Latvijā
Kriminālziņas

Pacēla cirvi pret savu ģimeni…Kandžas dzērājs izdzēš sešas dzīvības5

80. gadu vidū padomju valdība uzsāka intensīvu kampaņu pret pārmērīgu alkohola lietošanu, kas bija kļuvusi par nopietnu draudu darba ražīgumam. Taču dzērāji turpināja dzert, un alkohols nereti pamudināja uz briesmīgiem noziegumiem. Viens no tiem notika pirms 30 gadiem, kad Aizkraukles kolhoza strādnieks Nikolajs Andrejevs dzērumā ar cirvi noslepkavoja sešus cilvēkus, ieskaitot četrus bērnus.

Aizkraukles pagasta kapos ir kāda kapavieta, kas atšķiras no citām, jo ir krietni platāka par parastu kapu. Bēru dienā pirms 30 gadiem šeit vienlaikus tika guldīti seši zārki; kapa rakšanai pat nācās izmantot smago tehniku, jo ar lāpstām tas būtu pārāk laikietilpīgi. Šajā kapā atdusas Poļsku ģimene: vīrs Vladimirs un sieva Ļubova, viņu nepilngadīgie bērni Mihails un Pēteris, kā arī divi mazbērni, Poļsku meitas Valentīnas atvases Andrejs un Pāvels. 1988. gada janvārī visa ģimene kļuva par upuri sevišķi cietsirdīgai slepkavībai, kas šausminošā veidā parādīja postu, ko var nodarīt alkohols.

Pretalkohola kampaņa

1985. gadā, kad PSRS pie varas nāca Mihails Gorbačovs, viņa valdība nekavējoties sāka vērienīgu pretalkohola kampaņu, lai mazinātu padomju sabiedrībā plaši izplatīto dzeršanu. “Ļeņins cīņu pret alkoholismu uzskatīja par partijas tuvāko uzdevumu. Viņš uzskatīja, ka alkohols un sociālisms nav savienojami, ka atturība ir sociālisma likums, ka alkohola patērēšana un partijas piederība ir nesavienojami jēdzieni,” tolaik rakstīja laikraksts “Rīgas Balss”, bet tūlīt ar nožēlu bija spiests secināt: “Atturībnieku skaits mūsu zemē šobrīd nav liels. Pieaugušo iedzīvotāju vidū atturībnieku ir apmēram 10%.” Laikraksts gan uzsvēra, ka Gorbačova pretalkohola kampaņa ir devusi rezultātu, jo divu gadu laikā alkohola patēriņš valstī sarucis par aptuveni 50 procentiem.

Tā gan bija tikai oficiālā statistika, jo alkohola deficīta apstākļos pagrīdē ar milzu sparu uzplauka kandžas dzīšana, kas daļēji apmierināja pēc grādīgās dziras izslāpušo pilsoņu vēlmes. Pašbrūvētā alkohola galvenā izejviela bija cukurs, tādēļ drīz vien veikalos bija vērojams arī cukura deficīts un saldo vielu sāka izsniegt pret taloniem. Šāds pavērsiens sagādāja lielas raizes mājsaimniecēm, kas nevarēja pilnvērtīgi nodoties ievārījumu gatavošanai, un biteniekiem, kuri žēlojās, ka nevar dabūt bitēm nepieciešamo cukuru.

Paštaisītā kandža bieži vien bija “jaudīgāka” par veikalos nopērkamo degvīnu, bet tās lietošanas sekas dažkārt bija neprognozējamas. Tomēr neviens nevarēja iedomāties, kādus briesmu darbus kandžas iespaidā pastrādās Aizkraukles kolhoza strādnieks, 21 gadu vecais Nikolajs Andrejevs. Kā atceras toreizējā Aizkraukles kolhoza partijas pirmorganizācijas sekretāre Aina Podvinska, kas vēlāk uzturēja sabiedrisko apsūdzību Andrejeva tiesas prāvā, Nikolajs bijis glīts, pieklājīgs jauneklis, par kuru pirms tam nav bijis nekādu sūdzību. “Jā, reizēm viņš mēdza iedzert, bet sabiedrībā nekad nenonāca līdz lopiskam stāvoklim. Ar dažiem cilvēkiem ir tā, ka skaidrā viņi ir pilnīgi normāli, bet dzērumā var sastrādāt prātam neaptveramas lietas.”

