Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
4. jūnijs, 2012
Drukāt

Kanādā pensionārs dzīvo ar apdomu un rēķinot

vitola_vv_17

Līgo svētkos, kad Toronto pilsētas centrā sāksies Jāņu svinēšana, Ženija Vītols svinēs 77. dzimšanas dienu. Ženijas kundze no Kanādas uz Latviju ceļu mēro ik gadu, šogad viņas vēlme bija redzēt pavasara iestāšanos. 


Uzturoties dzimtenē, Ženija Vītols iesaistījusies Latvijas Okupācijas muzeja darbā, viņa daudzas stundas veltījusi, lai noklausītos Ceroņa Bīlmaņa veidotos trimdas latviešu telefonsarunu ierakstus (lielākoties tās ir ikdienišķas sarunas starp sievu Mildu un viņas draudzeni Annīti). Ieraksti ļauj izsekot trimdas latviešu ikdienai, izprast viņu toreizējās izjūtas svešajā zemē. Dažbrīd sarunas ris arī angļu valodā, tāpēc var vērot, kā ieceļojušajiem latviešiem ar gadiem mainās šīs valodas prasme.

 

“Uz zaļa zara”

Bērnību Ženija Vītols kopā ar vectēvu – Latvijas pirmās brīvvalsts laika pareizticīgās baznīcas metropolītu Augustīnu Pētersonu – pavadījusi Daugavpilī. Viņai bija tikai deviņi gadi, kad, tuvojoties sarkanajai armijai, ģimene devusies prom no dzimtenes.

Pēc bēgļu nometnēs Vācijā pavadītajiem gadiem 1950. gada 18. novembrī ģimene ieradās Kanādā.

Pašlaik Kanādu uzskata par otru labāko valsti, kur dzīvot (pirmā ir Dānija), arī pēckara gados tā bija ekonomiski stabila valsts, kur katram bija nodrošinātas vismaz minimālās vajadzības: elektrība, kanalizācija, karsts ūdens un čuguna vanna. Tiesa, strādāt nācās tur, kur trūka darbaspēka, visbiežāk darbs nebija saistīts ar specialitāti, bet primitīvs. Piemēram, Ženijas kundzes tēvs Georgs, būdams virsnieks, Kanādā griezis banānus. Sadabūjis naudu pirmajai iemaksai, tēvs 1952. gadā nopircis māju. Sākumā tajā dzīvojuši deviņi cilvēki, tostarp arī īrnieki, taču katrs, tiklīdz bija ko iekrājis, iegādājās savu īpašumu.

 

Ženija Vītols stāsta, ka Kanādā gados vecāki cilvēki, kuri visu mūžu strādājuši, ja vien nav atgadījies kas traģisks, dzīvo pietiekami labi, Latvijā uzskatītu – “uz zaļa zara”.

 

Protams, tur ir arī bezpajumtnieki, viņiem iespējams nakšņot patversmē, taču daudzi to neparko nevēlas. Ziemā speciālas komandas bezpajumtniekus cenšas nogādāt siltumā. Ženijas kundze atceras – kāda parka rajonā bezpajumtnieki bija saslējuši būdas, kur mitināties, taču viņus no turienes aizdabūja un ierādīja pat dzīvesvietu. Kanādā badā nevienam nav jāmirst, ja nu vienīgi tā ir paša cilvēka izvēle. Trūcīgie saņem arī valsts pabalstu, jautājums tikai, kā viņi to izlieto. Pilsētā redz arī ubagotājus, taču ne tik daudz kā Rīgā.

 

Pensija no četriem 
dažādiem avotiem

Ženija Vītols min, ka daudziem vecāka gadagājuma cilvēkiem ir problēmas nomaksāt nodokļus par savu māju, jo, gadiem ejot, rajons, kur pēc kara dzīvoja imigranti, piemēram, latvieši, tagad kļuvis par ļoti dārgu dzīvesvietu. Arī Ženijas kundzei īpašuma nodoklis par māju tagad ir augsts, jo kādreizējais strādnieku rajons nu ir iecienīta radošo personību dzīves telpa: te dzīvo aktieri, mākslinieki un rakstnieki.

