Latvijā
Politika

Kangeris pieļauj, ka valsts cenšas slēpt savulaik pārvilinātos VDK aģentus 16


Attēlā Kārlis Kangeris
Attēlā Kārlis Kangeris
Attēlā Kārlis Kangeris

Izskatās, ka ir bijuši kādi cilvēki, kas no Valsts drošības komitejas (VDK) tika pārvervēti strādāt tikko neatkarību atguvušās Latvijas Republikas labā, un šo cilvēku vārdus valsts, iespējams, cenšas noslēpt, intervijā laikrakstam “Diena” pauž VDK zinātniskās izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris.

Viņš atgādina, ka tad, kad 1990.gada 4.maijā tika atjaunota Latvijas neatkarība, Latvijas PSR VDK priekšnieks Edmunds Johansons tika iesaistīts Ministru kabineta darbā – viņš strādāja gan jaunajai Latvijas valdībai, gan Maskavas valdībai. “Bet šajā laikā arī vēl tika vervēti aģenti. Tad jautājums – uz to man pašam vēl nav īsti skaidras atbildes – ja mēs runājam par to nepārtrauktības doktrīnu, tad šis viens gads, kad eksistēja 4.maija republika, – kā to ieskaitīt? Vai tā jau bija Latvijas Republika vai nē? No viena aspekta mēs varētu tulkot, ka visi aģenti, kas toreiz strādāja VDK, automātiski kļuva par Latvijas Republikas aģentiem.”

Kangerim nesen bijušas sarunas ar Ministru prezidenta Māra Kučinska (ZZS) juridisko pārstāvi, un šo sarunu laikā izskanējis, ka “Latvijas valsts it kā uzņēmusies kaut kādu šo aģentu aizsardzību vai tamlīdzīgi”. Tieši tad Kangeris esot sācis prātot par jau pieminēto nepārtrauktības doktrīnu.

“Te vēl no drošības aspekta ir cits jautājums. Esmu runājis ar [Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktoru Jāni] Maizīša kungu, kad pieminēju, ka varētu šo kartotēku publicēt, radās jautājums, vai mums vajadzētu kaut ko izņemt ārā,” intervijā “Dienai” stāsta Kangeris, paskaidrojot, ka līdz ar to viņam izskatās, ka “ir bijuši kādi cilvēki, kas tika pārvervēti strādāt Latvijas Republikas labā”. “Mēs zinām, ka 30 VDK štata darbinieku pārgāja Latvijas Republikas darbā, tad loģisks ir jautājums – katram no viņiem bija savi aģenti, vai viņi šos aģentus ņēma vai neņēma līdzi? Ja paņēma līdzi, tad skaidrs, ka aģenti daļēji strādājuši Latvijas Republikas interesēs.”

Tieši tas, ka valstij tagad varētu būt jāsargā šo aģentu vārdi, pēc Kangera domām, visu sarežģī. “Bijušais SAB priekšnieks [Jānis] Kažociņš (tolaik viņš vairs nebija amatā) izteicās, ka būtu jāatlasa publicējamie. Runāju ar Maizīša kungu, viņš nopūtās – tad mums arī no “Delta” datubāzes vajadzētu šo to izņemt. Tas nozīmē, ka arī šie materiāli tikuši operatīvām vajadzībām izmantoti, tie nav glabāti kā tīri arhīva materiāli,” secina VDK zinātniskās izpētes komisijas vadītājs.

Aģenti bija zemākais posms VDK sistēmā. Kangera skatījumā, šo kartotēku var publicēt tikai kā Latvijas VDK aģentu kartotēku – neko vairāk, bez komentāriem. Vienīgais kopsaucējs būtu tas, ka personas tur kaut kādā veidā ir iereģistrētas. “Dažkārt tagad diskusijās prasa, ka mums jānovērtē, kurš bija labs vai slikts, kurš brīvprātīgi vai piespiedu kārtā iesaistīts. To mēs nevaram darīt pat tad, ja mūsu rokās būtu tie materiāli, kas aizvesti no Latvijas. Ja kāds parakstīja savu sadarbības līgumu vai kā to sauca, tur jau viņš neuzrādīja, vai viņu piespieda vai nē.”

Kangeris arī piemin vēl vienu aspektu, kas diskusijās par VDK aģentu vārdu publicēšanu bieži neparādoties, proti, ja cilvēks tika piespiests sadarboties ar VDK vai arī viņa kartiņa pastāvēja vien formāli, atklāts tomēr paliek jautājums, vai viņš guva kādu labumu no šīs sadarbības. “Varbūt viņi neskādēja nevienam, bet bija labuma guvēji?” intervijā laikrakstam jautā Kangeris.

LA.lv