No alus brūvē kandžu

Andrejevs bija beidzis astoņas klases, strādāja kolhozā, bet 18 gadu vecumā viņu iesauca padomju armijā. Jau pirms tam Nikolajs bija uzsācis kopdzīvi ar nepilngadīgo Valentīnu Poļsku; viņu pirmais bērns piedzima, kad Valentīnai bija tikai 15 gadi. Seksuālas attiecības ar tik jaunu meiteni bija krimināli sodāma darbība, bet apkārtējie uz to pievēra acis, jo ticēja, ka abiem būs pa spēkam izveidot normālu ģimeni. Tiesa gan, klīda runas, ka laikā, kamēr Nikolajs, bija armijā, Valentīna salaidusi ar citu puisi.

1987. gada jūnijā Nikolajs atgriezās no dienesta, bet oktobrī oficiāli apprecējās ar Valentīnu, kurai tolaik jau bija 18 gadu. Decembrī viņai piedzima otrs dēls Pāvels. Jaunajai ģimenei kolhozs ārpus rindas piešķīra dzīvokli, lai nebūtu jādzīvo kopā ar sievas vecākiem. Nelabvēļi gan centās uzkūdīt Nikolaju pret sievu, sakot, ka jaunākais bērns nemaz nav viņa, jo Valentīna “laidusi pa kreisi”.

Ģimenes konflikts nobrieda 1988. gada 13. janvāra vakarā, kad Nikolajs ar sievu un sievas vecākiem bija uzaicināti svinēt kādu jubileju pie darbabiedrenes, kompleksa “Palejkalni” lopkopes Zinaidas Korklas. Uz galda netrūka degvīna, Zinaida bija sarūpējusi arī kandžu, kas pagatavota no Aizkraukles kolhozā iegādātā, ar raugu un cukuru pārraudzētā alus. Jautrība sita augstu vilni, bet ap pulksten 21 Valentīnas tēvs Vladimirs un māte Ļubova nolēma doties mājās, jo Vladimiram bija jāiet strādāt uz kūti. Tā kā viņš bija krietni iesilis, Vladimira vietā uz darbu aizgāja Ļubova.

Ar nazi pie vēdera

Korklas mājās “Akācijas” tikmēr turpinājās iedzeršana. Nikolajs paguva sastrīdēties ar ugunsdzēsēju Grigoriju Boreiko, tad sekoja sievas aizrādījums nedzert tik daudz, citādi no dzeršanas uz sejas jau augoņi parādoties. Nikolaja noskaņojums kļuva arvien sliktāks. Bet piedzēries un sliktā garastāvoklī, kā pats vēlāk skaidroja, ātri uzbudinoties, kļūstot agresīvs, varot aizskārējiem uzbrukt ar jebkuru priekšmetu, pat cirvi un nazi. Savās liecībās vēlāk to apstiprināja arī sieva Valentīna: “Jā, piedzēries vīrs bija agresīvs un bīstams, man, grūtniecei, pat tika draudējis, liekot nazi pie vēdera.” Andrejevs tiesā liecināja: “Agresivitāte man parādās tikai dzērumā, kad es daudz izdzeru un ja mani kāds aizskar. Nākamajā dienā atspirdzis, es parasti dzērumā izdarīto pārdzīvoju, saprotu, ka esmu rīkojies nepareizi.” Šoreiz nākamās dienas rītā viņam bija ļoti daudz ko nožēlot…

Ap pulksten 23 Nikolajs jau bija pamatīgi piedzēries. Sievas pierunāts, viņš piekrita doties uz netālajām sievas vecāku mājām “Imantas”, lai izgulētos. Valentīna cerēja, ka pastaiga svaigā gaisā atvēsinās iekarsušo Nikolaju, taču viņš uzvilkās arvien vairāk.