Vītolu ģimenes mājai ir divarpus stāvi. Apakšējā dzīvo Ženijas kundze, savukārt meita Vilma – otrajā stāvā, bet bēniņos viņai patīkot dziedāt (Vilma Indra Vītols ir profesionāla operdziedātāja). Pateicoties meitas dotajai īres maksai un palīdzībai, kā arī pašas uzkrātajai pensijai, Ženijas kundze ar maksājumiem tiek galā. Viņa stāsta: “Visi strādājošie, kas maksājuši nodokļus, saņem valsts pensiju, ko sauc par Kanādas pensiju. Tā kā valsts ir liela, pastāv arī katras provinces pensija. Ontario provincē, kur es dzīvoju, visiem, kas sasnieguši pensijas gadus, pienākas Ontario pensija.

 

Pensionēšanās vecums Kanādā ir 65 gadi, taču to var darīt arī agrāk, piemēram, 62 gadu vecumā, taču tad pensija būs attiecīgi mazāka. Vēl mums ir darba pensijas. Es strādāju slimnīcā, kur varēja pierakstīties uz pensijas fondu – vienu daļu iemaksāju es, otru daļu – firma. Kanādā ir iespēja arī attīstīt personisko pensijas fondu.

 

Tas ir reģistrēts depozīts, kurā valdība ļauj iemaksāt ne vairāk kā 18% no algas un kurš ir pasargāts no ienākuma nodokļiem, kas Kanādā ir ļoti lieli. Nodokļus maksā, no šā fonda izņemot naudu (izņemtā summa tiek pieskaitīta ienākumiem). Šāda uzkrājuma veidošana atkarīga no katra paša, ir pat izdevīgi aizņemties no bankas uz gadu naudu, lai varētu iemaksāt savā fondā, jo ietaupījums uz nodokļiem nosedz bankas procentus. Esmu to darījusi. Tātad kopumā man ir valsts, provinces, darba un personiskā pensija. Tajā pašā laikā es varu arī strādāt, kas pensijas lielumu neietekmē.”

Līdz 50 gadu vecumam Ženija Vītols strādājusi par grāmatvedi, tad ieguvusi zinātnisko grādu antropoloģijā Toronto universitātē un nu jau vairāk nekā 20 gadus saistīta ar tūrismu. Pēc darbošanās firmā, kas specializējusies tūrisma braucienu organizēšanā uz Baltiju, pēdējā laikā viņa individuāli organizē grupas tikai uz Rīgu, palīdz kādam klientam noformēt biļeti 
u. tml. Pagājušajā gadā pat bez īpašas reklāmas izdevās noorganizēt 50 cilvēku grupu, kas vēlējās Rīgā noskatīties “Vilkaču mantinieci”.

 

Arī pensionāram 
nepieciešams 
grāmatvedis

Katra gada beigās visiem kanādiešiem jāveic nodokļu aprēķini, skaidro Ženija Vītols. Nodokļu sistēma valstī ar katru gadu kļūst sarežģītāka, tāpēc Ženijas kundze maksā grāmatvedei, kura veic galējos aprēķinus, lai gan pati agrāk kā grāmatvede aprēķinājusi nodokļus sev, tēvam un draugiem. 2010. gadā Kanādā ar nodokli neapliekamā summa bija $ 10 382 + $ 6446 vecuma atlaide (tiem, kuri dzimuši pirms 1945. gada). No summas, kas apliekama ar nodokļiem, var atskaitīt ziedojumus, izdevumus par izglītību un noteiktu summu par katru bērnu. Ja ir precēts pāris un, piemēram, sieva nestrādā, tad vīrs noteiktus procentus no nodokļiem var atskaitīt par sievu. Minētais princips darbojas arī attiecībā uz ārsta izrakstītām zālēm, vizīti pie zobārsta un citiem ārstēšanās izdevumiem.

 

Par medicīniskajiem pakalpojumiem, izņemot zobārstu un atsevišķas maksas procedūras, Kanādā praktiski nav jāmaksā, jo provinces pašvaldība nodrošina obligāto veselības apdrošināšanu. Katram iedzīvotājam ir savs reģistrācijas numurs, ko ārsts ievada, un pēc tam no pašvaldības atbilstoši saņem samaksu.

 

Protams, ikdienas izdevumi esot jārēķina un jālūko, kur ietaupīt un nopelnīt, atzīst Ženijas kundze. Tad arī pietiek līdzekļu, lai vienu vai divas reizes gadā varētu atļauties ceļojumu uz dzimteni, kur ir daudz draugu un kur pēdējos desmit gados pārcēlusies uz dzīvi Ženijas Vītols otra meita Astra ar ģimeni.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+