Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
24. februāris, 2012
Drukāt

Kanādas rietumkrastā

kansaulkrast1

Welcome to Ferryland! Laipni lūdzam prāmju valstībā, māsa man saka. Manām latviešu ausīm un acīm tā tikpat labi varētu būt brīnumzeme ar sniegotām kalnu virsotnēm, zilu jūru un baltiem kuģiem.

 

Mēs gaidām savējo Pakavlīča – Horseshoe Bay – piestātnē netālu no Vankūveras, Britu Kolumbijas pavalstī Kanādā. Lai viss izklausītos vēl pasakaināk, tas mūs vedīs uz Saulaino Krastu – Sunshine Coast, ar kalnu grēdu no apkārtējās pasaules norobežotu kontinenta piekrasti otrpus līcim aiz Bovena salas.

 

 

Prāmju valstība

Aiz muguras ir Vankūveras debesskrāpji, virs mums ziemeļu pusē balto olimpiskās Vistleras slēpošanas kūrorta augstumi, bet priekšā Selišas jūra un tālumā septembra miglā ietinusies Vankūveras sala, kuru sargā sabozušies šēru ezīši. Ūdeņi ir šejienes lielceļi un tālsatiksmes šosejas: reiz tos vagoja izrakstītas kanoe laivas, tad vaļu zvejnieku burinieki; bet šodien nekas mazāks par prāmi nederēs, jo šī ir ne tikai prāmju, bet arī vāģu zeme. Mums apkārt ūdens transporta līdzekli gaida kāds hektārs vieglāku un smagāku braucamo. Var izbaudīt Eiropā reti sastopamo amerikāņu mašīnu eksotiku: GMC, Buick, Chevrolet, arī Ford – šai ražotnei gan ir labi zināma vēsture “dīķa” abās pusēs.

Māsai ir 17 gadus vecs bjuiks. Šajā zemē tā jau ir antīka vērtība, kas nodrošina pie
derību klubam. Tikko esam to 
novietojušas uz braucamrīku klāja, kāds šoferis nāk klāt un uzsāk sarunu: “Kura gada izlaidums tas ir? Deviņdesmit trešais? Manējais ir deviņdesmit ceturtais. Skaista mašīna, ērta garākiem ceļojumiem. Mēs braucam ar to uz Meksiku.” Ziemeļamerikānim var būt 
slinkums kājām pāriet pāri ielai uz veikalu, bet mašīnā šķērsot visu kontinentu – nekādu problēmu. Atvadāmies no Buick ’94 īpašnieka un kāpjam augšā uz pasažieru klāju baudīt dabas skatus un iedzert kafiju. Dzērienam nav ne vainas; ja neņem vērā to, ka esmu Kanādā apmēram 12 stundas un mani joprojām šokē šejienes dzīves dārdzība: pārtikas un patēriņa preču cenas ir apmēram divreiz lielākas nekā Latvijā vai, piemēram, ASV. Arī prāmja biļete nav lēta, ja jau par to runājam. Māsa apstiprina, ka arī paši kanādieši nav sajūsmā par saviem tēriņiem. Viņi uzskata, ka valdība ir dumja un neko nedara. Ko lai saka – arī pasaku zemē ir sava proza!

 

Liedaga slaucītāju mājas
KanViktorija4

No prāmju piestātnes Longdeilā dodamies uz Gibsonu. Kanādas vietvārdu vēsture ir interesanta un dažāda, taču šie divi ir parasti uzvārdi. Pirms vairāk nekā gadsimta vienu zemes gabalu par mazu naudu nopircis vīrs, vārdā Longdeils, bet otru – Gibsons. Man par Gibsonu ģimenes vēsturi svarīgāka pašlaik ir savējā: šajā pilsētiņā dzīvo mana māsa. Tas ir garš stāsts par mūsu ģimeni un Otro pasaules karu; bet patlaban galvenais ir laimīgās beigas ar mums abām baltajā retro mašīnā.

