Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
30. septembris, 2012
Drukāt

Kandidāti Oblomova lomai, ne vienīgie

Foto - LETAFoto - LETA

Pateicoties Jaunajam Rīgas teātrim un režisoram Alvim Hermanim latvieši nesen varēja sīkāk iepazīt krievu literatūras tēlu Iļju Oblomovu, muižnieku, kura dzīves mērķis – neko nedarīt. Tas, saprotams, nav iespējams, taču visas darbības var samazināt līdz minimumam, atbilstoši, piemēram, Maslova vajadzību piramīdai.

 

Ja arī “vājuma” brīdī Oblomovs sasparojas kādai aktivitātei, vēlāk viņš secinās, ka ir maldījies un atgriezīsies pie ierastā dzīvesveida. Galu galā, izsmējušies par komisko tēlu, daļa skatītāju, iespējams, aizdomāsies, ka nemaz tik negatīva Oblomova ideja pašos pamatos nav, protams, ja to nepārspīlē. Atteikšanās no ikdienas steigas, miers un klusums taču ir vērtības, pēc kurām ilgojas tik daudzi… Vēl jau ir teiciens “Nekļūdās tas, kas neko nedara”. It kā pasivitāti nosodošs, taču vienlaikus arī gudrs padoms kā izvairīties no uzbrukumiem, kritikas un liekiem uztraukumiem. Nešaubos, ka līdzīgas atziņas apzināti vai neapzināti ir piemeklējušas arī daudzas Latvijas politiķus un amatpersonas, ietekmējot viņu pārraudzībā strādājošo iestāžu darba stilu.

Ziņas virsraksts: “Valsts prezidents Andris Bērziņš atbalsta retāku Nacionālās drošības padomes sanākšanu.” Prezidenta kanceleja, aizbildinoties ar slepenību, par plānotajām izmaiņām padomes darba organizācijā sniegusi skopu informāciju. Saskaņā ar pašlaik spēkā esošo nolikumu NDP sanāk reizi mēnesī. Valsts prezidents atbalsta kārtību, ka turpmāk sēdes jāsasauc ne retāk kā reizi trijos mēnešos, ziņo aģentūra BNS. Iecerētās izmaiņas var radīt iespaidu, ka mums ar drošību viss ir labākajā kārtībā, lai gan patiesībā bažas par Latvijas apdraudējumu pēdējā laikā nebūt nav gājušas mazumā. Gluži pretēji, uz tā dažādām izpausmēm norādījuši starptautiski izpētes centri, piemēram, amerikāņu “The Jamestown Foundation” un britu “Chatham House”.

 

Tas, ka Latvijai nelojāli noskaņotām personām nepilna gada laikā izdevies noorganizēt vienu valsts pamatus apdraudošu referendumu (gūstot pietiekami ievērojamu atbalstu savai idejai) un veikt sagatavošanos darbus nākamajam, kā arī legalizēt savu darbību kā partijai, apliecina, ka atslābināties nebūtu nekāda pamata.

 

Un jādomā tāds nemaz nav Valsts prezidenta Bērziņa vēstījums. Tas drīzāk būtu jātulko kā lūgums: “Lai drošības cilvēki dara savu darbu, es tāpat neko būtisku viņiem nevaru palīdzēt. Ļaujiet man ar to nenodarboties… Ak tā nevar, tāds pienākums? Nu tad vismaz varētu retāk…”

Ja Latvijas politikai vajadzētu piemeklēt savu Oblomovu, tad prezidents Bērziņš būtu tīri labs kandidāts. No otras puses, var runāt arī par sabiedrības pieprasījumu. Savu augstāko reitingu viņš, starp citu, sasniedza šā gada augustā – mēnesī, kad atradās atvaļinājumā un savus pienākumus nepildīja. Atlika prezidentam atgriezties pie darba pienākumiem, kad viena pēc otras sākās ķibeles, kas visticamāk atstās iespaidu arī uz valsts galvas popularitātes rādītājiem. Un saki vēl, ka nevajag klausīt teicienam par neko nedarīšanu kā nekļūdīguma garantiju.

Vienas personas kūtrumu var izskaidrot ar viņa personīgajām īpašībām. Neviens nav ideāls, bet vienmēr ir iespēja no defekta panākt efektu. Apdomīgais vienā komandā ar enerģisko varētu arī nonākt pie laba rezultāta. Piemēram, ja Izglītības un zinātnes ministram Robertam Ķīlim blakus būtu kāds, kas viņa reformu idejas spētu nedaudz piezemēt un pārvērst plānveidīgā, mērķtiecīgā rīcībā, tas būtu ieguvums. Latvijas apstākļos šāds enerģiskums gan biežāk rada nevis sadarbību, bet pretdarbību. Bet ilglaicīgi piekopts pasīvums un lēnīgums ar laiku var pat kļūt par iestādes tēla sastāvdaļu, un tās darbinieki pat neiedomājas, ka varētu strādāt citādāk.

Šā gada janvārī Satversmes tiesa pieņēma izskatīšanai 30 deputātu iesniegto pieteikumu, kurā apstrīdēts referendums par valsts valodas statusu krievu valodai. Tiesa neuzskatīja par vajadzīgu apturēt 18. februāra referendumu, pamatojot, ka pieteikumā tādai darbībai neesot sniegti svarīgi argumenti. Tolaik plašsaziņas līdzekļos tas tika nodēvēts par “Zālamana lēmumu” un tiesa pat saņēma komplimentus. Šķiet, arī pašiem tiesnešiem radās iespaids, ka viņi smagāko darbu paveikuši, gan jau tās formalitātes vēlāk kaut kā nokārtos. Lai gan tika solīts, ka lietu izskatīs līdz 20. jūnijam, nu jau klāt oktobris, bet lēmuma kā nav tā nav. Vai Satversmes tiesa guļ? Vienmēr jau var atrunāties ar noslogotību. Pārskatot, Satversmes tiesas interneta mājas lapu, atrodamas pāris informatīvi ziņojumi par tās pēdējā laika svarīgākajām aktivitātēm. Piemēram, septembrī ST priekšsēdētājs Gunārs Kūtris devies uz sanāksmi Austrijas galvaspilsētā Vīnē, augustā viņš piedalījies konferencē Kazahstānā, jūlijā saņēmis augstu Lietuvas Republikas apbalvojumu. Jā, nav jau tā, ka neko nedarītu…

Nupat Konstitucionālo tiesību komisija Egila Levita vadībā izteikusi ideju, ka tieši Satversmes tiesai turpmāk varētu biežāk prasīt atzinumu par likumu atbilstību valsts pamatlikumam vēl pirms to izsludināšanas. Realitātē tas nozīmē daudz vairāk tāda paša rakstura pieteikumu kā par pieminēto referendumu, un diez vai tiktu uztverts saprotoši, ja atzinumu gatavošana ik reizi aizņemtu gandrīz gadu. Tas pilnīgi noteikti prasītu darba stila maiņu. Kas zina, varbūt pastaigājot gar ST namu, jau šobrīd var dzirdēt vaimanas par to, ka kāds grib apgrūtināt tiesnešu mierīgo, harmonisko dzīvi.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+