Dabā
Zaļā dzīvošana

Kangaru kalnos atgriezusies Ruiša pūķgalve 16


Šo Ruiša pūķgalvi, vasarai ejot uz otru pusi, izstādīs Kangaru kalnos.
Šo Ruiša pūķgalvi, vasarai ejot uz otru pusi, izstādīs Kangaru kalnos.
Foto – Gundega Skagale

Latvijai pēc diviem gadiem jāsniedz Briselē ziņojums par tā saucamās Biotopu direktīvas (92/43/EEK) sugām. No Latvijā sastopamajām augu sugām šīs direktīvas II un V pielikumā ir ierakstītas 24, tostarp četras sūnu sugas, informē Latvijas Dabas fonda botāniķe Valda Baroniņa.

Tā kā par šo sugu izplatību un atradņu reģistrēšanu nav speciāla projekta, tad dati ziņojumam galvenokārt tiek iegūti no dažādiem dabas aizsardzības plāniem, jaunizveidotajiem mikroliegumiem, atsevišķiem nelieliem pētījumiem. Tas ir nepietiekami, tāpēc dabas draugus aicina aktīvi reģistrēt dabas novērojumu portālā dabasdati.lv Biotopu direktīvas pielikumos iekļautās biežāk sastopamās augu sugas un, protams, arī retās, ja izdodas tādas atrast. “Tas nepieciešams ne tikai ziņojuma sagatavošanai, bet, protams, arī mums pašiem, jo gandrīz visas šīs sugas ir arī Latvijā īpaši aizsargājamas,” skaidro V. Baroniņa.

 

Meklējiet meža silpurenes un dzeltenās dzegužkurpītes

Otrajā pielikumā ir iekļautas Eiropā retas un apdraudētas sugas, kuru aizsardzībai nepieciešams veidot pat īpaši aizsargājamas teritorijas, bet V pielikumā iekļautas ierobežoti izmantojamās sugas, kuru saglabāšanai un aizsardzībai pievēršama uzmanība.

Tā, piemēram, koša un labi atpazīstama ir meža silpurene. Šopavasar šai sugai ir 13 ziņojumi, bet pa visiem gadiem kopā ap 70, teic botāniķe. Sastopama sausos priežu mežos, mežu celiņu malās. Latviju šķērso sugas izplatības areāla rietumu robeža, tāpēc Austrumlatvijā šī suga sastopama biežāk, bet Rietumlatvijā ļoti reti. “Nozīmīgs ir katrs ziņojums, bet jo īpaši interesanti – no Kurzemes puses. Noteikti nevajadzētu sajaukt ar pļavas silpureni, kurai ziedi noliekti lejup un lapas atšķirīgas,” precizē V. Baroniņa.

Droši vien vienaldzīgi neviens nevarēs paiet garām arī dzeltenajai dzegužkurpītei. Izrādās, jaunas, līdz šim nezināmas perspektīvas atradnes ir potenciālie mikroliegumi. Reģistrējot atradni, noteikti jānorāda, vai atrasts viens vai pāris eksemplāru, vai arī augs veido lielāku audzi, ja iespējams – jāsaskaita.

Latgalē noteikti spilvainais ancītis nav rets augs, kamēr Kurzemē ir zināmas tikai dažas šī auga atradnes. Dzeltenā akmeņlauzīte, par spīti savam nosaukumam, aug tikai pārejas purvos un avoksnājos. Neziedošā veidā gandrīz nepamanāma, zied uz vasaras beigām – augustā, septembra sākumā.

 

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Pūķgalves glābšanā iesaistījušies zinātnieki

Ruiša pūķgalve aug Ogres Zilajos kalnos, Rāznas Nacionālā parka teritorijā un vēl citviet. Taču šīs atradnes ir nelielas un ar dažiem augiem. Piemēram, Ogres Zilajos kalnos ir divas nelielas laucītes, kas nepārsniedz trešo daļu no rakstāmgalda izmēra.

Pirms astoņiem gadiem Salaspils botāniskā dārza darbinieki iestādīja nedaudzas ruiša pūķgalves no Zilajiem kalniem Lielajos Kangaru kalnos, vietās, kur kādreiz tā augusi, veicot tā saucamo populācijas papildināšanu. “Līdz šim no iestādītajiem ieaugušies 73%. Vienā grāvja malā gan visi iznīka, tajā vietā acīmredzot zvēri lēca pāri vai pavasaros sniegs slīdēja,” spriež Nacionālā botāniskā dārza vadošā pētniece Dace Kļaviņa.

Jārisina arī citas problēmas, piemēram, kā palielināt iestādītās populācijas ģenētisko daudzveidību, lai pūķgalve vairotos arī ar sēklām. “Redzam, ka ar sēklām šie augi uz priekšu neiet. Acīmredzot sēklas nav pietiekami kvalitatīvas,” piebilst D. Kļaviņa.

Mūsdienās laboratorijās zinātnieki no vienas sēklas iegūst daudzus desmitus augu, ko pēc tam audzē mēģenēs sterilā vidē, kamēr tie sasniedz stādīšanai augsnē piemērotu izmēru. No vienas sēklas iegūtajiem augiem ir vienāds ģenētiskais materiāls, līdz ar to notiek radniecīga augu krustošanās.

Vasaras otrajā pusē Kangaru kalnu atradnē daudzveidībai tiks izstādīta pūķgalve, kas iegūta no tuvākās atradnes.

 

Sibīrijas mēlziede pārvietojusies uz mežiem

Sibīrijas mēlziede Latvijā šobrīd atrodama vairs tikai divās vietās, lai gan kādreiz bijušas vairāk. Krustkalnu dabas rezervātā ir lielākā Sibīrijas mēlziedes atradne, tajā saskaitīti apmēram 900 augi. Otra vieta ir nesen atklātā atradne pie Zušu-Staiņu sēravotiem Siguldas novadā.

Zinātnieki šajās atradnēs veic tā saucamo demogrāfisko uzskaiti, proti, ziedošos, neziedošos augus, analizē arī pārējos augus, kas aug aizsargājamā auga tuvumā. Ir jādomā arī par niedru pļaušanu, ko ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Sibīrijas mēlziedes ir ļoti trauslas, ar lielām lapām. Pat pētnieki ir spiesti ļoti uzmanīgi pārvietoties, lai kādu nenobradātu. “Taču kaut kas ar niedrēm ir jādara, ja gribam vēl Latvijā redzēt Sibīrijas mēl­ziedes! Vasarā, kad mēlziedes zied, niedres ir pāri augiem un pāri arī cilvēku galvām,” D. Kļaviņa aicina uzlabot reto augu augšanas apstākļus.

Sibīrijas mēlziede aug avoksnainās, kaļķainās vietās. Zied zeltaini dzelteniem ziediem jūlijā, augustā.

 

LA.lv