Mobilā versija
Brīdinājums -2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
14. augusts, 2014
Drukāt

Liepājas Karostas kanāla noslēpumi
 compaņa skatījumā

Foto - Aldis SāvičsFoto - Aldis Sāvičs

Andris Rusiņš ar savu spēcīgo, saulē nobrūnināto roku paver droseli divdesmit astoņu kumeļu stiprajam laivas dzinējam, un mēs aizlidojam pa Liepājas Karostas kanāla vilnīšiem. Aiz beramo kravu krautuves, netālu no rūsas saēstajām un sāļā ūdens noārdītajām zemūdeņu piestātnēm Andris mazina ātrumu, palūkojas eholotē, apmet slaidu loku, un mēs izmetam enkuru. Mūsu mērķis – no jūras kanālā ienākušie zandarti un asari. Saridājam makšķeres, šoreiz darbosimies ar mikrodžigiem, kāti ar testu no 0,5 līdz 9 gramiem domāti asariem, 2 līdz 12 grami – zandartiem. Aukliņas tieviņas, ne rupjākas par 
0,1 mm, kombinācijā ar vieglu spolīti. Auklas galā ar “burkānmezglu” piesien 60 līdz 80 centimetrus garu un ap 0,25 mm resnu fluorkarbona pavadu, tai galā karabīnīte, pie tās māneklis – 24 mm gara ēdamgumija asariem, 29 mm – 
zandartiem. Šis mazais tvisterītis uzmaukts uz attiecīga lieluma “Owner” āķa, uz kura kātiņa atskabargas, lai māneklis nemuktu nost. Starp āķi un karabīnīti iestiprināts grimulītis, makšķernieku aprindās dēvēts par čeburašku, tā svars tiek izvēlēts atkarībā no dziļuma, kādā paredzēts darboties. Andris iesaka māneklīti nogādāt netālu no kanāla malā augošajām ūdenszālēm cerībā, ka to ievēros un iekāros kāda ūdenszālēs mītoša plēsoņa. Laiva, enkura bremzēta, lēnām slīd gar zālēm. Mētājam spiningus, līdz Andra “ņamgumiju” iekāro neliels asarītis. Atbrīvots no āķa, tas dusmīgs izspļauj tikko notvertu spožu zivteli, laivā nosmaržo pēc gurķīšiem.

– Asarēni tvarsta mazās stintītes, – stāsta An­dris. – Zem ūdens ielenc baru, piespiež pacelties virspusē un pāris minūtēs nokopj.

– Tu esi liepājnieks, vai bez Karostas kanāla, Liepājas ezera un Bārtas makšķerē arī kaut kur citur?


– Makšķerēju daudzās vietās, ļoti esmu iecienījis Usmas plašumus, pirms četriem gadiem kopā ar draugu un cīņubiedru Jāni sāku piedalīties “Mammadaba” rīkotajās sacensībās spiningošanā, tur iepazinu piecus Latvijas valsts mežu apsaimniekotos jaukos ezerus, pirmos trīs gadus kāpām uz pjedestāla augstākā pakāpiena kopvērtējumā, šogad tik labi nevedas, bet vēl jau divi posmi priekšā, tad jau redzēs, kā būs. Pagājušajā gadā tikām pie kolosālas balvas, kuru sacensību uzvarētājiem dāvāja ģenerālsponsors “Dole Marine” – stikla šķiedras laivas “Astra – 400”. Lai arī ražotājs ieteica laivu aprīkot ar 10 – 15 zirgspēku motoru, mums ar Jāni patīk, ka vējš tā pa īstam svilpo gar ausīm.

– Vai tu copē arī ziemā?


– Nē, ziema mani kaut kā nevelk. Esmu spininga piekritējs, retu reizi pasēžu pie gruntenēm, tad var klusumā un mierā iemalkot kādu malku Mītavas alus un padomāt par dzīvi. Īpaši kārs esmu uz zandartiem, pie milzu eksemplāriem ticis neesmu, bet svarā līdz trim kilogramiem ir patrāpījušies bieži. Manai ģimenei šīs zivis ļoti garšo. Domāju, ka arī asaris ir ļoti augstvērtīga un garšīga zivs, mans lielākais asaris svēra 1,2 kilogramus. Visus ezerus piecdesmit kilometru rādiusā ap Liepāju esmu izbraukājis, ķerdams līdakas, tādu starp pieciem un astoņiem kilogramiem ir bijis daudz. Esmu smalku rīku piekritējs, metāla pavadiņas nelietoju, tikai kvalitatīvu fluorkarbonu, ko pārbaudu uz zoba, ja nevaru pirmajā piegājienā pārkost, ceru, ka arī līdaka to nevarēs, bet, ja līdakai lemts aiziet, lai iet, būs cita vietā.

Kā apstiprinot An­dra teikto, nejauki iekaucas spoles bremze, kāts nolokās kā piekrastes koks vētrā, atskan raksturīgais “plokt” – un zivs ir prom.

– Domāju, kāds brāķītis auklā, pārāk maza jau nebija, bet arī pārāk stipri nerāva, – vienā mierā nosaka Andris, sien jaunu pavadu, un sākas viss no gala.

– Vai tu spiningo arī no krasta?


– Jā, Karostas kanālā man ir speciāla vietiņa, kur zem ūdens paslēpies pamatīgs betona bluķis, aizbrienot līdz tam, var makšķerēt, stāvot ūdenī līdz potītēm. Man ir bijis tā, ka desmit metienos uz katru ir zandarts, mērā gan no tiem bija tikai viens, bet treniņš fantastisks. Veči stāvēja apkārt un netika gudri, kā man tas izdodas, zandarts gāja gandrīz pa ūdens augšu, es, jau māneklim piezemējoties, taisīju ciet lociņu, tikko tas iekrita ūdenī, sāku vilkt. Protams, ka svarīga ir spēle, ņēmiens parasti sekoja pēc straujas kāta spices pasišanas uz leju, brīdī, kad māneklis grimst.

Pamaināmies vietām, sēžos pie motora, laižu dzinēja kumeļus auļos un izbaudu laivas skrējienu. Netālu no leģendārā Kalpaka tilta, zem kura pirmās Latvijas brīvvalsts laikā izlidoja latviešu lidotājs Herberts Cukurs, piestāju, un Andris ar pāris metieniem pamanās noķert līdaku svarā ap diviem kilogramiem. Te vietā piebilst, ka visu dienu spīdēja balta spoža saule un pūta ņiprs­ rietenis. Pēc Andra vārdiem, labākais laiks copei kanālā.

Pievienot komentāru

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga -2.0
Alūksne -6.2
Daugavpils -3
Saldus -2
Liepāja -1.3
Jelgava -1
Ventspils -0.8
Limbaži -4
Madona -4
Rēzekne -6
Draugiem Facebook Twitter Google+