“Biju saērcināts, nikns. Mani viss kaitināja,” tiesā liecināja Nikolajs. “Es pametu “Imantas” un aizgāju pie drauga Andra Kisiļeva. Divatā izdzērām kandžas pudeli. Pēc tam ienāca kaimiņiene. Vienojāmies, ka vēl derētu kopā iedzert. Kisiļevam nekā nebija. Trijatā aizgājām pie augšējā stāvā dzīvojošās kaimiņienes Savokinas, no kuras dabūjām kandžas pudeli. To izdzērām bez uzkodām. Pēc tā visa mans garastāvoklis neuzlabojās. Iegāju un pasēdēju pie Andra kaimiņa Pētera. Viņam nebija ko iedzert. Gāju atpakaļ pie Andra, bet viņš vairs iekšā nelaida. Es stipri situ pie viņa loga, izsitu pat loga rūti.”

Šausmīga naida lēkme

Piedzēries un dusmīgs, Nikolajs atgriezās “Imantās”. Viņš teica sievai, ka ar bērniem, trīsgadīgo Andreju un trīs nedēļas veco zīdaini Pāvelu, jādodas atpakaļ uz savu dzīvokli, bet Valentīna atteicās nakts vidū kaut kur doties. Nikolajs ar dūri uzklupa sievai, bet sievas tēvs Vladimirs metās aizstāvēt meitu. Redzot, ka nekas labs šeit nav gaidāms, Valentīna, ģērbusies plānā kleitiņā un istabas čībās, izskrēja ārā un metās uz fermu pie mātes, lai izsauktu miliciju.

Nikolajs vēlāk atzina, ka tobrīd viņam ienākušas prātā visas pārestības, ko esot pārcietis no sievas vecākiem. Piemēram, kamēr viņš bijis armijā, Valentīnas vecāki esot gribējuši meitu izprecināt citam. “Es pēkšņi sajutu šausmīgu naidu pret sievas tēvu. Man radās doma viņu nosist. Es, protams, tagad aptveru, ka nekāda iemesla viņu sist man nebija. Bet tajā momentā es tā nedomāju. Ieskrēju virtuvē, paķēru cirvi, atgriezos un iesitu ar cirvi uz dīvāna guļošajam sievas tēvam pa galvu. Viņš palēcās uz augšu un nokrita uz grīdas. Dusmās kapāju ar cirvi viņa muguru, kamēr nekustējās,” tiesā liecināja Nikolajs. Ekspertīzē konstatēts, ka Vladimirs saņēmis 13 sitienus ar cirvi.

Tālāk no slepkavas liecībām: “Uz otra dīvāna gulēja mans trīsgadīgais dēls Andrejs, kurš, kā man likās, skatījās, kā es izrīkojos ar sievas tēvu. Dusmās iekarsis, pieskrēju pie viņa… cirtu ar cirvi. Tālāk ar cirvja pietu situ trīs nedēļas vecajam Pavļikam pa galviņu un izgāzu viņu no ratiņiem uz grīdas. Zināju, ka blakus istabā guļ abi Poļsku puikas. Iegāju tur, bet viņi jau bija piecēlušies. Jutu – visu dzirdējuši, mēģinājuši mukt pa logu. Nevarējuši attaisīt, jo logs no ārpuses bija aizsists ar plastmasas plēvi.” 5. klases skolēns Mihails, ieraugot istabā ieskrējušo Andrejevu ar cirvi, tik vien paspēja kā bailēs pastiept pretī rokas. Sekoja cirtiens par rokām un galvu, un Mihails saļima asins peļķē uz grīdas. Pirmklasnieks Pēteris gulēja sarāvies gultiņā. Andrejevs viņam iecirta krūtīs. Ekspertīze atklāja, ka Mihails nogalināts ar deviņiem cirtieniem, Pēterim tikuši trīs.