Ģimenes leģenda vēsta, ka manu māsu savulaik šurp atvilinājis te no 1970. līdz 1990. gadam filmētais CBC seriāls “Beachcombers” jeb “Liedaga slaucītāji”: stāsts par ļaudīm, kuru pienākums ir sakopt piekrasti un aizvākt vētras izskalotos kokus tieši tādā ciematā, kāda Gibsona bija pirms trīsdesmit gadiem. Vankūveras apkaimē uzņem daudz filmu, taču “bīčkomberi” ir īpašs stāsts, kas jo-projām ir visu laiku sekmīgākais Kanādas telekompānijas veikums, demonstrēts vairāk nekā četrdesmit valstīs. Arī latviešiem tas būtu paticis: skaista daba, vienkārši cilvēki un veselīga humora piesātināta attieksme pret dzīves situācijām. Šodienas Gibsona vairs nav nekāds mazais ciematiņš – laika gaitā piekraste apbūvēta ar dārgu dzīvokļu kompleksiem, no kuru logiem paveras brīnišķīgs skats uz ūdeņiem, taču pastaigas gar liedagu var baudīt joprojām, jo te nav Latvija – neviens neceļ iebildumus, ka “visādi” staigā gar privātīpašuma logiem. Par seriālu liecina arī tā zvaigzne – laiva “Persefone”, kas izstādīta pilsētiņas centrā pie doka. Uz to pāri ielai ar droši vien pateicīgu skatienu raugās Džordža Gibsona statuja: nebijis populārā seriāla, diez vai Gibsona jebkad kļūtu tik slavena, lai tās dibinātāju godinātu ar dabiska izmēra bronzas atlējumu!

 

 

Ceļš gar Saulaino Krastu

Gar Saulaino Krastu ved tikai viens ceļš – vietām gar pašu ūdens malu, vietām augstāk mežiem apaugušajā nokalnē, paverot skatu uz līčiem un līcīšiem ar vienkāršiem vai eksotiskiem nosaukumiem: Pusmēness līcis, Dārzu līcis, Džordžijas līcis.

Daži pārvērsti par ostām, kur jahtām un laiviņām patverties no skarbajiem ziemas vējiem, citos ir mazas gleznainas pludmales. Mēs braucam uz ziemeļiem – no Gibsonas uz Sešeltu, tad tālāk uz Penderhārboru.

KanSaulKrast6Sešelta savu nosaukumu ieguvusi no indiāņu cilts jeb, kā to politiski korekti saka, Amerikāņu pirmās nācijas vārda. Indiāņu jautājums Kanādā ir visnotaļ kutelīgs; valsts lepojas ar savu tiesiskumu, taču pirmās nācijas atstāšana bez iztikas līdzekļiem ir grūti savienojama ar šo tēlu. Savulaik viņu kopienām tika piešķirta neapstrādājama un pēc tālaika priekšstatiem nevērtīga zeme. Laika gaitā gan šis tas ir mainījies. Dažviet atrasti derīgie izrakteņi; bet Sešeltas pirmā nācija dzīvo it pārtikusi, rokot un pārdodot celtniecībā izmantojamu granti. Arī starp Gibsonu un Longdeilu ir gara piekrastes josla, kas tagad pieder indiāņiem, jo 99 gadu nomas līgums ar bālģīmjiem ir beidzies. Kopiena vēl nav izlēmusi, ko ar to darīt tālāk; ir vērts padomāt, jo kādreizējā zemes strēle nekurienes vidū tagad ir miljoniem dolāru vērts apbūvējams gruntsgabals. Kāds tur brīnums, ka pirmā nācija pret ieceļotājiem ir draudzīgi noskaņota – gluži kā raksturīgā koka viesmīlības figūra ar izstieptām rokām: nāciet, dārgie baltie un nebaltie cilvēki, lietojiet mūsu zemi, apbūvējiet to, jūtieties kā mājās!

