Nišu tirgū atrod ar bioloģiskajiem graudkopības produktiem 4
Ar bioloģiski sertificētas saimniecības “Kaņepītes” logo ekoproduktu cienītājiem patlaban pieejami 13 veidu graudkopības izstrādājumi. Tostarp tikai šeit ražo “dzīvās” auzu pārslas un zirņu miltus.
“Kaņepītes” kā piena lopkopības ražotne dibināta 1992. gadā. 2004. gadā sākts strādāt ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm, bet šāgada novembrī apritēja gads, kopš pašu audzēto pārstrādā un izplata dažādās tirdzniecības vietās Latvijā.
Dzirnavās visus darbus izdara paši saimnieki – Dita Mitņičuka un Guntars Antonijs, piepalīdzot dēlam, kad skolas brīvlaiks, un sezonas laikā – vienam algotam darbiniekam. Ditas ziņā fasēšana, tīrīšana, uzraudzība. Guntars atbild par visiem zemes darbiem un celšanu, nešanu, kur vajadzīgs vīrieša spēks. Graudaugus audzē 200 hektāros, kas arī ir bioloģiski sertificēti. Pēc pircēju pieprasījuma pēc ekoloģiskiem rudzu miltiem rudenī pirmo reizi iesēta arī šī kultūra.
Ditai un Guntaram sāp, ka joprojām jāsastopas ar noraidošu attieksmi pret bioloģiskās saimniekošanas piekritējiem kā no valsts iestāžu puses, tā no lielražotāju pozīcijām. Guntaram dažkārt šķietot, ka bioloģisko lauksaimniecību, ja sadūšotos, vienā rāvienā iznīcinātu kā nozari: “Pastāvam jau mēs un mums līdzīgie, tomēr cīnāmies kā ar vējdzirnavām, esam kā dadzis acī konvenciāli saimniekojošajiem. Tas nekas, ka mums sava niša, viņiem – sava. Eiropas atbalsta naudas maks attīstībai ir viens uz visiem, un tad līdzekļu izcīnīšana vārda tiešā nozīmē ir cīņa. Daļēji mūs šeit atzīst vēl tādēļ, ka Eiropas valstīs ļoti augstu vērtē ekoprodukciju. Latvijā cilvēkiem nav pirktspējas, līdz ar to mēs arī nevaram pat sapņot par pārticību un prasīt kaut vai daļēju cenu no tās, cik ekoprodukti maksā ārvalstīs. Starp citu, ar tiem veikali ir diezgan nodrošināti arī Latvijā. Cits jautājums – cik daudzi nopērk.”
Latviešiem gan arī, ja produkcijas noieta tirgu palaimējas atrast ārzemēs, vismaz uzelpot varot. “Kaņepītēm” veicies ar gandrīz visu graudu pārdošanu Vācijā. Vienlaikus šāds saimniekošanas modelis ļāvis iekļauties tūrismā. Saimnieki uzņem grupas kā no pašu valsts, tā no daudzām ārvalstīm, jo maz ir vietu uz pasaules, kur redzēt, kā pēc sentēvu metodēm top milti, auzu pārslas, šķeļas zirņi un ap sietiem rosās meldermeitiņa Dita. Ciemiņi gan arī vienmēr izbrīnā ieplešot acis, kad uzzinot, cik latvieši saņem subsīdijās un par cik zemu cenu tirgo gatavo produkciju. Kā atbildi uz šo Dita un Guntars apgalvo, ka bioloģiskā saimniekošana ir viņu dzīvesveids, dabas saudzēšana un varbūt tāda kā fanātiska ticība, ka daļai tautas, atsakoties no ģenētiski modificēto produktu lietošanas, saglabāsies veselība.
“Kaņepītes” iesaistījušās arī kooperatīvās sabiedrības “Biocentrs” sastāvā. Tā ir domubiedru grupa, kur dalās ar informāciju, realizācijas iespējām, jaunākajām atziņām. Visbiežāk kooperatīvs ir starpnieks dokumentu sagatavošanā un padomdevējs tirgus jautājumos. Konkrētu tirdzniecības vietu meklē paši sarunās ar veikalu vadītājiem vai ievietojot sludinājumus un izveidojot mājas lapu internetā.
Guntars lepojas, ka pirmie sākuši ražot un ir vēl vienīgie, kuri piedāvā bioloģiski audzētas auzu pārslas: “Tās nav termiski apstrādātas, nav bijis garš tehnoloģiskais process. Tātad arī patēriņa termiņš ir īss. Tāpat vienīgie ražojam zirņu miltus, no kā cep pikantus plāceņus. Tas nozīmē vien to, ja grib, tad var atrast pilnībā tukšu tirgus nišu un veiksmīgi tajā darboties. Protams, piedāvājot nelielus daudzumus, nevis tonnas.”
Noteikti ir jāpastāsta par “Kaņepīšu” dzirnavām. Tās drīzāk nosaucamas par majestātiskām mākslas darba koka mēbelēm. Nopirkuši pavisam nejauši. Guntars smējies, ka graudus audzē, bet pankūkas jācep no veikalā pirktiem miltiem, tāpēc dzirnavu piedāvājums nācis kā saukts. Vēl īpašāka ierīce sameklēta grūbu, putraimu, šķelto zirņu ražošanai. Tā ir vēsturiska relikvija, radīta 1905. gadā, bet kalpo joprojām izcili. Protams, šīs dzirnavas visas arī maksājušas krietnu summu, taču vismaz uz restaurāciju ietaupīts – Guntars to veicis pats.
Visu “Kaņepītes” produkciju rotā logo, kurā ir norāde uz ekoproduktu. Izņemot griķus. Guntars tos bioloģiski izaudzē gan, taču ar savu dzirnavu tehnoloģiju nevar apstrādāt: “Izmantoju pakalpojumu, taču tās dzirnavas nav sertificētas. Līdzko bioproduktu ķēdē kaut viens posms iztrūkst, galaprodukts pēc likuma vairs neskaitās – uzsveru: neskaitās bioloģisks. Reāli tas tāds ir, taču mums ir jāvadās pēc nolikuma. Protams, mēs arī varam sniegt pakalpojumus un mūsu dzirnavas arī izmanto to bioloģiski sertificēto saimniecību īpašnieki, kuri nodarbojas ar cūkkopību, putnkopību. Tāpat ņem miltus maizītes cepšanai.”
Patlaban “Kaņepītes” sadarbojas ar vairākiem desmitiem ekoveikalu, tikko noslēgts līgums arī ar “Klēti”. Līdztekus paciņām ar produkciju, cenšoties līdzi iedot informāciju par lietošanu un skaidrojumu. Dita tādēļ vēlreiz uzsver šā dzīvā ēdiena nozīmi: “Auzu pārslām realizācijas termiņš ir tikai 60 dienas. Vēlāk no tām izdalās taukskābes un garša kļūst rūgtena. Organismam nekaitē, taču ēdājiem var nepatikt, tādēļ ir jāievēro šis izlietošanas laiks. Toties dzīvajās pārslās ir saglabāti vitamīni, tās droši var dot bērniem, lai pagrauž pat nevārītas. Arī mūsu klijas noteikti ir veselīgākas. Lielražošanā graudus vispirms nomizo, nodzen klijas un tikai tad maļ. “Kaņepītēs” otrādi – vispirms samaļ un tad atsijā klijas. Milti arī līdz ar to sanāk smalkāki, kvalitatīvāki.”