Neprāta lēkmē satrakotais Andrejevs ar cirvi sašķaidīja arī televizoru, kas viņam mūždien kritis uz nerviem ar savu skaļumu, sadragāja arī ledusskapi, gāzes plīti un virtuves mēbeles. Kad slepkava ar cirvi rokās izskrēja pagalmā, viņš satika sievasmāti Ļubovu, kas bija atskrējusi no fermas. Pirms tam viņa piezvanīja milicijai, bet meitai piekodināja: “Aizskriešu paskatīties, kas mājās notiek, bet tu paliec šeit.” Andrejevs ar cirvi uzklupa sievasmātei, nogalinot arī 42 gadus veco Ļubovu. Agonijā ķepurojošos sievieti viņš aiz pleciem ievilka mājā, izģērbis kailu un piesmējis viņas līķi.

Sadūra milicijas suni

“Nu domāju, ka tagad pašam sev jāpadara gals un jāaizdedzina māja kopā ar visiem noslepkavotajiem,” tiesā liecināja Andrejevs. Viņš aizdedzināja šķūni un kūti, tad gāja uz istabu. Tajā brīdī pagalmā iebrauca milicijas automašīna. Nikolajs ieskrēja istabā un aizkrampēja durvis. Miliči vispirms no degošās kūts izdzina lopus, pēc tam pa rāciju ziņoja dežūrdaļai par ugunsgrēku. Ātri atbrauca ugunsdzēsēji, sāka dzēst kūti un šķūni, bet miliči tikmēr ar plecu izsita istabas durvis.

Istabas vidū stāvēja Andrejevs. Pilnīgi kails. Ar nazi rokās. Viņš nelaida miličus sev klāt, apmētāja viņus ar nažiem un dažādiem priekšmetiem, kas gadījās pa rokai: krēslu, gludekli, konservu bundžām, lodlampu utt. Pēc kāda laiciņa piesteidzās milicijas papildspēki ar dienesta suni, kuru Andrejevs sadūra ar virtuves nazi. Visbeidzot miliči bija spiesti pielietot šaujamieroci, veicot brīdinājuma šāvienus griestos un grīdā; tādējādi viņiem izdevās savaldīt un aizturēt slepkavu.

Kā atceras prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldes priekšniece Rita Aksenoka, izmeklētājiem šī lieta bija salīdzinoši vienkārša. “Slepkava uzreiz bija aizturēts, un par viņa vainu neradās nekādas šaubas.” Tiesas prāva varēja sākties jau pēc dažiem mēnešiem, 1988. gada aprīlī. Andrejevs izmeklētājiem atzina, ka viņa necilvēcīgā rīcība esot skaidrojama tikai un vienīgi ar alkohola iedarbību: ja nebūtu tā piedzēries, nekas tāds nebūtu noticis.

Galerijas nosaukums

Alkohola sērga

“Kā savienot to, kas notika “Imantās”, ar priekšzīmīgā Aizkraukles kolhoza statusu?” pēc šausminošās slepkavības vaicāja kompartijas laikraksts “Cīņa”. Noziegums tika skaidrots ar alkohola ietekmi. Desmit gadu laikā no 1978. līdz 1987. gadam Stučkas (toreizējais Aizkraukles nosaukums. – Red.) rajona iedzīvotāju skaits palielinājies par 5%, bet noziegumu skaits audzis par 52,5%. 1987. gadā rajonā pastrādāti 357 noziegumi, no tiem 37% veikti dzērumā. Oficiālais alkohola patēriņš bija sarucis, bet, ja 1986. gadā Stučkas rajonā tika atklāti tikai trīs kandžas dzīšanas gadījumi, tad 1987. gadā tādu jau bija 74. “Nav tik viegli pieveikt pūķi, ko visu pēckara periodu esam glaudījuši, apmīļojuši, audzējuši. Jo biežāk dzērām, jo ātrāk zaudējām savu kulturālo seju,” vietējā laikraksta “Komunisma Uzvara” slejās atzina Stučkas rajona prokurora vietnieks Juris Ondzulis.