Pie tā visa mēs vēl atgriezīsimies, pagaidām man jātiek galā ar savu cilti: Sešeltā dzīvo viena mana māsasmeita, bet Penderhārborā – otra. Mārai ir ģimene un bērni, bet Ērinai vairāk laika sev un savām saknēm. Viņas mājā ir īpašs piemiņas lietu stends, kur viens plaukts veltīts īru, bet otrs – latviešu suvenīriem. Latviešu plauktiņā ir šis tas arī no Krievijas – Ērina savulaik studēja starptautiskos sakarus un nedaudz prot krievu valodu. Latviski viņa nerunā; rietumkrastā latviešu tikpat kā nav, tā ka šīs prasmes iegūt vai saglabāt būtu grūti. Teorētiski es varētu sākt par to saspringt. Ērina saprastu – kā jau īru un latviešu pēctece, viņa zina, ka viņas ciltij ir senas saspringšanas tradīcijas. Taču tik daudz es saprotu – te ir Britu Kolumbija. Te cilvēki skatās uz ziliem kalniem un bauda relaksāciju. Ja kāds grib sasprindzināties, lai brauc uz Ontārio! Tā nu mēs relaksējoties atrodam Ērinas grāmatplauktā sešdesmitajos gados Amerikā izdotu latviešu ābeci, un izrādās, ka viņa tajā diezgan daudz ko spēj izlasīt. Talants! Droši vien mantots no mammas. Mana māsa veikli runā latviski, kaut gan, lidostā sagaidot mani, atzinās, ka nav to darījusi astoņus gadus – kopš pēdējās ciemošanās Latvijā.

Jau esam atpakaļ Gibsonā, kad māsa atceras – vēl viens latvietis Saulainajā Krastā tomēr ir! Mēs iegriežamies krogā, kur viņš strādā par bārmeni. Kā zināms, rietumkrasta latvieši latviski nerunā, bet tāpat kā baltais bjuiks latviešu saknes nodrošina piederību klubam un ir iemesls sarunai. Latvieti sauc Džonijs. “Sveiks, Jāni,” es saku. “Nē, ne Jānis!” viņš latviski noreaģē. “Viesturs! Do whatever you want, you can’t Anglicize that. That’s why they call me Jonny.” Mēs sēžam labu brīdi, dzeram alu un tērzējam angliski. Džonijs atceras savu mammu, kas tikko aizgājusi aizsaulē. Viņa vadīja veco ļaužu mītni, un viņai patika ceļot. Ilgs un darbīgs mūžs. Viņa droši vien būtu gribējusi aizvadīt šo ilgo un darbīgo mūžu Latvijā. Taču pasaulē, kurā ir kari, ekonomiskās krīzes un dumjas valdības, neviens nevar būt pārlieku izvēlīgs. Labs ir viss, kas labi beidzas.

 

Nanaimo tāfelīte

Britu Kolumbijā visiem ir lāču stāsti: “Es vedu pastaigāties suni, un tur stāvēja tas lācis…” Vai: “Es reiz uzbraucu lācim ar divriteni!” – “Tas bija pavisam mazs lācēns, un viņš tik ļoti gribēja pēdējo ābolīti manā ābelē…” Bet Vankūveras salā, izrādās, visiem ir arī Nanaimo tāfelītes stāsti. Loģiski: Nanaimo pilsētiņa ir ievērojama ar divām lietām – prāmju satiksmi un īpašu kārtaino kūciņu, kura, šķiet, vienmēr atstāj neizdzēšamu iespaidu. “Pirmā reize, kad es ēdu Nanaimo tāfelīti, bija pirms divdesmit gadiem.” – “Nanaimo tāfelīti pazīst arī Austrālijā!” – “Vai tu jau esi nogaršojusi Nanaimo tāfelīti?” Protams, esmu. Apakšējā kārta brūna un šokolādīga, virsējā dzeltena un garšo pēc kokosriekstiem. Viss ir ļoti, ļoti salds, bet garšīgs. Jauki, ka pilsētiņai, kurā tik daudzi ceļotāji pirmo reizi izkāpj uz Vankūveras salas, ir pašai savs gastronomisks sveiciens. Kaut gan pačukstēšu: konkurenti nesnauž! Īpašā Vankūveras salas auzu pārslu tāfelīte man patika vēl labāk…

 

Viktorijas angliskais šarms
Kanada15

Monreāla ir Kanādas mazā Francija, bet Viktorija neapšaubāmi ir mazā Anglija. Mēs iznākam no viesnīcas un cenšamies uzminēt, vai no angliski neprognozējamām debesīm sāks līt lietus? Vai tomēr spīdēs saule?

