīvam nodrošināt piena piegādes uz Nairobi par pieņemamu cenu, līdz beidzot tas tika veikts ar regulāri kursējošu starppilsētu autobusu, kura prasītā cena ir 100 šiliņi par 20 litru piena kannu bagāžā, kas par litru veido tikai piecu šiliņu izmaksas. Piena savākšana no 40 km apkaimes un dzesē-šana tāpēc noorganizēta blakus autostacijai. Taču piena savākšana un pārdošana vairumā (3000 litru sausajā periodā, 6000 litru dienā lietus sezonā) jau prasa septiņtonnīgas piena mašīnas iegādi, kas kooperatīva biedriem būs nopietna pārbaude spējai uzticēties.

Tagad atsevišķi kooperatīva biedri mēnesī saņem 60 tūkstošus šiliņu (367 latus), kas ir vairāk, nekā pelna ierēdņi, un četrreiz vairāk nekā vidējā alga. Piemēram, kooperatīva priekšsēdētāja ieguldījusi brīvos līdzekļus īres namā. Jāatzīst, ka šis ir viens no retajiem veiksmes stāstiem – visbiežāk kooperatīvi nomirst, tā īsti nesākuši darboties, jo prasa daudz kolektīvisma un kopīgas sadarbības.

Ja klimata pārmaiņas radīs vēl lielāku karstumu un sausumu, kamieļu piens nākotnē Kenijā varētu kļūt par pamatproduktu. Tad somāļu ievestā kamieļu piena dzeršanas tradīcija varētu izspiest govs pienu, un tad šā kooperatīva pieredze būtu nenovērtējama.

Amoss Adongo, Kenijas Lauksaimniecības pētnieciskā institūta vecākais pētnieks 14 gadus strādājis pie vērtības palielināšanas lopkopības produktiem: gaļai, pienam, ādai. Viņš aizgūtnēm stāsta par to, kā sievietes iemācījis “pievienot vērtību” kamieļu pienam – no viņa mutes birst ES projektu frazeoloģija, kāda rodama projektu tekstos arī Latvijā. Vietējās sievietes tā aizdomīgi klausās viņā. Arī es, jo nevaru izlobīt sacītā jēgu. Tāpēc nepacietīgi gaidu, kad dos pagaršot pievienoto vērtību.

Vienā krūzē kamieļmātes piens – pēc garšas kā kazas piens, tikai ar izteiktāku garšu, to izslavēto treknumu sājuma pēc nesajūtu. Un tad ir divi citi paraugi: viens skābs, garšo kā mūsu paniņas. Otrs gluži pretēji – kamieļpiens ar zemeņu garšu – kā dzeramais jogurts ar nenosakāmu saldu ogu garšu. Mēģinu izdibināt no Amosa, kā tā papildu vērtība iedabūta pienā. “Pavisam vienkārši,” viņš nosaka un izņem no ledusskapja plastmasas pudelītes ar pulverveida fermentiem, kam gari ķīmiski nosaukumi. “Mēs tos pieberam pienam.” Pagūstu vien ievērot “Made in Belgium”.

Šā gada ES attīstības politika fokusējusies uz lauksaimniecības kooperatīvu veidošanu Āfrikā. ES attīstības komisārs Andris Piebalgs vērš uzmanību, ka pusmiljards afrikāņu jeb 65% no iedzīvotājiem (dažās valstīs pat vairāk par 80%) ir atkarīgi no maza vai pat mikromēroga lauksaimniecības kā sava iztikas avota.

Tā kā šie zemnieki audzē labību mazos zemes pleķīšos un audzē lopus tālu prom no tirgiem, ceļiem, bankām un pat elektrības, ES aktīvi palīdz šiem zemniekiem organizēties. Jaunajā iniciatīvā “Āfrikas fermeri” 26,9 miljoni eiro atvēlēti lauksaimnieku organizāciju atbalstam, palīdzot apvienoties mazajiem zemes īpašniekiem.

Eiropas skola neattiecas tikai uz kooperatīva organizēšanu un pārdošanas veicināšanu, apejot uzpircējus, bet arī uz ganāmpulka ataudzēšanu, tā veselību, higiēnas prasību nodrošināšanu pienam, tādējādi ierobežojot mastīta izplatību. ES finansējums – 1,8 miljoni eiro – tika likts lietā, lai neformālu piena tirgotāju apvienību pārvērstu organizētā grupā – Anolei kooperatīvā, dodot iespējas piena kvalitatīvai pirmapstrādei un iespēju pašiem laboratoriski pārliecināties par tā kvalitāti.

 

Fakti

Kenijā ir piektais lielākais kamieļu ganāmpulks pasaulē – 1,06 miljoni kamieļu, kas ik gadus saražo 300 miljonus litru apmēram 8 miljardu Kenijas šiliņu vērtībā.

Vairāk nekā 50 000 mājsaimniecību neauglīgajās un pusauglīgajās augsnēs ir atkarīgas no kamieļu audzēšanas.

Kenijā pavisam 13 000 kooperatīvos apvienojušies 8 miljoni iedzīvotāju.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+