Andrejeva kaimiņš Jānis Rozentāls spriež, ka Nikolajs palicis dulls, jo kandžai bija piejaukta petroleja, lai panāktu stiprāku iedarbību. “Tad vēl pārējie uzkurināja Nikolaja greizsirdību; teica, ka jaunākais nav viņa bērns,” stāsta 76 gadus vecais Rozentāls, kuram pašam vēlāk gadījies nonākt cietumā un sēdēt blakus kamerā ar Andrejevu.

Veicot kratīšanu pēc slepkavības, izmeklētāji Zinaidas Korklas mājās atrada kandžas aparātu un 25 litru kannu ar brāgu, kas izgatavota no kolhoza alus. Par kandžas dzīšanu viņa bija sodīta ar 200 rubļu naudassodu. Zinaida izmeklētājiem taisnojās: “Esmu godīga sieviete, vairāk nekā 30 gadus esmu kārtīgi nostrādājusi saimniecībā, jau 18 gadus strādāju Aizkrauklē. Vai es vainīga, ka Andrejevs tādas šausmas pastrādāja?” Pēc traģēdijas viņa mainīja dzīvesvietu, aizgāja no “Akācijām”. Pavisam no Aizkraukles aizgāja Nikolaja sieva Valentīna, kas pārvākusies dzīvot pie radiem. “Bija skaidrs, ka šeit viņai dzīves vairs nebūtu. “Imantās” vēlāk ievācās dzīvot cita ģimene; daudzi vēl brīnījās, kā viņiem pietiek drosmes dzīvot mājā, kur notikusi tāda traģēdija,” stāsta ilggadējā Aizkraules pagasta vadītāja Aina Podvinska.

Piesprieda nāvessodu

Aizkraukle nebūt nebija vienīgā vieta, kur dzēruma neprātā tika pastrādāti briesmīgi noziegumi. Piemēram, gandrīz vienlaikus ar Andrejeva briesmu darbiem 1988. gada 13. janvāra vakarā līdzīgs gadījums notika Ilūkstē: 27 gadus vecais strādnieks Grigorijs Kauzovs kopīgas iedzeršanas laikā ar nazi uzklupa pudeles brāļiem un māsām, sadūra četrus cilvēkus, no kuriem divi nomira. Augstākā tiesa viņam piesprieda nāvessodu.

Līdzīgs liktenis sagaidīja arī Aizkraukles slepkavu Andrejevu. Psihiatriskā ekspertīze atzina, ka viņš uzskatāms par pieskaitāmu, nozieguma brīdī apzinājies savas darbības. Augstākās tiesas izbraukuma sēde notika Stučkas kultūras namā no 1988. gada 26. aprīļa līdz 5. maijam. Tiesa nosprieda, ka Andrejevs ir pelnījis augstāko soda mēru: nāvessodu. Rita Aksenoka zina stāstīt, ka Latvijā piespriestos nāvessodus tolaik izpildīja Ļeņingradā (tagadējā Sanktpēterburgā), kur notiesātos veda uz nošaušanu. Tas bija viens no pēdējiem gadiem, kad Latvijā vēl piesprieda nāvessodu, jo pēc neatkarības atjaunošanas 90. gados tas tika atcelts. Tiesa gan, Andrejeva gadījums bija viens no tiem, par kuriem citu soda mēru ir grūti iedomāties. Kā tolaik laikrakstā “Padomju Jaunatne” rakstīja LPSR prokurora vietnieks Andris Reinieks: “Augsti attīstītā, kulturālā sabiedrībā nāvessods vairs nebūs vajadzīgs. Tā būs nākotnē. Bet pašreizējā īstenība ir skarba – mūsu sabiedrības tiesiskās apziņas un kultūras līmenis vēl nav sasniedzis tādu pakāpi, lai varētu izslēgt no sava apbruņojuma pašus bargākos piespiedu līdzekļus.”

LA.lv