Viktorija ir Britu Kolumbijas pavalsts administratīvā galvaspilsēta, taču tūrisms ir acīmredzama prioritāte. Viesnīcas saceltas pašā centrā, tepat ap stūri ir osta un pompozā valdības ēka. Tālumā var redzēt ASV kalnu virsotnes, ja ir vēlēšanās, var nopirkt prāmja biļeti un kuģot uz Sietlu. Vai arī doties vaļu vērotāju izbraukumā ar kuģīti tepat līcī, tūrē ar ormani vai precīzi tādu pašu sarkanu divstāvu autobusu kā Londonā – lieli plakāti ostmalā piedāvā tūristiem paredzētās izpriecas. Kamēr nolemsim, ko darīt tālāk, varam kafejnīcā uzēst angļu brokastis ar olām un šķiņķi. Tikai porcija būs divreiz lielāka nekā Anglijā. Vēl viena lieta, kas slaidām sievietēm jāņem vērā: šajā valstī hokejistu un meža cirtēju apetītei paredzētās porcijas ir gigantiskas. Ķīniešu restorānā mēs ar māsu pasūtām vienu rīsu ēdienu par abām. Puse paliek pāri, un mums to iesaiņo līdznešanai. Varējām, protams, iet uz kādu dārgu krogu; tur viņi bez sirdsapziņas pārmetumiem pārdos sauju nelobītu zirņu par desmit dolāriem un vēl rādīs skābu seju – redziet, jūs neesat pasūtinājuši šampanieti lietota automobiļa vērtībā! Kas laba izskata dāmām tomēr patiks jebkurā Kanādas ēstuvē – salātus un salātu mērci te pasniedz atsevišķi.

Pilsētiņa ir maza, taču daudz kas tajā vis-vis-visākais Kanādā: visskaistākā valdības ēka, visvecākais ķīniešu kvartāls, visplašākais botāniskais dārzs… Sāk līt, un mēs nolemjam apmeklēt vislielāko muzeju. Milzīga ēka kā stiklots akvārijs, viens stāvs atvēlēts dabas vēsturei, otrs ir senās Viktorijas modelis ar bruģētām ieliņām, trešais veltīts pirmajai nācijai. Te jāpavada nevis stundas, bet dienas. Labi, ka māsa te nav pirmo reizi un zina īsāko ceļu līdz svarīgākajiem objektiem – izbāztam mamutam vai kapteiņa Vankūvera kuģa modelim, kur var uzkāpt pa īstu trapu un ieskatīties admirāļa kajītē. Laiks paiet tik un tā, jo citi eksponāti novērš uzmanību. Te ir viss, par ko man skolas vecumā patika lasīt grāmatās: atklājēji, daba un indiāņi. Ko viņi tur ārā tik īpašu saskata tajos angliskajos divstāvu autobusos? Nespēju saprast.

 

Meža katedrāle, lašu upes un kazas uz jumta
KanKokaudze3

Pāri Vankūveras salai ved tikai viens ceļš. Dzirdēti vārdi, vai ne? Tālāk no ASV robežas Kanādā ceļu nav daudz. Dabas plašumu mīļotāji var ceļot ar laivu vai lidot ar hidroplānu. Toties visi ceļi ir skaisti noasfaltēti un tiek uzturēti labā stāvoklī. Vankūveras salas kalnos tas nav viegli: siltais, maigais piekrastes klimats nozīmē iespaidīgas lietusgāzes, tātad – pastāvīgus izskalojumus un nogruvumus.

Tur, kur ir ceļš, ir arī tūristu galamērķi. “Tev noteikti jāredz Katedrāles audze,” māsa saka. Tas ir dabas liegums – rietumkrasta mūžamežs, kāds tas bija, pirms šeit sākās mežizstrāde. Joprojām gandrīz katrā ciemā ir nelāgi smakojoša papīrfabrika, viens no galvenajiem salinieku rūpaliem. Kūmsa – Coombes – ir citāda. “Pirms divdesmit gadiem, te bija tikai mazs veikaliņš ceļmalā, kam uz jumta ganījās kazas,” māsa stāsta. Tagad te izaugusi pilsētiņa, arī veikals kļuvis par lielu pārjumtu tirgu ar vietējiem lauku gardumiem, bet kazas joprojām pozē uz jumta.

Tūristiem patīk! Man arī. Ir lašu nārsta sezona, tāpēc nobraucam vēl gabaliņu no galvenā ceļa, lai sasniegtu dabas parku pie lašu upes. Taču lietavas paslēpušas zivju ganāmpulku baltās krācēs, lašus tikpat kā neredzam. Izņemot dažus, kuri demonstrē lēcienus augšā pa straumi.

 

Vētra Longbīčā

No kā cilvēki baidās? No nepierastā. Latvieši briesmīgi baidās no zemestrīcēm, piemēram. Kad mēs pabraucam garām lielam dzeltenam uzrakstam, kas brīdina par atrašanos cunami bīstamības zonā, es sāku justies ļoti latviski. Kalni palikuši gabaliņu aiz muguras, ja nāks milzu vilnis, te patiesi nebūs kur sprukt. Mēs esam Longbīčā, kur piedzīvojumus meklē sērfotāji no visas pasaules. Autostāvvietā tā ir parasta lietaina diena, bet viņpus kāpai, kur vējš ir ieskrējies, Klusais okeāns rāda, ko spēj. Rudenīgie sportisti ar saviem sērfa dēļiem šodien prātīgi sēž liedagā un vēro, kā lielais vilnis skrien, sagriezies apaļš kā pirmās nācijas zīmējumos. Tagad tas vairs nemaz neatgādina ne civilizēto pasauli, ne mājas, kas palikušas desmit laika joslu attālumā. Tā tam arī jābūt. Mēs skatāmies uz okeāna robežu, aiz kuras ir tikai cilvēks un daba.

 

“Līst, tātad esam Vankūverā!”

KanViktorija2Māsa rezignēti komentē lietuslāses uz mašīnas priekšējā stikla. Tas nozīmē, ka ceļojums beidzies un es dodos uz lidostu. Eiropā tas būtu funkcionāls, betonēts monstrs, kuru gribas ātrāk atstāt aiz muguras. Ziemeļamerikāņu attieksme pret lidošanu ir draudzīgāka: Vankūveras termināļa zāle ar zemu iekārtajām lustrām, paklājiem, dīvāniem un mākslas priekšmetiem vairāk atgādina mājīgu viesistabu. Man ir laiks pēdējai milzu kafijas krūzei. Ko paņemšu līdzi? Esmu redzējusi daudz satriecošu dāvanu veikaliņu un nu jau zinu – kanādiskums var būt jebkāds. Kanādas kultūra ir kokteilis, kas tiek sajaukts šeit un tagad: viens motīvs indiāņu, otrs ķīniešu, trešais nāk no kādas Eiropas malas vai tapis tepat, dabas un fantāzijas iedvesmots. Ja Kanādas suvenīru bodītē blakus Ķīnas papīra vējlukturim iekārtu latviskā tradīcijā savērtu puzuru, arī tas te iederētos kā savējais. Starp citu, auseklīti es vienā tādā veikaliņā atradu; tikai, izrādās, šeit to sauc par German star – “vācu zvaigzni”. Interesanti gan!

Aviokompānijas darbiniece aplūko manu pasi. Kas tā par zemi, uz kurieni es dodos? Darbinieks vīrietis zinātu bez teikšanas: “Latvia? They play hockey!” Bet meiteni interesē kas cits. “Is Latvia beautiful?” – “Of course it is!” Mums nav tādu kalnu un okeāna kā šeit, taču ir baltu smilšu pludmale un daudz lielu un mazu ezeru. Jā, Latvija ir skaista! Mēs gan darām visādas blēņas, lai skaistumu sagandētu, bet to šoreiz var nepieminēt. Cerams, jūs, jaunkundz, tik tuvu ar manu zemi nekad neiepazīsieties. Vēl viens iemesls ceļot: no attāluma mājas izskatās labāk. Vai savādāk. Ikreiz savādāk.

 

Pievienot komentāru

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+